Ierocis – rīks vai briesmas? Par ieroču direktīvu un cīņu ar vējdzirnavām 1
“Ja runājam par direktīvu, tā skaidri un nepārprotami vēstī, ka mednieki nav drauds sabiedrības drošībai, medībām un medību ieročiem nav nekāda sakara ar terorismu. NEKĀDA!” Artūrs Surmovičs
Ir sabiedrības daļa, kas šaujamieročus uztver kā vardarbības, cietsirdības, nāves, zaudējumu simbolu. Cilvēks ar ieroci – nav svarīgi, kādam nolūkam, – tiek uzskatīts par bīstamu. Tomēr kā visās dzīves jomās robežas starp mītiem, aizspriedumiem un realitāti ir ļoti izplūdušas, pazudušas pieņēmumos un izpratnē par to, kas katram ir izdevīgi. Protams, šaujamieroči nogalina un arī tikuši radīti, lai kaujaslaukā nodarītu pēc iespējas lielākus zaudējumus pretiniekiem.
Tomēr šaujamierocis arī vienmēr ir kalpojis cilvēkam citiem mērķiem. Ar šaujamieroci cilvēks var aizsniegt objektus tālās distancēs, kas nav izdarāms ar loku un bultu vai šķēpu. Šeit arī medību iespēju paplašināšanās. Lai šaujamieroci precīzi un pareizi lietotu, ir jābūt prasmēm, tādēļ pastāv arī sacensību iespēja, un šaušanas sacensības ir bijušas populāras kopš brīža, kad parādījās šaujamieroči.
Mūsdienās šaušanas sacensības – dažādās disciplīnās – kļūst arvien populārākas, turpina attīstīties. Šaušanas sporta dažādas disciplīnas ir neatņemama olimpisko spēļu sastāvdaļa. Tāpat arī šaujam-ieroči tiek izmantoti, lai ne tikai nogalinātu, bet arī pasargātu. Šī doma nav nekas jauns, bet ik pa laikam tomēr sabiedrībai jāatgādina – ierocis nav bīstams pats par sevi, tas kļūst bīstams, kad nokļūst cilvēku rokās un tiek izmantots ļaunprātīgi, lai iebiedētu, nogalinātu, mocītu vai parādītu savu varu.
Cilvēka rokās par ieroci var kļūt jebkas. Kā piemēru var izmantot ASV statistiku, lai gan okeāna otrā pusē valda pavisam cita sistēma un citi likumi, tomēr tieši ASV pieņemto kārtību, runājot par ieročiem, izmanto visvairāk, lai pie mums sabiedrībā iedvestu šausmas. To daudzi piesauc, lai pierādītu, ka visatļautība attiecībā uz ieroču apriti var novest pie traģēdijas un haosa.
Žurnāla Medības sociālā tīmekļa Facebook kontā Inga Socka pie raksta par jauniešiem un šaujamieročiem ir komentējusi: “Kad paskatos uz Amerikas idiotiem, kuri skolās, koledžās šaudās… Tad gan ieviešas šaubas…” Un patiesi, ņemot vērā plašo šādu apšaužu rezonansi medijos, var rasties iespaids, ka ASV doties uz skolu vai koledžu ir principā bīstami, tādēļ pie mums vēl stingrāk vajadzētu kontrolēt medību un sporta ieročus. Federālā izmeklēšanas biroja 2016. gada statistika, lai cik dīvaini tas būtu, liecina, ka ASV visbiežāk izmantotie nāves rīki tomēr ir naži un citi griežamie instrumenti. 2016. gadā 1604 cilvēki tikuši nogalināti, izmantojot nažus. 656 cilvēkus varmākas vienkārši nosituši ar kailām dūrēm un kājas spērieniem. 472 cilvēki nosisti ar truliem ieročiem, piemēram, ar āmuriem. Karabīne un bise kā ierocis ir šī saraksta apakšgalā, attiecīgi par to upuriem kļuvuši 374 un 262 cilvēki.
Šajā statistikā gan diemžēl nav norādīts, cik no šiem ieročiem bijuši legāli un cik nelegāli, jo tas ir būtisks fakts. Principā reti tiek izmantots legāls reģistrēts šaujamierocis, lai pastrādātu noziegumu, jo ir ļoti viegli izsekot šo ieroci un atrast vainīgo. Tāpat arī mūsdienās par ļoti bīstamu ieroci tieši teroristu rokās ir kļuvusi automašīna, un to varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Šaujamieroču apriti ļoti stingri kontrolē, un dažādu drošības pārbaužu un uzraudzības dēļ ar tiem publiskā telpā pārvietoties nav nemaz tik vienkārši, toties automašīnas ir plaši pieejamas, viegli izmantojamas un vēl piedevām ārkārtīgi nāvējošas. 2016. gadā Nicā terorists ar automašīnu nogalināja 84 cilvēkus. Tāpat arī nazis kā ierocis pēdējo dažu gadu desmitu laikā ir lietots vismaz 79 dažādos terora aktos visā pasaulē, nogalinot daudz cilvēku.
Šis ievads ir stāsts par to, ka diezgan bieži politiskā līmenī šaujamieroči un terorisms tiek apzināti salikti vienā teikumā, lai mēģinātu virzīt kādu politiski populāru lēmumu, bieži vien noklusējot faktus, jo šaujamieroči ir joma un tēma, kam var ļoti ērti un viegli uzbrukt, un lielai daļai sabiedrības tas šķitīs pat ļoti loģiski.
Tomēr, ja Eiropas Komisija kādā brīdī izdomātu, ka jāaizliedz automašīnas, naži, āmuri un cirvji, tad sabiedrības iebildumi būtu tik skaļi un sašutuma pilni, ka neko tādu neizdosies pieņemt. Jo katrs taču lieto nazi, katrs brauc ar automašīnu, bet slepkavības un terora akti notiek samērā reti. Tas pats arī attiecināms uz šaujamieročiem, jo, kā jau minēju un uzsvēršu atkal, legālie šaujamieroči noziegumos tiek izmantoti ļoti reti.
Svarīgi tomēr saprast, ka es šeit nemēģinu aģitēt par to, ka šaujamieroči varētu kļūt pieejami katram, kā tas ir ar nažiem. Arī auto kā pastiprinātas bīstamības priekšmets, lai gan principā pieejams daudz brīvāk nekā šaujamierocis, tomēr ir liegts tādiem, kas likuma normu ietvaros tiek atzīti par nepiemērotiem tā lietošanai.
Nesen, ejot atjaunot savas autovadītāja tiesības un stāvot rindā uz medicīnisko pārbaudi, kļuvu par liecinieci gana dramatiskai scēnai, kas izvērtās psihiatra kabinetā. Kāds jauns cilvēks acīmredzot speciālistos bija radījis aizdomas, tika uzdoti papildu jautājumi, kas beidzās ar asu vārdu apmaiņu un rupjībām no jaunā cilvēka puses. Viņš palika bez medicīniskās izziņas un bija spiests doties prom.
Tāpat, lai iegūtu autovadītāja tiesības, ir jāiet kursos, jāpierāda savas prasmes un spējas eksāmenā, un tikai tad persona var patstāvīgi vadīt automašīnu. Tādam pašam filtram ir jābūt arī attiecībā uz šaujamieročiem, iespējams, tam pat vajadzētu būt mazliet stingrākam, jo šaujamierocis vairāk nekā automašīna – filmu, videospēļu ietekmē – varētu kļūt par kāda iespēju īstenot kādas nereālas fantāzijas. Kā saka angļi, velns slēpjas detaļās, tas pats arī attiecas uz šo trauslo robežu starp to, kas ir medības, sports, pašaizsardzība, un to, kas pārvēršas par noziegumu. Šaujamierocis var būt bīstams, par to šaubu nav, izmantots neuzmanīgi, apzināti vērsts pret cilvēkiem vai cilvēku grupu, tas var nodarīt lielu postu. To saprot, ieroci ciena un apzinās tā bīstamību tie, kuri to ir lietojuši – darba vajadzībām, medībās, sportā.
Ierocis nav rotaļlieta, tā nav spēļmantiņa, ar kuru piedraudēt kādam, kurš nepatīk. Legālo šaujamieroču īpašnieki reti kuram draudēs: “Es tevi nošaušu!”, jo šādi vārdi legālo šaujamieroču īpašniekam draud ar reālām sekām, jo šai personai ir teorētiski iespēja šo ieroci izmantot. Tie, kam ar ieročiem ir maz sakara, nereti izmanto šādu izteiksmes līdzekli, lai paustu savas domas vai sašutumu, jo saprot, ka viņiem nav nedz iespēju, nedz arī līdzekļu, lai to īstenotu.
Jā, nenobriedusi personība konkrētā situācijā, gūstot iespaidus no vardarbību atspoguļojošām videospēlēm, varētu nonākt pie secinājuma, ka šaujamieroči atrisina problēmas, jo šajā situācijā robežas starp fantāziju un īstenību ir izplūdušas. Par nožēlu, robežas starp īstenību un mītiem ir izplūdušas arī daudziem likumdevējiem, kuri savas zināšanas balsta nevis uz faktiem, bet gan uz pieņēmumiem, nereti arī emocijām.
Šaujamieroču direktīva
Attiecībā uz šaujamieročiem – tas, ko nolems Briselē, lielā mērā attieksies arī uz mums. Kad 2015. gada novembrī Francijā notika vairāki traģiski terora akti, Eiropas Komisija bija gatava ķerties vērsim pie ragiem un sakārtot savus normatīvos aktus, lai maksimāli novērstu turpmākos terora draudus. Tā nu tapa grozījumi Šaujamieroču direktīvā. Lielākā problēma gan tāda, ka sākotnēji paredzētie grozījumi nevis novērstu terora draudus, bet gan nepamatoti apgrūtinātu likumīgo šaujamieroču īpašniekus ar lieku un nejēdzīgu birokrātisko nastu.
Teju vai komiska bija atbildīgā Eiropas Komisijas komisāra atbilde kādā diskusijā ar legālo ieroču lietotājiem, ka ir vairāk un mazāk bīstami ieroči, terora aktos noziedznieki izmantojuši automātiskos šaujamos pusautomātiskajā režīmā, tādēļ pusautomāti ir bīstamāki par automātiskajiem ieročiem. Šīs idejas iedvesmota, Eiropas Komisija plānoja pilnībā aizliegt arī medību pusautomātiskos ieročus, bet, lielā mērā pateicoties mūsu Eiropas lobijam FACE, šis neprāts tika novērsts. Šo terorisma kārti tagad publiski mēģina izspēlēt arī bērnu tiesību aizstāvji, runājot par to, ka medībās šaujamieročus varētu izmantot no 16 gadu vecuma. Un pavisam nepamatoti.
Tādēļ gribētos citēt juristu Artūru Surmoviču, kurš raksta: “Tāpat būtu prātīgi izlasīt direktīvu, pirms to sāk pieminēt šī temata kontekstā. Direktīvas 2. pantā norādīts: “Šī direktīva neskar valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī, izmantojot ieročus, kuri ir iegādāti un tiek glabāti likumīgi saskaņā ar šo direktīvu.” Izlasot šo, direktīvas piesaukšana medību kontekstā šķiet nekorekta labākajā gadījumā vai apzināta maldināšana, nezināšana un izglītības trūkums sliktākajā gadījumā.” Ar šo tēmu maldināt ir viegli, jo tā izraisa emocijas, kuras var likties daudz pievilcīgākas nekā garlaicīgi fakti. Emocijas bija arī tas, ar ko spēlējās Eiropas Komisija, vicinot šo pretterorisma karogu, lai gan atkal un atkal tika uzsvērts – teroristi direktīvas nelasa un noteikti netaisās izpildīt tās prasības.
Rezultātā tapa dokuments, kurā aizliegts izmantot konkrētus pusautomātiskos ieročus ar noteiktu aptveres izmēru, paredzot izņēmumu attiecībā uz sportistiem, kuri principā ir vienīgie legālie šo ieroču izmantotāji. Ņemot vērā, ka mūsu ieroču aprite vienmēr ir bijusi gana stingra, direktīvas grozījumi drīzāk bija mums izdevīgi nekā ierobežojoši. Tā sākumā šķita, ja vien nebūtu vietējo institūciju fantāzijas un interpretācijas iespējas.
Cīņa ar vējdzirnavām
Grozījumi Šaujamieroču direktīvā tika akceptēti 2017. gada maijā, un visiem bija dots termiņš direktīvas prasības nacionā-lajos normatīvajos aktos ieviest līdz 2018. gada 14. septembrim. Par spīti mūsu medniekus pārstāvošo organizāciju atkārtotiem lūgumiem jau laikus iesaistīt medniekus Ieroču aprites likuma izstrādē, teju veselu gadu no Iekšlietu ministrijas puses valdīja pilnīgs klusums, izņemot dažas neformālas norādes uz to, ka direktīva paredz dažādus diezgan sāpīgus grozījumus mūsu normatīvajos aktos.
Beidzot pagājušā gada aprīlī saskaņošanai tika atsūtīts pilnīgi jauns likumprojekts, kas būtībā bija tie paši vēži jaunā kulītē. LATMA, LMS un Zemkopības ministrija Iekšlietu ministrijai iesniedza garu sarakstu ar priekšlikumiem un iebildumiem gan attiecībā uz jauno likuma redakciju, gan arī uz dažādām problēmām, kuras būtu jānovērš jaunajā likumā, bet kuras atbildīgā institūcija bija pilnībā ignorējusi. Pēc iebildumu iesniegšanas atkal ilgāku laiku bija klusums, līdz beidzot vasarā LATMA un Zemkopības ministrijai bija iespēja piedalīties starpinstitūciju sanāksmē, lai savus iebildumus aizstāvētu.
Par jautājumiem, kas attiecas uz medībām, diskusija ilga teju trīs stundas. Iekšlietu ministrija noraidīja praktiski visus mednieku un Zemkopības ministrijas iebildumus, tostarp par to, ka direktīva paredz atkal ieviest piecu gadu termiņu ieroču atļaujām, priekšlikumus ļaut jauniešiem no 16 gadiem medībās izšaut, kā to ļauj direktīva, tāpat iebildumus attiecībā uz absurdo situāciju, ka citas Eiropas Savienības valsts pilsonis, pārvācoties uz dzīvi Latvijā, šeit nevar likumīgi reģistrēt sev piederošos šaujamieročus.
Principā kopā bija pārdesmit jautājumu, kas bija jāatrisina, bet Iekšlietu ministrija un Valsts policija piedāvāja tikai aizbildinājumus. Situācija kļuva dramatiska, jo straujiem soļiem tuvojās septembris, bet likumprojekts vēl nebija pat tuvu tam, lai tiktu pieņemts Saeimā. Kā galvenais arguments, ka pašlaik nav laika runāt par dažādām problēmām, kas būtu jārisina, tika minēts drauds, ka Latvijai nāksies maksāt lielu sodu, ja direktīvas prasības netiks laikus ieviestas. Risināmo problēmu sarakstā bija arī priekšlikums likvidēt ieroču iegādes un realizācijas atļaujas, kas katram ieroču īpašniekam liek vismaz trīs reizes doties uz policiju, lai ieroci nopirktu vai pārdotu.
Mednieku organizācijas uzstāja uz to, ka Lietuvā ir ieviesta sistēma, kas ļauj medniekam doties uz veikalu, kur pārdevējs Valsts policijas nodrošinātā datubāzē pārbauda, vai konkrētajam klientam ir tiesības iegādāties ieroci, un tajā pašā dienā medniekam ir tiesības ar jauno ieroci doties mājās. Iekšlietu ministrijas vienīgais aizbildinājums – tas lietuviešiem izmaksājis miljonu. Tādēļ Latvijā būtu jāturpina bezjēdzīgi birokrātiskā, sarežģītā, laiku un resursus tērējošā sistēma. Mednieku organizācijas un Zemkopības ministrija saņēma tikai solījumus, ka pie šiem jautājumiem atgriezīsies tad, kad likums būs pieņemts, un tad jau mierīgā garā varēs tos risināt. Tomēr, vadoties pēc iepriekšējās pieredzes, bija skaidrs, ka šie ir tikai solījumi, lai dabūtu to, ko Iekšlietu ministrija vēlas.
Tad pēkšņi augustā nāca pārsteigums. Likumprojekts vēlreiz tika uzsaukts Valsts sekretāru sanāksmē, kas nozīmē to, ka visi iepriekšējie iebildumi tiek svītroti un sākas jauna dzīve, piedevām vēl kaut kā gudri panākts, ka Zemkopības ministrija šo gājienu atbalsta un tai vairs nav tiesību sniegt iebildumus un priekšlikumus. Ļoti gudrs gājiens, lai no trases noņemtu spēcīgu dalībnieku. Tad nu atlika vien nevalstiskās organizācijas. LATMA Ministru kabinetam, kur likumprojekts bija jāiesniedz, iesniedza virkni iebildumu, kas nozīmēja to, ka likumprojekta gaita atkal tiek apturēta, jo nesaskaņots likumprojekts jāizskata Ministru kabineta komitejas sēdē.
Šajā brīdī iesaistot visus iespējamos resursus un pateicoties Jānim Zandbergam, mednieku problēmas nokļuva līdz Zaļajai partijai, kas panāca to, ka Ieroču aprites likumprojekts tiek noņemts no darba kārtības Ministru kabineta komitejas sēdē. Tad arī Iekšlietu ministrija bija gatava sākt dialogu un bija iespēja tikties ar Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru, sekretāra vietnieku, tāpat arī ar Valsts policijas pārstāvjiem. Iekšlietu ministrija solīja, ka vairs neatkārtosies ieroču atļauju atjaunošanas murgs, kad katram ieroču īpašniekam ar saviem ieročiem jādodas uz Valsts policiju, tāpat tika apsolīts, ka ieroču atļaujas tiks atjaunotas, līdzīgi kā tas notiek ar Eiropas šaujamieroču pasi, nevis izdotas no jauna par 17 eiro, kā bija plānots sākotnēji.
Tāpat tika solīts, ka jautājumu par šaušalīgo birokrātisko slogu, kas skar katru šaujamieroču īpašnieku, atrisinās gada laikā. Tas tika ierakstīts Ministru kabineta protokollēmumā, bet, kā vēlāk uzsvēra LATMA valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks, Latvijas pilsoņiem jāseko likumu prasībām, nevis protokollēmumā teiktajam. Direktīvas ieviešanas termiņš jau principā bija beidzies, un vēl vecā Saeima noraidīja Iekšlietu ministrijas lūgumu likumprojektu virzīt steidzamā kārtā. Tad nu mednieku cīņa turpinājās Saeimā. organizācijas atkal iesniedza savus priekšlikumus attiecībā uz ieroču atļauju derīguma termiņu, attiecībā uz jauniešiem medībās, tāpat tika izteikts priekšlikums sakārtot ieroču klasifikācijas komisijas darbu, jo līdz šim bieži šīs komisijas argumenti līdzinājās jokam, nevis reālai dzīvei.
Nu jau jauno Saeimu izdevās pārliecināt, ka direktīva nepaģēr piecu gadu termiņu ieroču atļaujām. Direktīvā ir skaidri un gaiši pateikts, ka Eiropas šaujamieroču pasi izsniedz uz pieciem gadiem, bet nacionālā ieroču atļauja ir jāpārskata reizi piecos gados. Šī pārskatīšana ir notikusi arī līdz šim, jo jebkurā brīdī, ja notiek kāds pārkāpums, ieroču atļauju var anulēt, tāpat arī medicīniskā pārbaude nosaka piecu gadu termiņu, jo ieroču atļauja tiek apturēta, ja nav veikta medicīniskā pārbaude. Tāpat pēc diskusijām tika ieviestas tiesības, ko nosaka direktīva, – ar eksāmenu, vecāku uzraudzībā un pieaugušā kontrolē atļaut sešpadsmitgadīgiem jauniešiem arī izšaut medībās.
Ko sola nākotne
Kad tika plānots šis raksts, bija pamatota cerība, ka Ieroču aprites likums jau būs apstiprināts Saeimā un drīz stāsies spēkā, tādēļ varētu runāt jau par konkrētām lietām, kas attieksies uz medniekiem un sporta šāvējiem. Tomēr izrādījās, ka diskusijas Saeimā ieilgušas un raksta tapšanas brīdī pat vēl nav skaidrs, kad notiks trešais lasījums. Tādēļ par konkrētu redakciju un konkrētiem jautājumiem runāt ir grūti. Tomēr līdz šim ir izkristalizējušās problēmas, ko Iekšlietu ministrija ir solījusi atrisināt, lai gan, kā jau minēts, ne vienmēr uz Iekšlietu ministrijas solījumiem var paļauties.
Taču jāatzīst, ka līdz šim ir izdevies norādīt un izcelt problēmas, kas ir jārisina. Jāatgādina arī, ka, pieņemot jaunu likumu, būs jāpārskata un no jauna jāpieņem visi Ministru kabineta noteikumi, kas izriet no šī likuma, – kopā veseli divpadsmit, tajā skaitā noteikumi, kas attiecas uz šautuvju ierīkošanas prasībām. Pašlaik varam cerēt, ka netiks atjaunots piecu gadu termiņš ieroču atļaujām, tiks sakārtota ieroču klasifikācijas komisijas darbība. Likumprojekts paredz dažādus precizējumus terminu definīcijās, tāpat tiek precizēts ieroču iedalījums kategorijās atbilstoši to tehniskajiem parametriem.
Laba ziņa ir sporta šāvējiem, ka tagad būs iespēja iegādāties sportam paredzētu šaujamieroci, ja persona ir reģistrētas ar šaušanas sportu saistītas sporta organizācijas biedre, likvidējot prasību, kas noteica, ka personai trīs gadus jābūt šādas organizācijas biedrei. Ja sporta šāvējs gribēs iegādāties vītņstobra ieroci, viņam šādas tiesības būs 21 gada vecumā, ja persona 12 mēnešus bijusi reģistrēta ar šaušanas sportu saistītā organizācijā.
Ieroču aprites likumprojekta redakcija raksta tapšanas laikā paredz, ka ieroču iegādāšanās atļauja nepieciešama, ja ierocis tiek pirkts pirmo reizi. Redakcija paredz, ka ieroča iegādāšanās atļauja nav nepieciešama, ja persona, kurai ir ieroča nēsāšanas, glabāšanas vai kolekcijas atļauja, iegādājas tādas pašas kategorijas un lietojuma šaujam-ieroci, šaujamieroču maināmās būtiskās sastāvdaļas vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci Latvijā no citas personas.
Tāpat ir panākts, ka ieroča realizēšanas atļauja nebūs nepieciešama, ja persona realizē Latvijā reģistrētu šaujamieroci, šaujamieroču maināmās būtiskās sastāvdaļas vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci citai personai, kurai ir Latvijā izsniegta tādas pašas kategorijas un lietojuma ieroča nēsāšanas, glabāšanas vai kolekcijas atļauja. Tāpat pastāvēs liela iespēja zaudēt savus šaujamieročus, ja persona nemaksā noteiktos uzturlīdzekļus.
Likumprojekts attiecībā uz šo jautājumu paredz šādu redakciju: “Ja ir saņemts Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteiktajā kārtībā pieņemts Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas lēmums par medību, sporta, kolekcijas un pašaizsardzības šaujamieroču iegādāšanās, realizēšanas, glabāšanas, nēsāšanas atļaujas darbības apturēšanu, Valsts policija veic attiecīgu ierakstu Ieroču reģistrā.”Būtisks grozījums attiecas uz tiem, kas dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši savu medību ieroču atļauju. To atjaunojot pēc izciestā soda, vairs nebūs jākārto kvalifikācijas pārbaudījums, kas bija jādara līdz šim un kam ar medībām nav nekāda sakara. Tāpat likumprojekts paredz izņēmumu attiecībā uz A kategorijas aptveres ietilpību, kas pārsniedz desmit patronu, ja ierocis tiek izmantots sporta vajadzībām. Ar Ieroču aprites likumprojektu iespējams iepazīties Saeimas mājaslapā, ejot uz sadaļu Likumdošana, tad meklētājā ierakstot – Ieroču aprites likums.
Infantilie sešpadsmitgadnieki
Gadiem ilgi mednieki dažādās diskusijās runā par to, vai medībās būtu jāļauj izšaut jau agrāk, nekā to tagad paredz normatīvie akti. Šādu iespēju paredz Brisele ar direktīvas piektajā pantā noteikto, ka ierobežojums ieročus lietot kopš 18 gadu vecuma neattiecas uz medībām un šaušanu mērķī.
Tomēr tad, kad šāda iespēja teorētiski kļuvusi iespējama, ne tikai daļa sabiedrības, bet arī mednieki pēkšņi sāk satraukties, ka tā varētu kļūt par realitāti. Bērnu aizstāvji sešpadsmitgadniekus sauc par bērniem, mednieki nereti uzskata, ka sešpadsmitgadnieks pēkšņi ar ieroci kļūs nekontrolējams, citi sāk uzburt fantāzijas, ka afekta pārņemts tīnis pa pilsētu braukās apkārt ar mašīnu un ieročiem. Kā jau raksta sākumā minēts, vārds šaujamierocis daudziem pēc būtības izraisa nekontrolētas emocijas, bet, ja vienā teikumā tiek minēta vārdu kombinācija bērns un ierocis, šķiet, ka daudziem vienkārši tiek nonests jumts un viņi vairs ne tikai nespēj uztvert to, ko tiem saka, bet sāk redzēt šaušalīgas vīzijas.
Līdz šim likumdevējs sešpadsmitgadniekus ir uzskatījis par pietiekami nobriedušiem un emocionāli sagatavotiem, lai spētu atbildēt par saviem kriminālpārkāpumiem un stātos tiesiskās darba attiecībās, lai ar vecāku atļauju precētos un attiecīgi arī radītu pēcnācējus, lai tiktu atzīti par pilngadīgiem, lai patstāvīgi vadītu traktorus un atpūtas kuģi, kas nav garāks par 12 metriem, kā arī iegūtu t. s. baltās tiesības, kas ļauj sēdēt pie auto stūres bez kursiem un savu zināšanu apliecināšanas, bet ar vienu nosacījumu – līdzās atrodas pieredzējis autovadītājs ar trīs gadu stāžu. Tieši šo pašu balto tiesību principu bija nodoms attiecināt uz sešpadsmitgadniekiem, kuri ir gājuši kursos un ir nokārtojuši eksāmenu.
Vai kāds mēģinās tagad apgalvot, ka jaunieša, piemēram, Rīgā vadīta automašīna ir mazāk bīstama par viena šāviena veikšanu medībās uz medījumu? Vai kāds vēl grib pierādīt, ka pašrocīga gaļas ieguve ir morāli graujošāka par precēšanos, jaunas dzīvības radīšanu un atbildības uzņemšanos par jaundzimušo?
“Pirmās medības man izdevās pieredzēt deviņu gadu vecumā, kad radās iespēja kopā ar vietējo kolektīvu braukt uz mežu un piedalīties dzinējmedībās. Ziemā sniegs teju līdz vēderam, kājām pieveikti pārdesmit kilometri, toties sejā smaids līdz ausīm. Jau toreiz skaidri zināju – būšu medniece. Pērn sešpadsmit gadu vecumā nokārtoju mednieka apliecību. Protams, sarežģītības pakāpe un apgūstamās vielas apjoms nevienu nešķiro – pusaudzim jāapgūst tieši tikpat daudz un jāspēj tikpat atbildīgi apieties ar ieroci kā vīram brieduma gados, turklāt šī šķietami maznozīmīgā kartīte kabatā vienmēr atgādina par atbildību – ko var atļauties, no kā labāk turēties pa gabalu, lai nākotnē nezaudētu iespēju iegādāties ieroci.Šī norma likumā viennozīmīgi būtu liels solis pretī mazākam nelaimes gadījumu skaitam nākotnē, ja jaunieši atbildību varētu sākt apgūt laikus, nevis tad, kad astoņpadsmit gados ierocis rokās, azartā pirksts jau atrodas uz gaiļa un aiz muguras vairs nestāv neviens, kas karsto, nepieredzējušo galvu varētu atvēsināt.” Emīlija Mariševa, 16 gadi
23. janvāra Latvijas Radio 1 raidījumā Krustpunktā izskanējušie viedokļi bija labākais piemērs tam, kas notiek, ja izteikties ļauj cilvēkiem, kuri par medībām spriež pēc kaktos sagrābstītas informācijas, pa diagonāli izlasītiem normatīviem aktiem, kā arī balstoties uz emocijām. Šis ir piemērs tam, kā ir iespējams ļoti eleganti manipulēt ar sabiedrības viedokli, piedāvājot melus, puspatiesības un reāli sagrozītus faktus. Pret šiem meliem pretim var stāties tikai ar faktiem un pozitīvu medību atspoguļojumu sociālajos tīklos.
Sešpadsmitgadnieces Emīlijas Mariševas komentārs tika nolasīts ēterā raidījuma Krustpunktā sākumā, tas ir patiess, nāk no sirds, un to izsaka jauniete, kura pagājušajā gadā nokārtojusi mednieka eksāmenu un ieguvusi mednieka apliecību. Vēlāk komentāru sadaļā parādījās viedoklis, ka šādu komentāru noteikti nav varējusi uzrakstīt sešpadsmitgadniece. Raidījuma turpinājumā šķita, ka šis komentārs ir aizmirsies, sešpadsmitgadnieku viedoklis ir nenozīmīgs un ignorējams, jo būtībā šie Latvijas pilsoņi, mūsu nākotne, ir garā vāji, morāli nenobrieduši, principā vēl bērni, kuri no reālās dzīves nesajēdz neko!
Ir tik skumji apzināties, ka sabiedrības viedokļa veidošanā Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, kura piedalījās diskusijā, Latvijas nākotni pasniedz tik depresīvā gaismā. Vienlaikus biedrības Latvijas ainavas pārstāve Astrīda Notte ar savu domubiedreni sāka zīmēt medību saimniecību tā, it kā medību laikā notiktu nepārtraukti likumpārkāpumi, mednieki būtu nekontrolējami vilku un lūšu šāvēji, bet Valsts policija, Valsts meža dienests un citi medības kontrolējošie dienesti ir totāli nespējīgi.
Savā ziņā tā bija spēle vienos vārtos, jo ir cilvēki, kas negrib sadzirdēt medniekus un ieraudzīt viņu pozitīvos piemērus, jo tas nav interesanti. Grūti teikt, ko sola nākotne, bet, tiklīdz likumprojekts Ieroču aprites likums tiks apstiprināts, sīkāk iztirzāsim jaunās prasības.
Speciālistu viedokļi par medībām un jauniešu iesaisti tajās
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Miksons: “Ja bērns ir audzis mednieku ģimenē, viņam visi procesa posmi ir izskaidroti, viņš no agras bērnības ir piedalījies medībās, jo tētis vai mamma redzēja viņā interesi un vēlēšanos, nevis to darīja piespiedu kārtā, “jo mūsu ģimenē tā ir pieņemts”. Ja viņš pusaudža gados apzināti mācījies mednieku kursos un ir nokārtojis nebūt ne vieglo eksāmenu, sešpadsmit gados izšaujot ar ieroci medībās, psihe noteikti necietīs.
”Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētais profesors Jānis Ķīsis: “Saistībā ar šo tēmu var minēt veselu virkni aspektu. Tā ir analogu pasaule. Tas nozīmē, ka dēli seko tēviem un viņos tiek ieaudzinātas vairākas būtiskas lietas. Tā ir saikne ar dabu, vispirms ar pašu ģimeni. Tas ir tas, kā tēvs ar savu personīgo piemēru māca, kā dzīvot vīrietim un ko darīt ļoti būtiskās situācijās. Viņš dod dēlam iespēju izdzīvot mūsu feminizētajā pasaulē, kļūt par vīrieti.”
Liepājas reģionālās slimnīcas Fizikālās terapijas un rehabilitācijas nodaļas virsārste Līga Priediena: “Ikvienam jaunietim, protams, saskaņā ar ģimenes un paša uzskatiem būtu ieteicams piedalīties medībās, pastāvīgi kustēties, pārvarēt lielākus vai mazākus šķēršļus vismaz divu stundu garumā. Cilvēkam ir jākustas ik dienu. Atšķirība starp bērniem un jauniešiem, kuri sēž mājās, un tiem, kuri apmeklē sporta nodarbības, dzīvo tuvāk dabai, palīdz saimniecībā vai piedalās medībās, ir ļoti skaidri redzama.”Ārsts gastroenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras profesors Dr. med. Anatolijs Danilāns: “Pārbarojušies resnuļi, kuri dienu no dienas pavada pie datoriem, ļoti drīz iedzīvosies cukura diabētā un citās bīstamās slimībās. Tāda diemžēl ir skarbā patiesība. Man ļoti patīk, ka cilvēki staigā svaigā gaisā, kā arī dara to, kas viņiem rada prieku. Ja jaunietis ir sajūsmā par medībām, staigā ar saviem vecākiem, ar kolēģiem medniekiem un dzinējiem, tas viss ir ļoti labi veselībai.”
Vairāķ lasiet žurnāla Medības februāra numurā
