Uldis Šmits: Iesaldētie konflikti reizēm turpina plesties 5
Konflikti, kurus mēdz dēvēt par “iesaldētajiem”, reizēm tādi nemaz nav, jo tie turpina plesties. Šā vārda tiešajā nozīmē. Kā Gruzijā, kur Krievijas robežsargi atkal pārbīdījuši stabus ar uzrakstu “Dienvidosetijas valsts robeža” dziļāk Gruzijas teritorijā. Pie viena atšķeļot no tās kādu pusotru kilometru naftas cauruļvada, kurš iet no Azerbaidžānas līdz terminālim pie Melnās jūras un pa kuru nafta tiek transportēta uz Rietumiem. Šī “lienošā aneksija”, kā to nosauca Gruzijas Ārlietu ministrija, neizraisīja ar steidzamākām lietām aizņemtajā Eiropā nekādu īpašu viļņošanos. Jo ir jau pierasts.
Nevilšus nāk prātā Latvijas ārlietu ministra prātojumi attiecībā uz citu, nu jau arī “iesaldēto”, respektīvi, Putina anektēto Krimu (citēts no intervijas aģentūrai BNS): “Mēs to uzskatām par Ukrainas teritoriju, Krievija to uzskata par savu teritoriju. Vai mēs redzam šeit ātru risinājumu? Nē.” Tomēr “nedrīkstam šo jautājumu noņemt no starptautiskās dienaskārtības”. Līdzīgi attiecībā uz Donbasu jeb Krievijas agresiju Austrumukrainā. “Vai mēs esam laimīgi par to, kā tiek pildītas Minskas vienošanās? Nē. Vai ir kāda alternatīva? Es tādu šobrīd neredzu. Slēgsim vēl vienu vienošanos? Taisīsim jaunu karu? Protams, ka nē.”
Atgriezīsimies tomēr pie Gruzijas “dienaskārtības”. Tā pēc 2008. gada kara – Krievijas iebrukuma – diplomātijas jomā pārsvarā ir izpaudusies visu jau sen aizmirstajās Ženēvas sarunās, kurās bijuši vairāk nekā trīsdesmit raundi. Taču galvenais norisinās Gruzijā uz vietas. Ja atskatāmies uz notikušo tikai pēdējā gada laikā, tad būtu vērts pieminēt pērn rudenī noslēgto Krievijas un Abhāzijas līgumu par “stratēģisko partnerību”, ko var uzskatīt par Abhāzijas aneksijas noformēšanas sākumu. Drīz pēc tam vizītē Tbilisi atbraukušajam Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam gruzīni prasījuši, vai Latvija šajā sakarā varētu Eiropas Savienībā kaut ko darīt, uz ko saņēmuši dziļdomīgu atbildi, ka ES ir 28 valstis ar kopīgu ārpolitiku. Aptuveni šāda līnija tika ieturēta arī Latvijas prezidentūras pusgadā, bet Krievija pa to laiku martā noslēdza vēl vienu līgumu – ar Dienvidosetiju par “savienību un integrāciju”. ES augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni pauda bažas un aicināja “Ženēvas starptautisko diskusiju dalībniekus” izskatīt jaunas iespējas, kas “veicinātu drošības un stabilitātes garantēšanu”. Latvijas Ārlietu ministrija piebalsoja – “ir jāturpina diskusijas Ženēvas sarunu formātā”. Gan Brisele, gan prezidējošā Rīga, protams, nopēla Krievijas rīcību kā “vienpusēju un provocējošu” un izteica savu neatslābstošo atbalstu Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai vienotībai. Tikmēr šī teritorija gandrīz neredzami, tomēr pastāvīgi dilst, jo “Gruzijā turpinās lienošā okupācija – pa puskilometram, pa divsimt metriem, un dzeloņdrātis visu laiku pārvietojas tikai uz vienu pusi, ne otru”, ar rūgtu ironiju secināja Vītauts Landsberģis jau aizpērn. Grūti pateikt, cik daudz zemes Gruzija zaudējusi tikai dzeloņdrāšu “pārvietošanās” dēļ vien.
Mēs, protams, par to neesam laimīgi, kā mūsu ārlietu ministrs pats atbildējis uz vienu no saviem retoriskajiem vaicājumiem. Un mēs pavisam noteikti negribam jaunu karu – vismazāk Gruzijā, kurai pēc 2008. gada traģēdijas Latvija tomēr apņēmās sniegt atbalstu. Politisku, juridisku un diplomātisku. Jācer, ka šis darbs tiek veikts. Efektīvi, lai arī ne pārāk manāmi… Un Latvijas apņemšanās nav iesaldēta. Kā reizēm varētu likties.
