Monika Zīle: Liberāļi nerimst apgalvot, ka visiem jāļauj izteikties un ar mīļu smaidu jānoklausās latviešiem veltītās nievas 30
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Krievija – nesodītu noziegumu un tradicionālas amnēzijas valsts.”
Frederiks Beigbeders, franču rakstnieks
Tiem, kuri 8. jūlijā posās uz dažu sociālo tīklu vietnēs plaši izsludināto nacistiski noskaņotā Krievijas pilsoņa Savvas Fedosejeva grāmatas “Vēstules no Rīgas” atvēršanu mūsu valsts galvaspilsētā, pulcēšanās prieki nesanāca: īsi pirms šī saieta Fedosejevs tika pieskaitīts citām Latvijā nevēlamām personām.
Tas gan nenozīmē, ka viņš zaudējis tribīni, no kuras sludināt noteiktām aprindām tīkamo: “Latvijai vai nu jāmainās, vai jāatdod Rīga krieviem!” – iedrošinot latviskumam naidīgo spēku izlēcienus.
Var jau sevi mierināt, ka pārāk daudz domubiedru šim kungam nav un policija īpaši negrēko, naida noziegumus ietērpjot krietni pievilcīgāko administratīvo pārkāpumu drānās.
Tomēr gados arvien jaunāku cittautiešu izaicinošā uzvedība, atsakoties runāt latviski un pat ar dūrēm pieprasot atzīt viņu krievisko izredzētību, liecina, ka paaudžu maiņa svītrojama no cerētajiem integrācijas veicinājumiem un austrumu kaimiņa propagandas indīgā starojuma blaknes ir ļoti spēcīgs reāls drauds valsts drošībai.
Viens no aktīvākajiem Kremļa ieroču nesējiem Latvijā jau gadiem ir Latvijas Krievu savienība (LKS), un tikpat ilgi sabiedrība mēģina saprast, kādēļ visi pret šo politisko spēku vērstie Valsts drošības dienesta soļi beigušies ar lakonisko “lieta izbeigta” un faktiski kalpojuši partijas līderes Tatjanas Ždanokas popularitātes vairošanai un atkārtotai Eiroparlamenta deputātes mandāta iegūšanai.
Bezmaz jātic kuluāros dzirdētajam, ka drošībniekiem rokas sasien Tatjanas Arkadjevnas labvēļi un pakalpiņi augstākos varas plauktos. Ko te lai saka?…
Nedaudz parakņājoties sociālajos tīklos, tur atradīsim bijušās iekšlietu ministres Marijas Golubevas (“Attīstībai/Par”) padomnieces Lindas Curikas jūsmīgo veltījumu Ždanokai.
Tas loģiski turpina aparistu kūrētā Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) aizvēnī tapušo skandalozo izdevumu “Mūsējās”, kur pasakas žanrā par “meiteni Taņu” stāstītajā nav ne pušplēsta vārda, ka viņa Briselē nepagurusi aizstāv Krievijas intereses.
Bet trīsdesmit trīs tūkstošus eiro no SIF šīgada sarunu festivāla LAMPA rīkošanai saņēmušais “Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS”, nupat vispirms ielūdzot LKS vadītāju uz diskusiju un pēc tam atsaucot dēļ mīklainiem vardarbīgiem apdraudējumiem (pierādījumi nav redzēti!…), tagad izveidojis Ždanokas kundzei politiskās lielmocekles auru un pasniedzis īstu medusmaizi Latvijas zākātājiem.
Aparistu liberāļu zeltamutes nerimst apgalvot, ka demokrātiskā sabiedrībā visiem jāļauj izteikties un ar mīļu smaidu jānoklausās Latvijas valstij un latviešiem veltītās nievas.
Vārdusakot, jau citkārt dzirdētie krupju norīšanas padomi. Bet visam ir robežas, ar kuru nospraušanas vajadzību tāpat jau saskārušās citas valstis, ieskaitot Austrāliju.
2014. gadā tās premjers Kevins Rads, musulmaņu imigrantus uzrunājot, nolēmis nelaipot: “Esam noguruši no tautas satraukuma, vai nav aizvainota kāda persona un kāda kultūra. (..) Šī ir MŪSU valsts un MŪSU dzīves stils, un mēs jums dodam iespēju priecāties kopā. Bet pēc tam, kad būsiet beiguši vaimanāt un žēloties (..), es vēlētos jūs iedvesmot izmantot vēl vienu lielu Austrālijas brīvību – IESPĒJU PAMEST VALSTI.”
Liekas, šāda iespēja Latvijā ir pārāk maz atgādināta.
