Vienkārši, bet nozīmīgi iesācēju jautājumi par pirti 0
Konsultants ALVIS PAEGLĪTIS,
bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesors, Latvijas Pirts savienības valdes loceklis
Ir lieliski, ja pirts iepazīta kopš bērna kājas, taču ne mazums ļaužu to piedzīvo tikai pieaugušā vecumā. Prieks, ja atrodas kāds, kurš gatavs parādīt un pamācīt. Pēc tam satiek citu pirtī gājēju, un, izrādās, tam ir atšķirīgs viedoklis. Tā krājas nezinīša jautājumi. Kā tad būtu pareizi, kā labāk, kāpēc tieši tā?
“Ir daudz pirts teoriju. Praktisko darbību secība un tajās ietvertā jēga mēdz atšķirties. Ja sastopas pirts jomā pieredzējuši ļaudis, viedokļu sadursme ir neizbēgama. Protams, viedokļu apmaiņa ar pamatojumu būtu nepieciešama, tomēr jāsaprot, ka neviena teorija nav pareiza vai galīgi nepareiza. Pusdienas taču var glīti servēt uz galda, bet var arī nolikt priekšā pannu un vicot iekšā – vēders būs pilns tik un tā,” uzsver Latvijas Pirts savienības valdes loceklis Alvis Paeglītis, pieredzējis pirtī gājējs, kurš šos procesus nopietni cenšas izprast aptuveni 20 gadu. Jau desmit gadu Sporta pedagoģijas akadēmijas studiju programmā fizioterapeitiem iekļāvis arī pirtniecības pamatus.
Kad drīkst un kad nevajadzētu iet pirtī?
Ja to vaicātu ārstam, uzzinātu par daudzām kaitēm, kas nepieļauj karsēšanos pirtī. Taču neuzņemos atbildību teikt ikvienam, lai droši iet pirtī, ignorējot savu veselības stāvokli. Kaut gan kāds ļoti slavens saunas speciālists no Somijas sacīja tā: pirtī var iet ikviens, kurš vien var aizvilkties līdz tai… Piebildīšu vien – jo labākas būs pirtošanās zināšanas un prasmes, jo drošāk.
Tā ir kā pamatīga fizioterapeitiska procedūra ar daudziem līmeņiem, turklāt nes līdzi labsajūtu, iespēju socializēties un baudīt īpašu rituālu. Svarīgi saprast, ko vēlas panākt, un atkarībā no tā izmanto konkrētu rituālu. Vai pēc pirts grib būt vienkārši tīrs vai vēlas tajā mazināt saspringumu un uzlabot omu, vai arī cenšas tikt galā ar kādu veselības problēmu.
Pirts ir dzīvesveids, dzīvesritms un arī filozofija. Arī viens no veidiem, kā tikt galā ar izplatītāko mūsdienu problēmu – stresu. Lai no tā atbrīvotos, pirts procesā jādabū rimts miers, rituālam jābūt nesteidzīgam un līdzsvarotam. Ja var kaut uz brīdi piebremzēt iekšējo cenzoru, organismam rodas iespēja pašsakārtoties, atbrīvoties no spriedzes. Pirtī tas panākams ar izkarsēšanos, pēršanos un gremdēšanos aukstā ūdenī.
Vieniem uzreiz aumaļām tek sviedri, līdzko ieiet sviedrētavā, kamēr citi sāk svīst tikai pēc ilgāka laika.
Sviedru izdalīšanās intensitāte atkarīga no individuālā termoregulācijas mehānisma. Arī no centrālās nervu sistēmas stāvokļa – tā regulē svīšanu.
Sviedrēšanos iespējams trenēt: strādājot fizisku darbu, lai mugura slapja, regulāri izkustoties sporta zālē vai citur. Fiziskās slodzes laikā notiek izmaiņas: paātrinās sirdsdarbība un vielmaiņa, paaugstinās muskuļu tonuss. Organisms saražo siltumu, bet lieko izvada – parādās sviedri.
Ja regulāri darbosimies fiziski, arī pirtī notiks termoregulatorā svīšana, jo organisms būs radis aktivizēt sviedru dziedzeru darbību.
Starp citu, jo ilgāku laiku esam aktīvi pirtī gājēji, jo labāk svīstam. Man atliek tikai izdzirdēt vārdus: ejam pirtī! – un es jau svīstu.
Citi saka – jānoskalojas pirms pirts, lai vairāk sviedru. Vai tā ir?
Ieejot sviedrētavā ar slapju ādu, vispirms iztvaikos tas, kas uz ādas virsmas, tikai pēc tam sāks raisīties sviedri. Var noskaloties siltā dušā, lai sagatavotu ķermeni, tomēr pēc tam jānoslaukās sausam.
