Zemessardzes kaprāle Inese Ošiņa: “Ierocis nevar iekrist katlā!” 15
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 55. Aizkraukles kājnieku bataljona kaprāles Ineses Ošiņas (42) dienesta gaitas ir apliecinājums tam, ka sevis pilnveidošana, pārbaudījumu izvēlēšanās ir katra zemessarga privātā pārziņā.
Ar gribu un vēlēšanos ir iespējams sasniegt daudz. Zemessardzē Inese iestājusies 2013. gadā un pirms pāris gadiem labprātīgi pieņēmusi nākamo izaicinājumu – devusies uz kaprāļa kursu Dobelē.
“Tas bija 2018. vai 2019. gadā. Man tas bija izaicinājums, sākumā domāju pārbaudīt, vai to spēju, un, kad sapratu, ka spēju, gāju līdz galam. Bet tas fiziskais… pēdējā apmācību 6. blokā bija pārgājiens desmit kilometri pilnā uzkabē un ļoti ātrā tempā, un man kā augumā mazam cilvēkam tas nozīmēja skriešanu ar pusjaudu, bet puišiem tas likās vienkārši ātrāks temps.
Galā nonācām ar pēdējiem spēkiem, palīdzot biedriem, bet tikām galā. Kurss bija ļoti interesants, man personīgi ļoti lielu pieredzi deva. Tas, ka uz kaprāļa kursu Dobelē atbrauc zemessargi no visas Latvijas, dod daudz jaunu pazīšanos, informācijas apmaiņu, uzzinām, kas notiek citos bataljonos. Interesants, ļoti interesants kurss.”
“Ko nozīmē kaprāļa kurss?” – “Kaprāļa kursā apmāca, kā mācīt savas nodaļas. Kaprāļa kurss – tu esi nodaļas komandieris. Māca, kā strādāt ar nodaļu, kā pasniegt nodarbības. Šajā kursā vēl māca sadarboties, kā kopā strādā nodaļa. Un pēc tam tu nāc uz savu bataljonu, tur tev ir sava nodaļa, ar kuru tu strādā. Iegūtā pieredze palīdz sadarboties ar savu nodaļu. Uz šo kursu braucot, pamati jau ir jāzina, piemēram, par ieroci, tā uzbūvi un tā tālāk.”
Ineses pienākumi bataljonā vairāk ir saistīti ar apgādi un nodrošinājumu. Ikdienā viņa strādā kā civilais darbinieks, būdama apgādes nodaļas vecākā lietvede.
“Mācībās es vairāk esmu pie štāba un apgādes rotas, esmu šīs rotas personālsastāvā. Atbildu par apgādi un nodrošinājumu. Ko daru visvairāk? Tā kā man ir pavāra profesija, esmu tā, kas mācībās zemessargiem gatavo ēst. Mēs paši taisām ēst, nodrošinām ar ēdienreizēm, mums ir virtuve. Tagad ir iepirktas “Karcher” lauku virtuves, tādas ir katram bataljonam. Un uz tām mēs katrās mācībās gatavojam.
Man ir sava meiteņu nodaļa, kas strādā virtuvē, un mēs gatavojam pārtiku saviem zemessargiem. Protams, ir arī uzdevumi. Dodoties uz mācībām, mums vienmēr tiek izsniegts ierocis, kuram vienmēr jāatrodas rokas stiepiena attālumā. Mēs jau esam iepraktizējušās, kur mēs tos virtuvē varam nolikt, lai tie mums netraucētu, nebūtu tālu no mums.
Novērotāji bija pārsteigti par mūsu izdomu – mums ieroči ir novietoti tā, ka nezinātājs domā, ka mums to nav, bet mēs zinām, kur tie ir, tiekam tiem klāt. Ir uzbrukumi bāzei, kad arī mums ir jāaizstāv bāze. Štāba un apgādes rota ierīko bāzi. Nav tā, ka mēs esam tikai pavāri. Mums arī ir savi uzdevumi. Mums arī jāmāk karot.
Bet katlā ierocis nevar iekrist! Mums jāmāk karot un aizstāvēt bāzi, ja ir uzbrukums.
Vienu gadu bija kopīgas mācības ar kanādiešiem. Un, kad bija tas uzbrukums bāzei, bija ļoti interesanti. Un pēkšņi nāca paziņojums, ka viņi uzbrūk bāzei, ka mums jāieņem savas vietas! Un tad viņi nāca, un mēs pat nepamanījām, pa kuru brīdi viņi pienākuši tik tuvu.
Domāju, ka viņi vēl gabalā, bet jau bija pavisam tuvu. Mūsu uzdevumu izgāza tas, ka mums tajā laikā bija tā sarkanā mācību munīcija, ar to bija dažādas ķibeles, tā strēga stobros un tik labi nešāva. Un, kamēr tu pārlādē, lai izšautu, tikmēr viņi jau ir klāt un tev ir jāpadodas, jāpaceļ rokas! Viņu munīciju nemaz nevar salīdzināt ar mūsējo. Tagad ir ok, tā labā munīcija!”
Līdz 2013. gadam Inese vairāk strādājusi par pārdevēju nekā pavāri, jo neapmierinot tas, ka virtuvē cilvēkus neredzot.
“Esi kopā tikai ar personālu, pieņemsim – četriem cilvēkiem, ar tumsu atnāc, ar tumsu aizej, bet neredzi cilvēkus un neredzi, kāds ārā laiks. Mani tas neapmierināja, bet te, strādājot mežā par pavāru, visus satiec, visus redzi, tas ir pavisam citādi. Dzīvoju Vecbebros, tagad tas ir Aizkraukles novadā. Man ir divi hektāri zemes, atdodu kaimiņam, viņam ir govis, nopļauj sienu.
Man ir savs dārziņš, sava siltumnīca, ir ļoti daudz puķu dobju, kur mazā meita teic, ka mamma jau ir aptrakusi ar puķēm. Man ir divi vecāki bērni – puika un meitene, un tad mums pieteicās pastarīte, viņai ir seši gadi, lielajiem bērniem ir 22 un 18 gadi.”
“Vai nācies saskarties ar nievājošu attieksmi no zemessargu vīriešu puses?” – “Nē, mūsu bataljonā ne ar ko tādu neesmu saskārusies, ir tā, ka viņi piedāvā palīdzību.
Tev, sievietei, tas nav jāstiepj, vai – es tev palīdzēšu, tu, tomēr esi sieviete! Bet tā, lai aizrādītu – ko tu vispār te dari? – tā nav bijis. Mums ir ļoti liels atbalsts no vīriešu puses, un pat veči, kuriem jau ir pie sešdesmit, palīdz, nāk klāt. Tu nenes, es tev palīdzēšu! Tev tas nav jādara! Ļoti liels atbalsts, nekad neesmu redzējusi arī pret jaunām meitenēm diskrimināciju tāpēc, ka viņas ir sievietes.
Viņi pat cenšas piedāvāt palīdzību paši. Varbūt citur ir kaut kāda diskriminācija, bet pie mums nav. Vispār es kādreiz biju 1. rotā, kad iestājos Zemessardzē. Un, sākot strādāt civilajā amatā, mani pārcēla uz štāba rotu, tuvāk amatam, ko daru civilajā dzīvē. Darba dienās nāku uz bataljonu kā civilais darbinieks, bet sestdienās un svētdienās piedalos mācībās kā zemessargs.”
“Vai, iestājoties Zemessardzē, nebija grūti apgūt ieroci un ar to darboties?” – “Ar ieroci sākumā gāja ļoti smagi, arī šobrīd mūsu rotai vēl nav G-36, tie ir stipri vieglāki. Mums vēl joprojām ir AK-4, bet sievietei tas ir smags ierocis. Un tad, kad ir jāšauj B normatīvs, stāvot kājās, ir grūti viņu noturēt, lai izšautu. Iet grūti, gaidām, kad arī mēs tiksim pie vieglākiem un jaunākiem ieročiem.
Bet tā nav nekādas vainas. Mums bija vienas mācības, kad mēs šāvām ar dažādiem ieročiem, tīri labi gāja! Sašāvu labāk pat kā viens otrs puisis. Vispār man ļoti patīk šaušana. Kad ir šaušana, es vienmēr esmu. Es vispār neatceros, kad es būtu izlaidusi mācības. Vienīgi tad, kad biju dekrēta atvaļinājumā un gaidīju mazuli, tad gan. Bet tā – reti kuras esmu izlaidusi.
Mans vīrs ir karavīrs. Viņš citreiz dusmojas, ka sievas nav mājās. Tad saku – nu, tu saproti, kā tas bija, kad tu nebiji mājās. Tagad tev jāpaliek mājās, un es dodos uz mācībām! Arī vecākais dēls man ir zemessargs izlūknodaļā. Pats izvēlējies savu ceļu, un tētis neko arī neiesaka. Katrs pieņemam savus lēmumus, ko darīsim.”
“Brīžam domāju, kāpēc es agrāk neiestājos Zemessardzē. Bet tad laikam bija citas prioritātes dzīvē. Arī iestāšanās bija negaidīta, mans vīrs bija tās rotas virsseržants, un es viņam nācu palīgā strādāt ar dokumentāciju, un tā laika bataljona komandieris teica – kāpēc tu nāc un dari to bez maksas, izlieto savu brīvo laiku?
Viņš saka – stājies Zemessardzē un par tām dienām, ko strādāsi, saņemsi kompensāciju, un tev tas nebūs jādara savā brīvajā laikā. Tu nāksi kā zemessargs. Un tā komandieris runāja, kamēr pierunāja. Un es esmu priecīga, ka esmu iestājusies. Man patīk – tās darbības, cilvēkus satikt un mācības. Ir interesanta visa tā padarīšana, citreiz jautāju sev, kāpēc es neiestājos agrāk?”
