Vai Latvijā publiskajā vidē uz goda pjedestāliem saglabājama PSRS militārā tehnika un ieroči? 53
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jēkabpilī šogad februārī Otrā pasaules kara memoriāla teritorijā Krustpils parkā kāds demontēja un aizveda padomju okupācijas laikā uz postamenta novietoto lielgabalu, kas jau gadiem bija uzskatīts par apkaunojumu pilsētai.
Tas sabiedrībā uzjundījis jautājumu, vai Latvijā publiskajā vidē uz goda pjedestāliem saglabājama līdzīga PSRS militārā tehnika. Centāmies skaidrot, kur tāda bijusi, kur joprojām ir un kāds varētu būt tās turpmākais liktenis.
Nu PSRS mantiniece Krievija pārmet par Jēkabpilī novākto kara dzelzi, taču jāatgādina, ka padomju okupācijas vara līdz 1988. gadam Latvijā nojauca vismaz 37 ar Latvijas valstiskuma veidošanos saistītus pieminekļus, kā arī brīvības cīnītāju atdusas vietu piemiņas zīmes.
Te jāpiemin fakts, ko atgādinājis habilitētais filozofijas zinātņu doktors Pēteris Zeile: bijušais maršals pučists Dmitrijs Jazovs deva pavēli iznīcināt kritušo latviešu leģionāru pieminekļus.
1990. gada 4. decembra naktī padomju militāristi sagrāva pieminekļus leģionāriem Bauskas rajona Codes Budku kapos, Tukuma rajona Džūkstē, Jaunpils Saulīšu kalnā un Cēsu rajona Mores pagastā…
Kāpēc pret Otrā pasaules kara uzvarētājas valsts militārās tehnikas pieminekļiem ir šāds noliegums?
Zeilesprāt, viens no cēloņiem ir šāds: “Lielā distance starp kara beigām un šodienu, apziņā (vai zemapziņā) gruzdošā patiesība, ka uzvaru Otrajā pasaules karā nomainīja totalitārās sistēmas būtība – represijas, tautu genocīds, miljoniem cilvēku trūkums, inteliģences pazemošana un radoša nebrīvība.”
Kāda var būt cieņa pret šādiem okupācijas ieročiem un varu, kas cildina padomisko imperiālismu, greizsirdīgi sargājot savu uzkonstruēto vēstures “patiesību”?
Prasa sodīt
Nacistisko un komunistisko režīmu simbolikas izrādīšana publiskās vietās Latvijā ir pretlikumīga. Tas ir pašsaprotami, jo abi režīmi īstenoja Latvijas valsts okupāciju, tikai viens nomainīja otru.
Latvijas likumi paredz par bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas karogu, to bruņoto spēku un likumības un kārtības uzturēšanas orgānu (represīvo iestāžu) izmantoto piederību identificējošo apģērbu (formas tērpu), kā arī šā apģērba elementu, kuru kopums (apģērba gabali, aksesuāri, atpazīšanas zīmes, kokardes, uzpleči, aprīkojums) pēc to vizuālā izskata nepārprotami ļauj identificēt minētos bruņotos spēkus vai represīvās iestādes, ģerboņu un himnas, nacistiskās svastikas, SS zīmju un padomju simbolu – sirpja un āmura līdz ar piecstaru zvaigzni – izmantošanu publiskā vietā, arī stilizētā veidā, piemērot brīdinājumu vai naudas sodu.
Nu pēc notikumiem ar lielgabala demontāžu Jēkabpilī Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (NA) deputāti rosina noteikt naudas sodu arī par totalitāro režīmu ieroču izstādīšanu publiskā vietā ilgāk par 30 dienām, izņemot muzejus.
Likumprojekts paredz “brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām (viena naudas soda vienība likuma izpratnē ir pieci eiro. – Aut. piez.), bet juridiskajai personai – līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām”.
Tātad fiziskajai personai līdz 350 eiro un juridiskajai – līdz 2900 eiro. Likumprojekts izstrādāts, lai novērstu iespēju publiski godināt nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības bruņotos spēkus, novietojot goda vietās to ieročus un militāro tehniku.
Deputāti skaidro, ka likumprojekta mērķis ir panākt, lai vēl atlikušie PSRS varas simboli – ieroči un militārā tehnika, kas atrodas uz goda pjedestāliem Latvijas publiskajā vidē ārpus muzejiem, – tiktu demontēti.
Saeimas deputāts Edvīns Šnore: “Patlaban likumprojekts nodots izskatīšanai Juridiskajā komisijā. Tā kā par tālāko nodošanu lēma Saeimas vairākums, tā ir zināma indikācija par potenciālo atbalstu šai iniciatīvai. Vēl priekšā likumprojekta izskatīšana trijos lasījumos. To, cik ātri likums tiks virzīts, nosaka atbildīgā (šajā gadījumā juridiskā) komisija.”
Lidmašīna ar pārkrāsotām zvaigznēm
Nereti mēdz uzskatīt, ka šādi artefakti jāuztver kā attiecīgā laikmeta liecība – kaut arī tie atstājuši vēsturiskajā atmiņā netīkamas pēdas. Ierocis nekad nav radījis pozitīvas izjūtas, vien atgādinājis par iznīcību – karā uzvarētāja nav, jo cieš abas puses…
Daudzviet nesakopti, neuzraudzīti, tie var kļūt arī bīstami cilvēkiem. Šādām vēstures liecībām labākā vieta būtu muzejos vai noliktavās – tālāk prom no sabiedrības acīm.
To, ka šādiem “pieminekļiem” ir ideoloģiska nozīme, liecina kaut vai Mārupes novada Skultes ciemā tieši aiz lidostas “Rīga” novietotā lidmašīna, pie kuras 9. maijā mēdz pulcēties bijušie padomju militāristi. Padomju laikā tur atradās Baltijas flotes jūras gaisa karaspēku garnizons, un ciematā dzīvoja padomju virsnieki.
1978. gadā te novietoja lidmašīnu – pagodinājumam tiem lidotājiem, kuri Otrā pasaules kara laikā bombardējuši Berlīni. Pašam lidaparātam gan ar Berlīnes bombardēšanu tieša sakara nav – tā ir savu laiku nokalpojusi kaujas lidmašīna “IL-28”.
Vietējie militārie pensionāri šo objektu uzrauga – ar aizdomām skatās uz jebkuru svešinieku, kurš tam tuvojas.
“Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs pirms vairākiem gadiem bijis pie šā objekta, uzklausījis arī Mārupes pašvaldības vadītāju Mārtiņu Bojāru, kurš sacījis, ka piemineklis ir pašvaldības īpašums un tajā neredz neko politisku, tas esot tikai vēsturisks objekts: “Mārupes novada teritorija ir saistīta ar aviāciju, te ir lidosta un Aviācijas muzejs, un arī šī Skultes lidmašīna to simboliski papildina. Jā, 9. maijā pie tās pulcējas cilvēki, bet tas taču nevienam netraucē.”
Kāda Mārupes pašvaldības nostāja ir patlaban? Saņēmu šādu Mārtiņa Bojāra skaidrojumu: “PSRS armijas lidmašīnas “IL-28” korpuss ir tūrisma objekts, kas iekļauts Latvijas lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” izdotajā militārā mantojuma kartē (latviešu un angļu valodā) ar aicinājumu to apskatīt un ir viens no retajiem Austrumeiropā saglabātajiem šīs tipoloģiskās grupas objektiem.
Okupācijas muzeja izdotajā ceļvedī “Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni” (R., 2018) par šo objektu ir teikts, ka tas ir autentisks. Autentiskumam vai īstumam ir galvenā vērtība kā materiālā, tā nemateriālā mantojuma aspektā raugoties. Autentiskums ir definēts Konvencijā par pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību (Latvija to ratificējusi 1997. gadā).
Lidmašīnu “IL-28” ir iespējams novērtēt kā sava laika vēstures liecinieku tikai no ārpuses, kas arī ir tā īstuma izteicējs. Mārupes novada teritorija ir saistīta ar aviāciju, te ir lidosta un Aviācijas muzejs.
Uz Mārupes novada Skultes ciema lidostas “Rīga” teritoriju tiek pārvietota aviācijas muzeja ekspozīcija. Mārupes novada Skultes ciema teritorijā izvietoto lidmašīnu varētu iekļaut un izvietot Aviācijas muzeja ekspozīcijā.”
Stobrā – pudele konjaka!
Latvijas Tautas frontes Valkas, Smiltenes un Strenču nodaļu informatīvais biļetens “Ziemeļlatvija” 1990. gada 4. aprīlī pirmajā lappusē vēstīja: “16. martā notika ilgi gaidītais brīdis. Lielgabals no Valkas centra “aizlidoja” uz DOSAAF teritoriju. Ar jokiem, smiekliem un atvieglojumu valcēnieši aizvadīja viņu “sargu”.
Vienīgi kāds artilērijas majors milzīgā satraukumā centās apturēt Valkas centra atbruņošanu, neizvēloties izteicienus un apgalvojot, ka tik nepateicīgas nācijas kā latvieši zemes virsū neesot… Protams, loģiski argumenti nelīdzēja, bet smiekli gan.
Virsnieks lamādamies devās “slīcināt bēdas”, bet lielgabals – uz piemērotāku vietu.” Šādi ieroči brīvi pieejamās vietās sabiedrībai ir riskanti, jo nereti pa tiem mēdz kāpelēt bērni, pusaudži – dzirdēti dažādi gadījumi.
Taču viens ir pat amizants. Kā raksta autoram stāstīja Ligita Drubiņa, Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja, tas noticis 80. gadu sākumā.
Kāda jauniešu grupa pirms došanās uz vietējo diskotēku iemalkojusi konjaku. Pudeli nav izdzēruši, bet nolēmuši uz dejām to neņemt līdzi, tāpēc ievietojuši lielgabala stobrā.
Jaunieši pēc diskotēkas to gribējuši izņemt, bet izrādījies, ka tā ir ieslīdējusi stobrā dziļāk… Tā tur arī palikusi līdz lielgabala demontāžai. Pēcāk pilsētā paklīdušas valodas, ka no stobra izkritusi konjaka pudele…
Latvijas patriotu vietā – tanks
1968. gada 9. maijā Tērvetes un Liepājas šosejas sazarojumā, skvērā iepretim Dobeles pilsdrupām, atklāja pieminekli “Tanks”. Tolaik to dēvēja par “Dobeles atbrīvošanas pieminekli”, pamatojot nosaukumu ar apgalvojumu, ka padomju armijas tanku karaspēka daļa pilsētu Otrā pasaules kara laikā atbrīvojusi no vācu nacistu armijas.
Uz postamenta novietotais tanks kļuva par savdabīgu kulta vietu, kur regulāri notika pasākumi, atzīmējot Padomju Savienībā nozīmīgākos svētkus.
Diez vai jaunākā paaudze zināja, ka šā tanka vietā agrāk atradās īstais Dobeles atbrīvošanas piemineklis, veltīts Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, ko tēlnieks Kārlis Zemdega bija izveidojis kā divfigūru kompozīciju, kur senlatviešu karavīrs ir tautas spēka simbols, bet tautumeita – Dzimtenes tēls – pauž garīgās skaidrības ideālu.
Piemineklis bija izkalts no 44 tonnu smaga Somijas granīta bluķa, kopā ar pamatni tas sasniedza 4,5 metru augstumu. Pieminekļa svinīga atklāšana notika 1940. gada 9. jūnijā un tas tur atradās līdz 1950. gadam, kad pēc padomju iestāžu rīkojuma to uzspridzināja… Pateicoties Trešajai atmodai, dobelnieku saziedotajiem līdzekļiem, pieminekli otrreiz svinīgi atklāja 1996. gadā.
To atveidoja tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Libērijs Peļņa. Šoreiz granīta akmeni atveda no Zaporožjes Ukrainā. Tukuma novada muzeja interneta mājaslapā varam lasīt: “1990. gada 19. septembrī norisinājās 1968. gadā laukumā iepretim pilsdrupām uzstādītā pieminekļa “Tanks” demontēšana. Tanka pārvietošanas jautājums jau iepriekš bija radījis emocionāli sakāpinātu atmosfēru.
Daļa iedzīvotāju pieminekli uzskatīja par svētu piemiņas vietu Otrajā pasaules karā kritušajiem, kuru noteikti nedrīkst ne iznīcināt, ne arī pārvietot. Savukārt Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas atbalstītāji norādīja, ka tankam nav nekādas saistības ar šo vietu – te nav bijušas ne tanku kaujas, ne kādi citi tamlīdzīgi notikumi.
Diskusijās tika uzsvērts, ka negrasās pieminekli iznīcināt, tikai to pārvietot uz tādu vietu, kur tas vizuāli iederētos. Tanka demontēšana nenorisinājās mierīgā ceļā. 19. septembra rītā pie pieminekļa tika izvietoti apbruņoti karavīri. Uz notikuma vietu devās arī pilsētas iedzīvotāji, daudziem turot rokās plakātus un paužot atbalstu tanka noņemšanai.
Vairākas stundas risinājās sarunas starp pilsētas un rajona vadību un armijas daļu. Ieradušies bija arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti Raits Černajs, Andris Grūtups, Odisejs Kostanda un Imants Geidāns. Ap plkst. 12 tika panākta vienošanās, ka līdz plkst. 24 tankam ir jābūt demontētam. Tikai ap plkst. 23.40 tanks nocelts no postamenta, un plkst. 0.30 sākās tā pārvietošana uz armijas daļu.”
Prom no Daugavpils bez ceremonijas
Daugavpilī pie šosejas P 67 Mežciemā (neoficiālais nosaukums Poguļanka) 1968. gada 28. jūlijā atklāja pieminekli – tanku “T-34” uz postamenta 5. tankistu korpusa tankistiem, kuri cīnījās par Daugavpils atbrīvošanu.
Uz tā bija uzraksts “Вечен ваш подвиг в сердцах поколений грядущих. 27.07.1944./Mūžīgs jūsu varoņdarbs nākamo paaudžu sirdīs. 27.07.1944.”. Tanku demontēja 1992. gada 10. septembrī pēc Daugavpils pilsētas domes lēmuma. To sākumā novietoja Daugavpils cietoksnī un pēcāk – 1994. gada 2. martā – aizveda uz Krieviju, Maskavas apgabala kara piemiņas vietu Poklonnajas kalnā.
Pārvešana uz Krieviju esot notikusi bez svinīgas ceremonijas – kā izteicies vietējais žurnālists, svinīga ceremonija nav notikusi sliktu laika apstākļu dēļ. Līdzīgs liktenis bija arī piemineklim, uz kura postamenta bija novietota kaujas lidmašīna “MIG-19C” ar borta numuru 25 – “Slava padomju aviācijai!”.
Piemineklis atradās Daugavpils cietokšņa teritorijā pie Mihailovskas vārtiem. Lidmašīnu noņēma 1993. gadā, taču ir saglabājies postaments.
Katra šāda objekta pārvietošana ir izraisījusi lielāku vai mazāku skandālu. Jēkabpils jau gadiem nesekmīgi centās tikt vaļā no sava padomju lielgabala – lauzti šķēpi, vai tieši zem lielgabala ir vai nav kāds apbedīts.
Ja nebūtu apglabāts, atrisinājums būtu vienkāršāks, kā, piemēram, Daugavgrīvā, kur pārsimt metru no Latvijas armijas Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras mītnes atradās piemineklis padomju armijas zemūdens jūrniekiem, kuru nojauca.
Tas bija īsti padomju garā – uzbetonēts un koši nokrāsots. Uzraksts uz betona zemūdenes vēstīja – “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts. Slava varoņiem – Baltijas zemūdens jūrniekiem”.
Vicinās ar automātiem…
Netīkamas militārisma izjūtas rada arī Pārdaugavas piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kura skulptūru grupā atveidotie vīri vicinās ar automātiem…
Tas ir kļuvis par magnētu postpadomju nostalģijas pārņemtajiem, savukārt lielākā daļa Latvijas sabiedrības to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Šīm diskusijām ir neizbēgams emocionāls un traģisks fons, ko apstiprina objektīvi rādītāji – Latvija Otrā pasaules kara dēļ zaudēja ap 600 000 cilvēku jeb gandrīz trešdaļu valsts iedzīvotāju (skaitlis ietver gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represētos, gan tos, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, un citus).
Piemineklis, glorificējot sarkano okupācijas armiju, kļuvis par kulta vietu, kur sabiedrība krasi pozicionējusies, – vieni 9. maijā tur dodas svinēt okupācijas faktu, otri – ar plakātiem vēršas pret svešas varas nodarījumiem. Kāpēc šo pieminekli nevar demontēt?
Tāpēc, ka to aizsargā 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītā Latvijas–Krievijas vienošanās par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas stājās spēkā 1995. gada 27. februārī. Vienošanās 13. pantā teikts: “Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā…”
Taču Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, arī vēsturnieks Edvīns Šnore izpētījis, ka celtniecības dokumentos Uzvaras piemineklim nav norādīts apzīmējums “memoriāls”, turklāt nav arī definēts, kas ir “memoriāla būve”, tāpat parkā nav arī karavīru apbedījumu… Valstu vienošanās dokumentā ir pieminēta arī vēl “audzinošā” nozīme.
Lūk, kāds bijis mērķis, turklāt tas nav mainījies, joprojām Krievijai šis objekts ir ar ideoloģisku nozīmi, nevis vieta, kam būtu sakars ar kādiem apbedījumiem.
To komentējis vēsturnieka Uldis Neiburgs: “Problēma ir tajā, ka šāda veida pieminekļu uzturēšanas jautājumā trūkst vienotas valsts atmiņu politikas. Virkne pašvaldību, kuru teritorijā šādi pieminekļi atrodas, politisku vai ekonomisku interešu vārdā nevis ieņem skaidru pozīciju par divu totalitāru – PSRS un Vācijas – okupācijas režīmu klātbūtni Latvijā un to nosodījumu, bet turpina atbalstīt PSRS (mūsdienu Krievijas) skatījumu un dezinformāciju par Otrā pasaules kara vēsturi.”
Kāds varētu būt risinājums attiecībā uz līdzīgiem pieminekļiem turpmāk? Piemēram, pielikt informatīvo plāksni, kas paskaidrotu, kura vara to uzstādījusi un kā Latvija no šīs varas cietusi.
Līdzīgi jau rīkojas Lietuvā. Taču vislabāk šādas vēstures liecības novietot pieminekļu parkos kā, piemēram, Ungārijā “Memento” parkā Budapeštas nomalē.
Padomju militārā tehnika un ieroču daļas Latvijā atrodas vairākās privātkolekcijās, kuras mēdz dēvēt par muzejiem, piemēram, Daugavpils novada Sventes pagasta atjaunotajā Plāteru-Zībergu Jaunsventes muižā, kur novietoti tanki “Josif Staļin”, “T-34”, kā arī Zantes Kurzemes cietokšņa muzejā, izveidots arī Aglonas kara muzejs, tomēr ļoti būtiski ir tas, ar kādu vēstījumu šīs kolekcijas rāda un popularizē.
Uzziņa
Līdz šim novākti šādi pieminekļi ar padomju militāro tehniku:
• 1990. gada 16. martā – lielgabals – piemineklis 51. gvardes divīzijai Valkā, novietots 1967. gadā.
• 1990. gada 19. septembrī – tanks “T-34”, kas atradās 1940. gadā atklātā Kārļa Zemdegas pieminekļa Dobeles atbrīvotājiem vietā.
• 1990. gada oktobrī aizveda lidmašīnu “MIG-21”, kas atradās Jēkabpilī.
• 1991. gada 18. oktobrī – tanks – piemineklis “Lielā Tēvijas kara varonīgajiem karavīriem tankistiem” Ērgļos. To 2005. gadā aizveda uz Mori.
• 1992. gada rudenī ar Daugavpils pilsētas valdes 3. septembra lēmumu kā padomju varas laika “uzskatāmo aģitāciju” aizvāca tanku “T-34” Mežciemā.
• 1993. gada februārī ar Jēkabpils pilsētas lēmumu no Krustpils parka uz citu vietu pārvietoja lielgabalu un pieminekli ar portretciļņiem. Memoriālu saglabāja.
• Precīzs demontāžas laiks nav zināms šiem diviem: 1986. gadā par godu padomju tanku brigādei, kas pirmā izlauzās pie Rīgas līča Klapkalnciemā, liktajam tankam “IS” (tagad tas esot Kurzemes cietokšņa muzejā Zantē) un 1967. gadā liktajam zenītlielgabalam Slokā pie dzelzceļa – piemineklim 84. atsevišķā artilērijas diviziona matrožiem. Zemūdeņu “Л-3” un “Щ-307” komandtiltiņi, kas kā pieminekļi bija novietoti Liepājas Karostā, 1995. gadā aizceļoja uz Maskavas Poklonnajas kalna Uzvaras parka memoriālu.
Viedoklis
Edvīns Šnore, vēsturnieks, kinorežisors, politiķis: Visu šo okupācijas armijas veco kara tehniku sen bija laiks nodot muzejā vai sagriezt metāllūžņos. Nevaru iedomāties, ka Londonā, Parīzē vai Maskavā uz postamenta stāvētu vācu kara bumbvedējs, bet Pierīgā krievu bumbvedējs stāv uz postamenta goda vietā, tā, it kā mēs dzīvotu Krievijā.
Speciālista komentārs
Sandra Zirne, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja: Latvijā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā nav iekļauti bijušās PSRS armijas militārās tehnikas objekti.
Likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” ir noteikts, ka kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.
Latvijas vēsturē Otrais pasaules karš ir atstājis traģiskas liecības – tā ir ne vien divu lielvaru cīņa nacionālas valsts teritorijā, bet arī Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana, padomju okupācijas gadi, iedzīvotāju deportācijas.
Viens no veidiem, kādā padomju vara demonstrēja un pauda savu politisko un militāro spēku un ideoloģiju, bija okupētajās teritorijās pieminekļu veidā uzstādīta militārā tehnika. Tanki, lidmašīnas, ložmetēju stobri tika novietoti ne vien karā kritušo padomju karavīru Brāļu kapos vai citās ar Otrā pasaules kara norisi saistītās vietās, bet arī tajās Latvijas pilsētās un ciemos, kur bija lokalizētas padomju armijas karaspēka daļas.
Līdz ar to šādu objektu iekļaušana valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, kas vienlaikus nozīmē arī to saglabāšanu nākamajām paaudzēm un popularizēšanu mūsdienu sabiedrībā, īpaši ievērojot ideoloģiskos aspektus, nav atbalstāma.
Notikums
Epopeja ar Jēkabpils lielgabalu
Naktī uz 24. februāri Jēkabpilī Otrā pasaules kara memoriāla teritorijā Krustpils parkā kāds demontēja un aizveda padomju okupācijas laikā uz postamenta novietoto lielgabalu.
Noskaidrota iespējamā vainīgā persona, kura esot atzinusi veiktās darbības patvaļīgā lielgabala demontāžā. Likuma sargi esot identificējuši traktortehniku, ar kuru veikta demontāža, kā arī esot apzināta iespējamā lielgabala atrašanās vieta – Daugava.
Sākotnēji kriminālprocesu uzsāka pēc Krimināllikuma 18. nodaļas par noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu, pēcāk pārkvalificēts pēc Krimināllikuma 229. panta pirmās daļas par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu.
Taču vēlāk, kā informējusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, no padomju memoriāla Jēkabpilī pazudušais lielgabals nav valsts aizsargāts kultūras piemineklis. Līdz ar to sāktā kriminālprocesa sasaiste ar Krimināllikuma 229. panta pirmo daļu par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu nav pamatota.
Lielgabals esot bijusi daļa no pieminekļa, zem kura saskaņā ar vēsturiskajiem dokumentiem esot apglabāti trīs sarkanās armijas karavīri, visas darbības saistībā ar to regulē vienošanās starp Latviju un Krieviju. Jēkabpils pilsētas pašvaldība norādījusi, ka starpvalstu vienošanās neparedz nekādus pienākumus pašvaldībām attiecībā uz šo apbedījumu uzturēšanu un tiem nodarītā kaitējuma seku likvidēšanu.
Arī Saeimā pieņemtais likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos” nosaka: “Vienošanās paredzēto saistību izpildi koordinē Aizsardzības ministrija”, savukārt “uzdevumu tehnisko izpildi atbilstoši vienošanās 7. panta pirmajai daļai nodrošina biedrība “Brāļu kapu komiteja”, pamatojoties uz deleģēšanas līgumu, un uzdevumu izpildē tā ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā”.
Brāļu kapu komitejas valdes loceklis Arnis Āboltiņš: “Pēc Brāļu kapu komitejas ieskata lielgabala stobrs ir Otrā pasaules kara laikā bojā gājušo un apbedīto trīs sarkanās armijas virsnieku kapa pieminekļa sastāvdaļa no kapa pieminekļa izveidošanas brīža.
Nav ziņu, ka bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Strādnieku-zemnieku sarkanās armijas Otrā pasaules kara laika apbruņojumā bijušā tipveida artilērijas iekārtas (ieroča) fragments vai daļa (lielgabala stobrs), kas atradās Jēkabpilī, Rīgas ielā 205, būtu iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai tam pielīdzināmos reģistros Latvijā un Krievijā.
Nav arī ziņu, ka lielgabala stobrs būtu kāda muzeja krājuma priekšmets. Līdz ar to, ja tiek veikta Jēkabpils pašvaldības plānotā minēto karavīru apbedījumu un kapa pieminekļa pārvietošana uz Brāļu kapu teritoriju Jēkabpilī, Varoņu ielā, tad kapa piemineklis ar visu stobru būtu pārvietojams uz jauno vietu.”
Gan Brāļu kapu komitejā, gan Ārlietu ministrijā pausts atbalsts ierosinājumam – pārapbedīt kritušos karavīrus Brāļu kapos Varoņu ielā, kā arī uz turieni pārvietot pieminekļa postamentu un pašu pieminekli, tomēr Ārlietu ministrijā norādīts, ka šīm darbībām vēl jāsaņem Krievijas piekrišana.
Krievijas vēstniecība Latvijā notikušo Jēkabpilī komentē feisbukā savā vēstniecības lapā “https://www.facebook.com/623482054446153/posts/3774607936000200/?d=n”, kur notikušo vērtē kā vandalismu.
