Ieskandina Ķīļa reformu plānu 0
Vakar plašai sabiedrībai vērtēšanai nodotais Izglītības un zinātnes ministrijas astoņu darba grupu pēdējā pusgadā izstrādātais vispārējās izglītības reformu plāns varētu būtiski pavērst Latvijas šobrīd bezgala standartizēto izglītības sistēmu lielāka radošuma un brīvības virzienā, pozitīvākajā risinājuma variantā tuvojoties Somijas paraugam.
“Skola ir nacionāli nozīmīgākais institūts, tāpēc arī šīs reformas ir valstiski svarīgas,” uzsvēra izglītības ministrs Roberts Ķīlis. Īpaši būtisks reformu mērķis ir, lai Latvijā beidzot tiktu iedibināta sistēma, kad mācību process ir pielāgots bērna vajadzībām un īpatnībām, nevis otrādi. Jautājums vienīgi, vai šo nodomu īstenošanai pietiks gribas un līdzekļu ‒ pēc ministra vārdiem, kopējais vēlamais papildu finansējuma apjoms ir 65 miljoni latu. Daļu naudas gan paredzēts iegūt, pārplānojot jau esošos resursus.
Būtiskākais jauninājums, kas varētu atslogot 1. ‒ 6. un 7. ‒ 9. klašu skolēnu mācību slodzi ‒ paredzēts atteikties no lielas daļas mācību priekšmetu satura detalizācijas, saglabājot vienīgi pamatvadlīnijas. Detalizēts mācību saturs tiktu izstrādāts tikai piecos kodola priekšmetos ‒ matemātikā, dzimtajā valodā, svešvalodā, dabaszinībās un vēsturē, bet, mācot pārējos, skolas pašas varētu izvēlēties, kā tos iekļaut mācību procesā. R. Ķīlis uzskata, ka “šis ir ilgi gaidītais solis, lai definētu izglītības minimālo kodolu, jo līdz šim visu laiku tam tikai lika klāt, bet nu ņems nost”. Vienlaikus plānā paredzēts, ka skolēnu slodzes mazināšanai varētu noteikt arī mācību gada pagarināšanu.
Pirmo reizi kādā izglītības dokumentā oficiāli ierakstīts iekļaujošās izglītības jēdziens, paredzot vienādas iespējas visiem bērniem.
Mazo bērnu vecākiem reformu plāns dod vārgu cerību, ka uz labo pusi varētu mainīties situācija ar kvalitatīvu pirmsskolas izglītību no pusotra gada vecuma, kuru nu apņēmusies finansēt valsts. Taču arī turpmāk vecāki varēs brīvi izvēlēties, vai laist bērnu skolā no sešu vai septiņu gada vecuma.
Obligātā izglītība bērniem sāksies no piecu gadu vecuma, un to varēs apgūt bērnudārzā vai pirmsskolas grupās. R. Ķīlis atzina, ka pats viņš iestājas par to, lai vispārējās izglītības process beigtos 18 gadu vecumā, bet, kā to nodrošināt, tiks lemts tuvākajos mēnešos.
Ķīļa reformu plāns paredz arī saudzīgu attieksmi pret mazajām skolām, jau tuvākajā laikā definējot to kritērijus, bet kā noteicošo vairs neuzskatot skolēnu skaitu. Pēc šīs vīzijas, arī nākotnē tiks turpināts šā brīža kurss, pārvēršot mazās skolas par daudzfunkcionāliem vietējo kopienu centriem, kas cilvēkiem būtu pieejami visu diennakti. “Es negatavojos pieņemt lēmumu slēgt skolas, kamēr nav skaidrības, kas notiek ar attiecīgo teritoriju un attiecīgo kopienu,” drošināja izglītības ministrs.
Īstenojoties Ķīļa reformām, pārmaiņas ilgi gaidītās radošās brīvības un sakārtotākas motivācijas un atalgojuma sistēmas virzienā gaidītu arī skolotājus. Tā kā pedagogu darba kvalitātes vērtējumu turpmāk dotu pašas skolas, mainītos arī Izglītības kvalitātes dienesta funkcijas, no inspekcijas pārtopot par atbalsta sniedzēju.
Uzziņa Vispārējās izglītības reformu plāns: Izglītības saturā: izstrādās jaunu pamatizglītības standartu; mācību priekšmetu standartus vairs neapstiprinās Ministru kabinetā. Pirmsskolas izglītībā: nodrošinās visiem pieejamu pirmsskolas izglītību no 1,5 gadiem. Iekļaujošajā izglītībā: atteiksies no speciālajām izglītības programmām bērniem ar īpašām vajadzībām (izņemot ar garīgiem traucējumiem). Mazo skolu attīstībā: definēs kritērijus un izstrādās finansēšanas mehānismus. Pedagogu kvalitātes, atalgojuma un motivācijas sistēmā: 40 stundu darba nedēļa, birokrātiskā sloga mazināšana. Izglītības finansēšanas sistēmā: izstrādās konkrētu izglītības pakalpojumu grozu, nosakot, cik no tā maksā valsts, cik pašvaldības un cik maksā vecāki. |
Viedoklis
Biedrības “Vecāki par izglītību” pārstāve Jana Simanovska: “Veidojot vispārējās izglītības reformu plānu, ņemtas vērā mūsu idejas par lielāku skolu, skolotāju un vecāku autonomiju, jo ne vienmēr labākie rezultāti rodas, tikai sekojot standartiem. Esmu bijusi lieciniece, ka praksē stingra kontrole radošo pieeju tikai traucē. Jautājums vienīgi, kā nodrošināt, lai arī lielākas skolu autonomijas apstākļos pastāvētu kontrole, novēršot situācijas, kad kāds šo brīvību izmanto ne gluži atbilstoši. Plānā iekļauto pasākumu īstenošana lielā mērā būs arī atkarīga no sabiedrības uzticības skolotājiem.”
