Egils Līcītis: Iesmērē jaunu partiju ratus 2
Socioloģijas augstās zinātnes doktors Aigars Freimanis kristāla bumbā redzējis un steidzas vēstīt, ka vilku mēnesis decembris būšot raksturīgs ar sprādzienveida partiju dibināšanu. Viszinis saskatījis veselas četras pie horizonta rēgojamies un to rindās dižus nācējus. Tie būs apgaroti, braši un tikumīgi ļaudis, kas kongresos tautai izkratīs savu sirdi un ilgas, kas vēlētājiem solīsies būt strādīgi lopiņi politiskajā darbībā. Kāds dzenis no sapulces vadītāja katedras sitīs takti, un sapulcējušies būs gatavi lēkt ugunī pēc partijas jaunievēlētā priekšsēdētāja pavēles. Redzēs, redzēs, vai organizēsies tik daudz biedru, ka mudž, un dibināšanas kongresu noturēs atklātā laukumā Esplanādē, vai pietiks satikties Vērmanes dārzā pie lauvām un tālākās darīšanas nokārtot tuvākā alus pagrabiņā.
Tomēr bezpartijiskie, kārtīgie un godīgie cilvēki jau salekušies un kā eži uz adatām pretī – mums nevajagot jaunus jampampiņus klāt, visādas Sieviešu sporta savienības, Mazmājnieku vai “Dziedi, mana ģitāra” partijas. Viņi lūgšot tiesībniekam Levita kungam papildināt Sa-tversmes preambulu ar ievadvārdiem, ka latviešiem aizliedz dibināt partijas, jāiztiek ar tik, cik ir šai raganu ķēķī jau sadibināts. Citām šķērsbomi priekšā, lai tās smērētu partijas ratus un cēli sauktos kaut demokrātiskie, kaut ahūnie patrioti. Tā ir gaužām racionāla un loģiska Latvijas pavalstnieku vēlme. Jo – ja esi nacionāli un valstiski domājošs cilvēks, tad ir Nacionālā apvienība, par ko balsot. Ja esi eiropeiski un valstiski domājošs cilvēks, tad būsi “Vienotības” uzticams vēlētājs. Un, ja jūties pavecs, konservatīvs, kurš diezin kā negrib svaidīties pa dzīvi un no lieka domāt, – kāpēc nenodot balsi par Augusta LZS blici (izsvītrojot zaļos stulbeņus)! Ar to sarakstu slēdzam. Ja spēks kaulos atgriezīsies LSDSP, kam nosēdušās baterijas, tad šos izņēmuma kārtā iekļausim listē, bet citādi liekams punkts.
Gaužām pareizi vēlētāji jautā – cik Latvijai vajag nulle komā sešu procentu atbalstītāju reformu un deformu nenopietnus preciniekus, kas izliksies par latviešiem labi pazīstamiem draugiem un vēl neurbtām pērlēm. Kā tik ilgi dzīvoja vecpuisī, vecmeitās? Kas nu tā būtu par melnu strīpu, kas jaunuļus nošķir no parlamentā iekļuvušām un pārbaudītām partijām? Kad vērojam, kā, Zatlera vārdiem runājot, “merkantilie latviešu cilvēki” vai, aizņemoties no krieviem sinepjaināku izteicienu, “prodažnajas škuras” stiprina prokremliskās “Saskaņas” rindas, patriotiski un valstiski noskaņotiem latvjiem plecs pie pleca jāspiežas ciešākā lokā, nevis jāattālinās pa nez cik partijām.
Un vienīgi feļetonisti priecājas, kā jaunie nemākulīgie “spēki” klupšus krišus steberēs un ģeņ- ģerēs uz politiskās estrādes, laizdami brīkšķīšus kā zvārgulīšus. Būs ko zobot. Kungs Jēzu! – es lūdzu un aplaizos, – sūti ātrāk šurpu šo krietno, dievbijīgo sievieti Sudrabas kundzi! Ļauj man noplūkt šo pārziedējušo krizantēmu un pārējās puķes no jauno, ziedošo partiju pļavas!
