Uz līkumotiem grants ceļiem atļauto ātrumu derētu samazināt. Saruna ar Anriju Matīsu 6
Satiksmes ministrs Anrijs Matīss intervijā žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Atim Jansonam par izmaiņām tranzīta plūsmās, “Air Baltic”, “Lattelecom” un LMT pārdošanu, par autoceļu savešanu kārtībā un satiksmes drošības uzlabošanu.
I. Bušmanis: – Stājoties amatā, ceļu tīkla sakārtošanu nosaucāt par “prioritāti nr. 1”.
– Šis gads ir bijis saudzīgs un labvēlīgs gan mūsu ceļiem, gan tātad to uzturēšanai paredzētajam budžetam. Sniega tīrīšanu un ceļu kaisīšanu vajadzēja mazāk, bedres asfalta segumos veidojušās mazāk. Ietaupījumu – aptuveni septiņus miljonus – varam novirzīt vietējo, arī grants seguma, ceļu pielabošanai. Galvenokārt izvēlēsimies vietas, kur šie ceļi rudeņos un pavasaros sabrūk.
Bedru un bedrīšu remontā siltais pavasaris ļāvis šogad gandrīz nemaz neizmantot dārgo “auksto ielāpu” metodi. Atkal līdzekļu ietaupījums un lielāka labojumu izturība piedevām.
– Jau premjera Dombrovska laikā dzirdējām par politisku uzstādījumu – būvēt ceļus lētāk, bet vairāk. Vai šāda orientācija saglabājas, tiek īstenota?
– Tāda ir arī mana pārliecība. Latvijā tik dārgi projekti kā Tīnūži–Koknese (miljons par kilometru) var būt attaisnojami tikai retos gadījumos. Mums svarīgāki ir 1000 km ceļu labā vai kaut vai “ciešamā” stāvoklī nekā 50 km ekstra klases būves. Pat galvenajos ceļos cenšamies vairāk iztikt ar vienkāršotiem virskārtas remontiem, pilnu “dziļo” rekonstrukciju izvēloties tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Ceļu būves nozares pārstāvji gan uzskata, ka šādi remontēti ceļi nekalpos pietiekami ilgi, bet, manuprāt, mēs šobrīd neko dārgāku atļauties nevaram. Mums jācenšas saglabāt visu Latvijas ceļu tīklu kaut vai tikai apmierinošā stāvoklī.
A. Jansons: – Kā ir ar šā gada lielajiem ceļu būves objektiem? Pavasaris agrs, laika apstākļi ļauj sākt darbus? Esat gatavi?
– Visi šā gada projekti ir izsludināti. Notiek vērtēšana. Turpinās konkursi. Naudas pietiek. Vairākos objektos darbi jau sākušies.
– Vai nav pārspīlēta ziņa, ka vairāk nekā simts no tiltiem draud sabrukt?
– Tiešām – no aptuveni 1000 mūsu autoceļu tiltiem gandrīz puse ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Bet tas nenozīmē, ka kustība pa tiem jau ir bīstama. Katru gadu tiek veikta apsekošana, ja konstatējam pilnas slodzes bīstamību, satiksme pār tiem tiek ierobežota, piemēram, slēgta vienā joslā. Vistuvākajā laikā šis jautājums tiks skatīts valdībā. Paredzēts visus 400 tiltus savest kārtībā septiņu gadu laikā. Naudas izteiksmē tie ir 150 miljoni eiro.
Tātad patlaban tiešas bīstamības uz tiltiem nav. Ja tāda parādīsies, nāksies attiecīgos ceļa posmus daļēji vai pilnībā slēgt. Bīstamu tiltu ekspluatāciju mēs nepieļausim.
– Kā vērtējat biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” ierosmi izveidot premjerministram pakļautu padomi, kas koordinētu visas Latvijas ceļu saimniecības uzturēšanu? Vai tāda tiešām nav vajadzīga, ja Satiksmes ministrijas tiešā pārziņā ir nepilna trešdaļa visu mūsu ceļu?
– Priekšlikumu izveidot darba grupu, kura koordinētu visus šos jautājumus, vērtēju pozitīvi. Tāda būtu vajadzīga – ar lielo pilsētu, pašvaldību savienības, VARAM, “Latvijas mežu” pārstāvju līdzdalību. Kaut kas līdzīgs, skaitliski mazliet mazāks, satiksmes drošības padomei, kura satiksmes ministra vadībā darbojas jau 10 gadus. Tāpēc esmu piedāvājis atjaunot savulaik likvidēto Autoceļu konsultatīvo padomi, kurā bez satiksmes ministra piedalās arī finanšu, vides un reģionālās aizsardzības, un ekonomikas ministri. Būtībā tas atbilst biedrības priekšlikumam izveidot ministru padomi.
Kas attiecas uz finansēšanas jautājumiem – nez vai šāda veida spiediens uz Ministru kabinetu un Ministru prezidentu pašlaik ir pareizs. Valstij ir daudzi citi neatliekami jautājumi. Autoceļu fonda tūlītēja izveide nez vai ir iespējama. Turklāt mums taču jau ir valdības atbalstīta ceļu uzturēšanas programma, kas paredz šim nolūkam izdalāmo līdzekļu pakāpenisku palielināšanu. Līdz 2020. gadam tie būs līmenī, kuru autoceļu fonda tūlītējas atjaunošanas prasītāji vēlas nekavējoties.
To solīt tagad būtu nepiedodams populisms. Būsim reālisti. Protams, ja valsts ekonomiskā situācija strauji uzlabosies, varēsim rosināt straujāku ceļiem atvēlamo līdzekļu palielināšanu.
A. Jansons: – Kustības drošības problēmas ir pēdējā laika traģisko notikumu sakarā plaši apspriestas, polāriem viedokļiem bagātas. Par un pret radariem, piemēram…
– Tas, ka radariem ir jābūt, šaubu nav. Jautājumi un diskusija var būt par izvietošanas principiem, par toleranci u.tml.
– Vai līdzekļu ekonomijas apstākļos viena mobila policijas ekipāža, kura izmaksā ne vairāk kā radars, tomēr nav efektīvāka? Protams, ja tā ir tiešām mobila, nevis klusiņām sēž kaut kur krūmos.
– Policijas darbs pašlaik ir krietni aktīvāks, ekipāžu uz ceļiem vairāk. Un tas dara braucējus uzmanīgākus. Nevajag jau obligāti apturēt, sodīt – klātbūtnes efekts vien ir ļoti iedarbīgs.
Bīstamie – iereibušie, bez tehniskajām apskatēm – saņēmuši draugu brīdinājuma zvanus vai SMS, vienkārši no savām mītnēm vairs nelien laukā, un nepieciešamais rezultāts ir sasniegts arī bez sodīšanas.
Kas attiecas uz ātruma kontroli – iespējams, ka tai nevajadzētu būt tik “piekasīgai” uz jauniem, labiem ceļiem, labos laika apstākļos. Pieļauju pat, ka Latvijā ir vietas, kur ātruma limitu varētu paaugstināt tuvāk tiem braucēju vairākuma faktiski izvēlētajiem skaitļiem, kurus fiksē “Latvijas valsts ceļu” uzskaites punkti.
Tajā pašā laikā ļoti aktuāls ir jautājums par pareizu ātruma izvēli uz līkumotiem grants ceļiem. Tur limitu, iespējams, derētu pazemināt. Tas nāktu par labu drošībai, turklāt juridiski mazinātu attiecīgā ceļa īpašnieka un kustības organizatora atbildību. Ja limits noteikts “90”, bet avārija notiek pie, teiksim, “80” – nav izslēgti cietušā mēģinājumi novelt vainu uz ceļa saimnieku. Diskusija par ātrumu ir sākusies, un tā noteikti jāturpina.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
