Ieroču izmēģinājumi 0
Ierindas namamāte mēdz sarūpēt ģimenes maltīti no produktiem, kas tobrīd trāpījušies pie rokas, bet politiskās virtuves pavāri un ķēķa zeļļi arī vienkāršu tējas ūdeni nevāra tāpat vien. Tajās aprindās visam ir nozīme un lietošanas mērķis – pat necilam iekura skaliņam jāpilda noteikta loma, plītī uguni ierūcinot.
Tieši tāpēc nevajadzētu domāt, ka pēdējā laikā gluži popzvaigznes slavu piedzīvojušais Rīgas 40. vidusskolas pedagogs Vladislavs Rafaļskis savu nelojalitāti pret Latvijas valsti publiski izkliedza spontāni. Lai gan šis kungs vispār neizceļas ar toleranci un elementāru savaldību attieksmē pret latvisko, viņa viedoklim nav tikai gadījuma raksturs. Būdams uzticīgs partijas “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”) karavīrs, skolotājs Rafaļskis piekritis – iespējams, pats pieteicies – būt par ieroču izmēģinātāju uz šā politiskā spēka rosinātā referenduma robežas.
Likumā noteiktie pirmās kārtas paraksti, pieprasot visiem valsts iedzīvotājiem Latvijas pilsonību, ir savākti. Turpmāko soli svērs Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) eksperti. Taču “PCTVL” spice nav tik naiva, lai dzīvotu ilūzijās par sev tīkamu rezultātu tautas nobalsošanā. Spice labi saprot, ka pilsonības “nulles varianta” kārts palikusi vienīgais trumpis, ar kura palīdzību ir kaut kāda iespēja vēl pasēdēt pie politisko spēļu galda. Pavērojot Latvijas krievvalodīgo tālrādes telpu, šķiet, ka “PCTVL” izsludinājusi totālu mobilizāciju.
Priekšgalā (jāteic, palaikam histēriski) rosās partijas “granddāma” Tatjana Ždanoka – eiroparlamentārieti iespējams redzēt visdažādākajos viedokļu apmaiņu raidījumos, kur viņa vietā un nevietā spraucas ar augšminētā referenduma idejas uzsvēršanu.
Kaut gan partijai ir čakli kalpot gatavi ierindnieki, “PCTVL” vadība acīmredzot viņu uzskatu paudumu svaru īpaši augstu nevērtē, tāpēc meklē palīgspēkus. Arī pie “Saskaņas centra” (“SC”). Nav liela bēda, ka “SC” ar Rīgas mēra Nila Ušakova muti izteicies par atturēšanos no līdzdalības bezmērķīgajā tautas nobalsošanā. Tas, protams, neliedz no “SC” saraksta Eiropas parlamentā ievēlētajam Aleksandram Mirskim kanālā “Pro100 TV” uzstājīgi piebalsot kolēģei Ždanokai pilsonības “nulles varianta” pieprasīšanā. Uzbēris niknas ogles valdošajai koalīcijai, kas neņem galvā neseno Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ( EDSO) augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Knuta Vollebeka ieteikumu straujāk samazināt nepilsoņu skaitu, A. Mirskis atļāvās optimisma izpausmi: slikti, ka neklausa EDSO ierēdni, bet galvenais – Latvijas tēlam uzvilkta kārtējā melnā zīme. Jo vairāk tādu, jo labāk.
Būtu smieklīgi apcerēt T. Ždanokas un A. Mirska lojalitāti pret Latviju, vai ne? Taču viņi ir krietni slīpētāki nekā “PCTVL” ierindnieks Rafaļskis. Viņam tagad visas iespējas kļūt par sava politiskā spēka lielmocekli. Tiesa, ir mazliet dīvaini: uzsvērti noraidošu attieksmi pret Latviju paužot, skolotājs Rafaļskis visos iespējamos veidos lieto demokrātisko vārda brīvību – vienu no galvenajām viņa neieredzētās valsts sabiedrības bagātībām. Bet nav jēgas gari apcerēt šo un citas pretrunas. Jo “PCTVL” kā jebkurš agonijā nonācis organisms ar loģiku nedraudzējas. Tomēr nevērtēsim par zemu šā politiskā spēka ieročus, kas pielādēti ar uzbrūkošas demagoģijas lodēm. Šāvēji zina, ka nogalināt nespēs. Bet saindēt nenobriedušus prātus tepat un elpināt domubiedrus aizrobežā – to gan.
