Juris Lorencs: Ierodas ukraiņu tautas kalps Zelenskis 0
Trešdien, 16.oktobrī, Latvijā oficiālā vizītē ierodas Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, bijušais aktieris un televīzijas seriāla “Tautas kalps” galvenais varonis. Šis gads Ukrainā ienesa lielas pārmaiņas. Aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās uzvarēja Zelenskis un nomainīja amatā Petro Porošenko.
Dažus mēnešus vēlāk jaunais prezidents savu panākumu nostiprināja parlamenta vēlēšanās. Viņa partijai “Tautas kalps” tagad ir pārliecinošs vairākums Augstākajā radā. Milzīgs uzticības kredīts, liela atbildība un visi ar to saistītie riski. Vienlaikus pēdējā pusgada laikā, runājot biržas valodā, starptautiskās politikas vērtspapīru tirgū vērojama Ukrainas akciju krišanās. Iemesli tam ir vairāki. Pa daļai pie vainas ir pats Zelenskis un viņa komanda. Viņš kampaņas laikā visai radikāli centās distancēties no Porošenko. Proti, dēvējot viņu par “kara partijas” politiķi.
Tagad Makrons, Merkele un Tramps var jautāt – ko tad mēs līdz šim esam atbalstījuši? “Kara partiju”, kas zaudē vēlēšanās?
Arī politiskais fons Rietumos patlaban nav īpaši labvēlīgs Ukrainai. Pēdējās nedēļās šī valsts nelaimīgā kārtā tikusi iejaukta ASV iekšpolitiskajās cīņās, proti, Trampa “Ukrainas afērā”. Eiropas Savienība aizņemta ar savām iekšējām problēmām, ar breksitu un populistisku partiju panākumiem vēlēšanās. Spēkus atņem bēgļu krīze, terorisma draudi un pievēršanās svarīgām, tomēr pārspīlētām problēmām, piemēram, Grētas Tūnbergas sludinātā klimatiskā apokalipse.
To, kāda ir dažu “vecās Eiropas” politiķu attieksme pret Ukrainu un citām valstīm kontinenta austrumos, lieliski ilustrē Vācijas aizsardzības ministres Annegrētas Krampas-Karenbaueres izteikumi Rīgā pagājušajā nedēļā, kad viņa aizstāvēja Ukrainai īpaši neizdevīgā gāzesvada “Nordstream 2” projektu. Ministre atgādināja par labo pieredzi sadarbībā ar Krieviju, uz kuru Vācija “varējusi paļauties pat aukstā kara laikos”. Un tas tiek teikts Rīgā Latvijā, kas bija Molotova–Ribentropa pakta upuris un aukstā kara gados atradās padomju okupācijā! Jautājums, kas tas ir – nezināšana, naivums vai cinisms? Laikam jau viss kopā.
Uz šī fona viena laba ziņa no Baltkrievijas: prezidents Lukašenko beidzot atzinis, ka Donbasā notiekošais ir nevis Ukrainas iekšējā lieta, bet gan konflikts Krievijas un Ukrainas starpā.
Patlaban daudz diskutē par Ukrainas gatavību pieņemt tā dēvēto “Šteinmeiera formulu”, situācijas normalizācijas plānu, kas tika ieteikts Vācijas ārlietu ministra Franka Valtera Šteinmeiera un Francijas ārlietu ministra Lorāna Fabiusa 2015. gada 28. novembra vēstulē Ukrainas un Krievijas kolēģiem Pavlo Kļimkinam un Sergejam Lavrovam.
“Šteinmeiera formula” paredz saskaņā ar Ukrainas likumdošanu sarīkot vietējo pašvaldību vēlēšanas patlaban okupētajās Donbasa un Luhanskas teritorijās, vienlaikus piešķirot tām “īpašu statusu”. Daži eksperti te saskata Ukrainas kapitulāciju Donbasa separātistu un Krievijas priekšā. Bijušais prezidenta Putina padomnieks, tagad ASV dzīvojošais Kremļa politikas kritiķis Andrejs Ilarionovs brīdina par bīstamas, pat nāvējošas infekcijas ielaišanu Ukrainas ķermenī.
Cerēsim, ka situācija nav tik dramatiska, ka Ukrainas politiķi labi apzinās iespējamās lamatas.
Prezidents Zelenskis 10. oktobra preses konferencē Kijevā izteicies, ka Donbasa un Luhanskas reģioniem netiks piešķirta politiska autonomija, runa varētu būt vien par zināmu patstāvību valodas un kultūras jomā. Tāpat viņš uzsvēris, ka “vēlēšanas nav iespējamas zem svešu automātu stobriem”.
Jāšaubās, ka Donbasa separātisti un viņu Krievijas atbalstītāji būs ar mieru atbruņoties, atvilkt spēkus uz Krieviju un nodot valsts robežu pilnīgā Ukrainas spēku kontrolē. Bet tas savukārt dos iespēju Ukrainai apgalvot, ka tā nespēj sarīkot vēlēšanas okupētajās teritorijās “atbilstoši starptautiskiem demokrātijas standartiem”.
Tā vien izskatās, ka Eiropas kartē saglabāsies vēl viens Piedņestrai līdzīgs veidojums, ko daži asprāši jau paspējuši nodēvēt par “Luhandoniju”.
Garantija Ukrainas neatkarībai šodien nav ASV, ES, NATO, ANO un pat ne vājie Krievijas demokrātijas asni, bet gan pati ukraiņu tauta. Skan varbūt skaļi un patētiski, taču šī ir reize, kad no tā nevajadzētu kautrēties. Tieši ukraiņu tautas griba saglabāt savu valsti, tās karavīru varonība 2014. gadā apturēja Donbasa separātistu un viņu Krievijas atbalstītāju tālāku virzību Ukrainas teritorijā. Šajā zemē nav apdzīvotas vietas, kuras centrālajā laukumā nebūtu redzama fotogrāfija ar austrumu frontē kritušu novadnieku. Bet tā ir imunitātes pote, kas darbosies vēl gadu desmitiem ilgi.
