Ieskaite nokārtota. Reportāža no rudens mācību dienas Zemessardzes Jēkabpils 56. kaujas nodrošinājuma bataljonā 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas apkarošanas vārdā uzliktie ierobežojumi būtiski ietekmējuši visu sabiedrības dzīvi, krietni nobremzējot vai gandrīz pilnībā apturot norises dažādās sfērās, tomēr valsts aizsardzība ir tā joma, kurā darbs nav pārtraucams.
Latvijas aizsardzība jānodrošina režīmā 24/7, un par to rūpējas visas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības. Tajā skaitā visi Zemessardzes bataljoni, kas, lai arī nedaudz mainījuši apmācību plānus, rūpējas par pašu galveno jeb kaujas gatavības uzturēšanu.
Štābi strādā, virsnieki, seržanti, kaprāļi un citi pilna laika karavīri ierodas darbā – šī ir joma, kurā attālināti nav iespējams strādāt. Ierodoties savā bataljonā, viņi cenšas ievērot piesardzības pasākumus.
Tas pats attiecas uz zemessargiem, kam tas nav pamata darbs. Daudzi no viņiem tagad gluži vai raujas uz apmācībām, jo uzskata tās ne tikai par nepieciešamu, bet ārkārtīgi aizraujošu savas dzīves sastāvdaļu, no kuras pavasarī pandēmijas pirmā viļņa laikā bija jāatsakās.
Vai tā ir rudens šaušanas ieskaite vai orientēšanās, vai pretinieka gaidīšana slēpnī, viss ir vienādi vilinoši, bet ieroča rūpīga iztīrīšana pēc atgriešanās bataljonā sen vairs nešķiet pārlieku stingra prasība.
Reportāža no rudens mācību dienas Zemessardzes Jēkabpils 56. kaujas nodrošinājuma bataljonā.
Allaž mierīgais kapteinis Rožlapa
Stresa nav, un viss kā vienmēr tiek padarīts kā nākas, tā agrā sestdienas rītā Zemessardzes Jēkabpils 56. kaujas nodrošinājuma bataljonā saka rotas komandieris kapteinis Guntars Rožlapa. Pilsēta vēl guļ, tikai retas mašīnas redzamas ielās, bet te viss atgādina profesionāla mehānisma ietrenētas darbības.
Zemessargi ierodas, pie bāzes vārtiem viņus reģistrē un arī izmēra temperatūru. Visi ir veseli, un nevienam nav jāiet atpakaļ uz mājām. Tad saņem ekipējumu – uzkabi, ķiveri un ieroci. Dažs smēķē, kāds cits apsver, vai izdosies sašaut mērķi labāk nekā iepriekšējā reizē.
Aizvadītais mēnesis kapteinim G. Rožlapam bijis pietiekami intensīvs, jo viņš pildījis bataljona komandiera pienākumus. “Beidzamajā laikā norisinājās intensīva plānošana, lai varētu īstenot iecerēto attīstību. Agrāk mēs bijām kājnieku bataljons, bet tagad tiekam pārveidoti par kaujas nodrošinājuma bataljonu.
Tas nozīmē, ka būtiski mainās mūsu pienākumi, būs daudz jaunu uzdevumu. Uzsvars tiks likts uz transportēšanas spēju attīstību un arī noliktavu ietilpības palielināšanu.”
Kādu iespaidu atstājusi pandēmija? “Apmācību process samazināts līdz obligātajam minimumam. Tomēr kaujas gatavības nodarbībām ir jānotiek, un šajā gadījumā tā ir kaujas šaušana. Pavasara šaušana tika aizvadīta, tagad rudens – viss notiek pēc plāna.”
Atskan rīkojums stāties ierindā. Kad tas ir izdarīts, vēlreiz tiek uzdots jautājums, vai visi ir veseli. Arī ceļā uz apmācību poligonu Salas novada mežos izdodas ievērot distancēšanos – gandrīz visi zemessargi turp dodas savās privātajās automašīnās.
Bet vēl pirms tam savu bardzību parāda ieroču mājas saimnieks. Viņš stingrā basā aicina pēc atgriešanās bāzē ļoti rūpīgi iztīrīt ieročus: “Nedomājiet, varu pārbaudīt – tad varēsiet pat divas stundas to berzt!”
Iepazīšanās ar mīnu lauku
Sadalījušies grupās, vieni aiziet uz sagatavošanos šaušanai, citi uz jaunu mācību vietu. Tur pirmā iepazīšanās ar mīnu lauku. Arī Artai Brūverei (28) un Justīnei Iie (27) par to nekas vēl nav zināms.
“No šejienes jums jāiet patrulēšanas režīmā,” saka pieredzējušais seržants. Nodaļa aizsoļo. Tā iet, bet īsti vēl neapzinās savu uzdevumu. Te viens no pirmajiem ierauga zemē gulošu tumšu naža maksti un paceļ.
“Tā – tevis vairs nav!” iesaucas kaprālis, kas vada šo apmācību. “Tu pacēli šo priekšmetu un līdz ar to iedarbināji granātu, kas ar pievienotu stiepli bija piesieta pie koka.” “Atcerieties zelta likumu – ja tu to neesi tur nolicis, tad nekādā gadījumā neaiztiec!” norāda seržants. Izrādās – nosoļotajā dažus desmitus metru garajā gājienā bijuši četri apslēpti spridzekļi.
“Tāda granāta kā šī apaļā, ko sauc F-1, ir ļoti bīstama – tā ir nāvējoša 250 metru diametrā.” Ja ir pamanīts spridzeklis, pirmajam gājējam nekavējoties jādod pavēle pārējiem – “Stop!” “Ļoti iespējams, ka tādā brīdī jau esat iesoļojuši mīnu laukā. Turklāt vajag atcerēties, ka parasti mīnu laukus piesedz pretinieka snaiperi un jārīkojas ļoti piesardzīgi.”
Ja nav rīkojuma virzīties uz priekšu, uzmanīgi vajadzētu tikt ārā no bīstamās teritorijas. Arī pat tādā gadījumā, ja priekšā ejošais biedrs ticis ievainots un vaid. Tā ir pretinieka snaiperu apšaudes zona, kur par kārtējo upuri kļūtu katrs palīgā aizgājušais. Kad pamanīts spridzeklis, katram nepieciešams acumirklī apstāties un ar naža palīdzību pārbaudīt teritoriju ap sevi.
Un tikai vienīgi pēc zemes rūpīgas iztaustīšanas ar nazi vai kādu citu asu priekšmetu iespējams virzīties tālāk. Kaprāļa skaidrojums, ka stundas laikā, cītīgi strādājot, var pavirzīties pavisam nedaudz – vien centimetrus divdesmit – apliecina, cik nopietni jādarbojas mīnu laukā. Kamēr daļa – trīs puiši – jau ar nažiem devušies meklēt apslēptos spridzekļus, citi gaida savu kārtu. Ir laiks citiem tematiem.
“Viss notiek daudz nopietnāk,” saka seržants, “jo tāda gatavošanās kā tagad nav iepriekš piedzīvota. Visur reklamē Zemessardzi, aicina pievienoties. Un kā tiek apgādāta Zemessardze! Kad es ierados Zemessardzē pirms nepilniem desmit gadiem, te taču bija pavisam citādi! Bet tagad – kādas formas, kādas uzkabes, kāda tehnika nāk iekšā! Arī mūsu Jaunsardze – tie taču jau ir īsti nākamie karavīri. Tiek gatavoti karavīri!
Nekādi negribu būt vājākais posms
A. Brūverei, Jēkabpils fizioterapeitei, fiziskā slodze sagādā gandarījumu. Spēku prasa ne tikai darbs, reizēm tās esot septiņas dienas nedēļā, tas ir darbs ar invalīdiem un bērniem ar dažādas pakāpes atpalicību, tad vienu reizi nedēļā skrienot krosiņu – septiņus līdz desmit kilometrus garu, un trīs vakarus pavadot svaru zālē spēka treniņos.
Kā klājas? “Pēdējais laiks ir bijis pasmagāks, jo tas, kas notiek Latvijā, pasaulē saistībā ar Covid, saprotams, ietekmē manu pašsajūtu. Par Zemessardzi – šogad esmu jau izpildījusi nepieciešamo minimumu – piedalījusies mācībās divdesmit dienas. Es cenšos līdzsvarot, lai man kaut kā nebūtu par daudz, – vai nu sportošana, vai zemessargu mācības.
Februārī bija pārgājiens piecpadsmit kilometri. Gājām, bija smagi – ne jau no piekrautās mugursomas, es pamatīgi noberzu kājas. Dabūju pamatīgas tulznas. Ja tur es būtu viena, tad noteikti padotos, bet kopā ar visiem – nē, izturēju! Es taču nevēlējos būt par ķēdes vājāko posmu.”
Jau pagājuši divi gadi, kopš A. Brūvere izgāja trīs nedēļas garo zemessarga pamatapmācības kursu mācību bāzē “Meža Mackeviči”. Kā vērtē savu izvēli iestāties Zemessardzē – cik pareiza tā bija?
“Man īpaši patīk mācības mežā, tā ir kolosāla atjaunošanās. Man ļoti patīk daba. Patiesībā katrās mācībās iegūstu kaut ko jaunu un vajadzīgu. Arī nebaidos grūtību. Nav bail no izmirkšanas. Parasti jau mācības notiek divas dienas, bet, ja būtu jāiet uz nedēļu, tad gan es tomēr gribētu vairāk komforta.”
Sadarbība ar civilo sabiedrības daļu
Pie šautuves sarunājos ar kapteini G. Rožlapu. Kad atskan šāvieni, grūti saklausīt viņa teikto. Šauj labi, vismaz instruktori izskatās apmierināti ar rezultātiem. Kāda bijusi sadarbība ar vietējo Jēkabpils pašvaldību?
“Paldies Dievam, šogad saskarsmes bijis pamaz. Vienkārši nebija plūdu, arī meži nedega un zemessargi nebija jāaicina palīgos. Iepriekš tas bija citādi un mēs palīdzējām.”
Kādā virzienā būtu nepieciešams attīstīt sadarbību ar citām struktūrām, tajā skaitā pašvaldību? “Ļoti nopietni jāpievēršas civilo institūciju sadarbībai ar militārajām iestādēm krīzes gadījumā, organizējot Civilās aizsardzības komisiju mācības.”
18. novembrī emocionālākais brīdis
Jau pēc šaušanas atpakaļceļā uz bataljonu J. Iie pastāsta, ka mērķi sašāvusi pietiekami labi. Gribētu vēl labāk, jo vienmēr, ja to cilvēks vēlas, iespējams sasniegt labāku rezultātu. Vai esi gandarīta par savu iestāšanos Zemessardzē? “Nekad nenožēlošu, ka izvēlējos iestāties Zemessardzē. Ja esi izdarījis izvēli, tad vairs par to nešaubies.”
Ar šādu noskaņojumu dzīvo arī visa viņas ģimene. Pirmā iedvesmotāja droši vien bijusi Justīnes māte. Viņa bijusi pirmā sieviete Jēkabpilī, kas devusi zemessarga zvērestu. Māsas vīrs ir profesionālā dienesta karavīrs, bet māsas dēls zemessargs.
Šovasar J. Iie izgājusi civilmilitārās sadarbības speciālista kursu. Tā, pēc viņas teiktā, ir visai jauna nianse Zemessardzes darbībā. Tai iepriekš tikusi pievērsta liela uzmanība Afganistānas un Irākas misijās.
“Civilmilitārās sadarbības speciālists ir svarīgs amats, pat viens no būtiskākajiem, tāds, kas būvē tiltu sadarbībai starp militāro un civilo sabiedrības daļu. Tas ir cilvēks, kas pārzina reģionu, kurā viņš strādā. Tieši cimiks, tā saīsināti dēvē šo personu, veicina sabiedrības izpratni par militāro jomu un nepieciešamību sadarboties.
Ir XXI gadsimts, un bruņotajiem spēkiem ir jāmāk komunicēt ar sabiedrību. Agrāk pietika izlasīt avīzes, lai saprastu sabiedrības noskaņojumu, tagad ar to ir par maz. Arī tam Zemessardze piemērojas.”
Kā tevi ietekmējusi pandēmija? “Pandēmija pirmajā piegājienā patiešām pamatīgi izsita no līdzsvara. Zemessardzes mācības man patiešām nozīmē ļoti daudz, un, kad tās nenotika, bija drūmi. Es nevēlos būt lieki patētiska, bet pilnībā atbalstu teicienu, ka Latvijas aizsardzība ir visas sabiedrības kopējā atbildība un pienākums.
Tagad man ir skumji par to, ka pandēmijas dēļ nenotika lāpu gājiens Jēkabpilī 11. novembrī. Pirms diviem gadiem 18. novembrī, kad tika atzīmēta valsts simtgade, soļoju parādē Rīgā. Un toreiz, laikam tas bija brīdī, kad runāja prezidents, man bira asaras. Tas bija emocionāli visskaistākais brīdis, ko esmu piedzīvojusi līdz šim. Tā bija neaprakstāma kopības sajūta!”
