Ierobežojumiem zemes tirgū jābūt, bet juridiski neapstrīdamiem. “LA” diskusija 3
Pēc 1. maija beigsies pēdējais formālais ierobežojums lauksaimniecības zemes iegādei. Turpmāk to varēs iegādāties arī ES valstu pilsoņi – fiziskas personas. Saeimā ir iesniegti vairāk nekā 60 dažādu, pat pretēju priekšlikumu, kas to atbalstītājus sadalījis divās nometnēs: brīvtirgotājos (dīvānzemnieki un uzpircēji, kas ir pret jelkādiem ierobežojumiem) un ražotājos (zemnieki, kas vēlas, lai zemi pārdod tikai tiem, kas spēj to apsaimniekot). Vēl ir arī cits dalījuma kritērijs – latviešos un ārzemniekos, kas ES ir nepieļaujams un tāpēc skaļi nepaužams, bet ko parasti patur prātā, kad nosaka pirmpirkuma tiesības ražotājiem.
“LA” organizētā publiskā diskusija Salnavā “Zemei jāpieder vai jāpabaro?”, kas notika Ludzas, Ciblas, Kārsavas un Zilupes novadu 13. Grāmatu svētku ietvaros, pulcēja ap 250 iedzīvotāju. To lielākā daļa ir zemes īpašnieki. Improvizētajā balsojumā ceturtā daļa klātesošo pauda, ka zemes pārdošana ir jāierobežo, bet tikai trīs – ka ne. Tāds bija publikas viedoklis, pirms diskusijā iesaistījās Ministru prezidente Laimdota Straujuma (“Vienotība”) un Einars Repše (“Latvijas attīstībai”).
Pēc statistikas Latvijā ir 2,3 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, atgādināja Laimdota Straujuma: “Zemkopības ministrijā palūdzu salikt uz vienas lapas visu šo zemi – gan apstrādāto, gan neapstrādāto, gan auglīgo, gan neauglīgo, gan aizaugušo, gan pārpurvoto, – un sarēķināt, cik ražas varētu iegūt, ja to visu apstrādātu. Ja apstrādātu katru zemes hektāru, mēs papildus varētu iegūt 1,4 miljonus eiro (vienu miljonu latu) gadā.
Mēs strādājam divos virzienos: veicinām vietējos zemniekus iegādāties zemi ar zemes kreditēšanas programmu un izstrādājam ierobežojumus šīs zemes iegādei. Mums nav nekādu tiesību ierobežot ārzemniekus. Esmu pārliecinājusies, ka vietējiem nav iebildumu, ja ārzemnieki zemi apsaimnieko, bet gan nav pieņemams, ka zeme tiek turēta neapstrādāta labākiem laikiem.
Latvija nav saliņa ES okeānā, kurā grasās ierobežot zemes darījumus. Katrā ES valstī ir zināmi ierobežojumi lauksaimniecības zemes iegādei. Vispiemērotākā mums likās Francijas pieredze, kas orientēta uz ģimenes saimniecību attīstību, taču esam aizgājuši pārāk tālu, lai varētu ieviest tik striktus ierobežojumus. Mēs vairs nevaram noteikt maksimālo zemes platību 100 ha kā Francijā. Varbūt Zemkopības ministrija nebija atradusi pareizākos risinājumus, taču zemes pirmpirkuma prioritātes salikām: radinieki, nomnieki, kaimiņi ar mazāko zemes platību, jaunie zemnieki un Zemes fonds. Galvenā doma mūsu izstrādātajiem ierobežojumiem – zemi varēs pirkt tas, kurš strādās uz šīs zemes,” ievaduzrunā teica Ministru prezidente.
E. Repše: – Svēta lieta mērķis – efektīvāk izmantot Latvijas zemi! Svēta lieta – neļaut zemi pārdot ārzemniekiem, to pensiju fondiem! Lai labāk to apstrādā latviešu zemnieki, nevis to pērk spekulatīvos nolūkos! Diemžēl šis likums to nenodrošina. Neminēšu skarbākos no juristu vērtējumiem, bet vispirms ierobežojumi iestrādāti nepareizā likumā – kāds te sakars ar zemes privatizāciju! Varbūt Francijā pašvaldībām jāļauj lemt, vai ļaut iegādi vai ne? Pašvaldībām arī līdz šim ir pirmpirkuma tiesības, un pēc zemes fonda izveides caur to pirmpirkuma tiesības varētu īstenot.
Pēc likuma stāšanās spēkā būtiski tiks apgrūtināta latviešu iespēja iegādāties zemi. Piemēram, pēc 40 gadiem no pilsētas uz laukiem nevarēs pārcelties un iegādāties zemi. Varbūt pretendenta īpašumā ir pat bijusi SIA, kas apstrādājusi zemi, bet kā fiziskai personai viņam lauksaimnieciskā pieredze neskaitīsies. Nevarēs izvēlēties, kam zemi pārdot. Procedūra ir tik smagnēja, ka zeme vispār netiks pārdota. Zemi nevarēs apmežot, nevarēs iegādāties lauku viesnīcas būvei. Savukārt, tā kā zemes cena kritīsies, ārzemju lauksaimniekiem būs īpaši pievilcīgi šeit saimniekot. Es uzskatu, ka šie likuma grozījumi ir nepilnīgi, un likums apstāsies pie pirmās sūdzības Satversmes tiesā, jo cilvēku tiesības iegādāties un pārdot īpašumu ir ļoti būtiski ierobežoti.
L. Straujuma: – Tieši tādus pašus argumentus saņemu no firmām, kas nodarbojas ar zemes uzpirkšanu, un biedrībām, kas tās pārstāv. Nav tiesa, ka nevarēs iegādāties lauksaimniecības zemi citām vajadzībām. Pašlaik likumprojektā paredzēts, ka ierobežojumi neattieksies uz platībām līdz 5 ha (iesniegts jauns priekšlikums – līdz 10 ha). Tā šaurā vieta, kas bija likumprojektā par tiem virs 40 gadiem, jau ir novērsta. Var domāt, kā vēl uzlabot likumprojektu, bet pats galvenais, kas jāņem vērā: kas notiks ar šo zemi pēc tās pārdošanas?
E. Repše: – Piekrītu, ka jāpieņem stingri noteikumi, ko uz zemes drīkst darīt un ko ne. Vajadzētu stingrākus sodus, ja tā paliek neapstrādāta, bet ļoti uzmanīgi ar administratīviem ierobežojumiem, kuri apgrūtinās mūsu pašu cilvēku rīcību ar zemi un kurus tiesā varēs apstrīdēt. Zeme ir jāapsaimnieko, bet tas vēl ir jautājums: vai tā izmantojama tikai un vienīgi lauksaimniecībai?
– Ja jūs atbalstāt mērķi un sakāt, ka tā ir svēta lieta, kādu likumprojektu jūs ierosinātu?
– Pirmām kārtām Latvijā jāizveido zemes fonds, kas izmantotu pirmpirkuma tiesības un uzpirktu zemi. Jārada zemes banka, kurā nogulda nevis naudu, bet zemi. Man arī pieder lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kuru esmu iznomājis un kuru apstrādā vietējais lauksaimnieks. Man būs zeme, ko atstāt bērniem. Ja kāds to nevar apstrādāt, to var nodot zemes bankai par noguldījuma procentiem, kas sedz vismaz zemes nodokli. Savukārt zemes banka šo zemi konsolidētu un iznomātu uz ilgāku termiņu zemniekiem.
L. Straujuma: – Šī ideja jau ir iestrādāta Zemes pārvaldības likumā, kurš šobrīd iesniegts Saeimā! Fondam zemi varēs gan pārdot, gan nodot apsaimniekošanā. Finansējums zemes fondam nāktu no Lauku attīstības fonda, tā stāv komercbankās un ir pieejama. Trīs miljoni eiro ir pietiekami, lai tas varētu sākt strādāt.
– Ministru prezidentes birojs februārī saņēma vēstuli no biedrības “Lauku attīstības padome”, kurā bija konkrēts ierosinājums zemes iegādes ierobežojumiem. Tā konstatējošajā daļā, uz kuras pamata radās priekšlikums, bija informācija par to, ka vairākas firmas, kurās visās dalībniece ir Eva Brante-Nellemane, ir veikušas lielus lauksaimnieciskās zemes iegādes darījumus – vairāk nekā divu tūkstošu hektāru platībā. Šīs firmas vieno tas, ka tām īpašnieks ir Kiprā reģistrētā “Marsas Limited” un ka to valdēs ir Ukrainas pilsoņi. Tā kā šīm firmām apgrozījums ir tuvu nullei, bet darījumi veikti par aptuveni 2,8 miljoniem eiro, rodas jautājums par līdzekļu izcelsmi. Vai to nevajadzētu sūtīt faktu pārbaudei tiesībsargājošām institūcijām, piemēram, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam? Mums jābūt drošiem, ka Latvijas zemē neatmazgā koruptīvos darījumos iegūtu naudu.
– Šobrīd dažas kompānijas ar ārzemju kapitālu Latvijā uzpērk zemi, zemnieks netiek tām klāt, bet pēc tam šīs kompānijas pārdod tās par lielāku cenu. Ir dažādi mehānismi. Bieži mūsu cilvēki tiek maldināti un apkrāpti. Es piekrītu, ka vēstulē minētie fakti ir jāpārbauda, un es tos uzdošu pārbaudīt.
E. Repše: – Ja nemaldos, tad Eva Brante-Nellemane ir tā drosmīgā jaunā sieviete, kas LTV “Sastrēgumstundā” uzdrīkstējās nostāties pret ļoti populāru, populistisku, bet tajā pašā laikā juridiski nepamatotu risinājumu. Es cienu viņu par drosmi, stājoties pretī mūsu lielajiem zemniekiem, kuri būs ieguvēji, jo pa lēto varēs nopirkt zemi!
– Ja jau zviedru pensiju fonds uzpērk mūsu zemi, vai to nevarētu arī mūsu pensiju fondi – teiksim, daļu no 2. pensiju fonda?
L. Straujuma: – Ar Komercbanku asociāciju un ar “Swedbank” Zemkopības ministrija sāka izstrādāt šādu mehānismu, taču darbs neturpinājās. Tas būtu jāpabeidz.
E. Repše: – Kāpēc mūsu pensiju fondi var ieguldīt Polijas ekonomikā, bet likuma nepilnību dēļ nevar mūsu pašu tautsaimniecībā? Labāk pašu naudu ieguldīt mūsu mežos un mūsu zemē.
– Repšes kungs, kāpēc jūs šos zemes jautājumus nerisinājāt, kad jūs bijāt Ministru prezidents? Kāpēc jūs pieļāvāt to, ka Ludzas rajona teritorijā tagad 40% zemes pieder zviedriem?
– Toreiz daudz ko neizdevās izdarīt, kā iecerēts. Toreiz aktuālākā problēma bija milzīgais korupcijas līmenis un nepieciešamība valsts pārvaldi iztīrīt no korupcijas. Tāpēc ļoti daudz saņēmām pretsparu un tāpēc mana valdība tika nogāzta, ka dažus Augeja staļļus mēģināju iztīrīt par ātru. Par vienu no kļūdām, ko šodien atzīstu, ir tā, ka neieliku pamatus Latvijas vietējās uzņēmējdarbības iespējami lielam atbalstam. Apkarojot korupciju, nonācām pie tā, ka ierēdņi sāka baidīties darīt jebko labu, jo viņus tādējādi varētu apsūdzēt kādā ieinteresētībā. Toreiz es jutos tāpat, kā šodien cilvēki jūtas Kijevā. Aizvakar (trešdien, 12. martā. – Red.) tikos ar jauno Ukrainas valdību, ar inteliģenci, ar uzņēmējiem – viņu prioritāte šodien ir tāda pati kā mums pirms gadiem desmit – korupcijas apkarošana. Janukoviča režīms ir atstājis valsts kasi tukšu. Viņi šobrīd nedomā par Ukrainas zemes saglabāšanu. Ir lietas, ko es šeit ar šodienas zināšanām un pieredzi darītu citādi.
L. Straujuma: – Šobrīd kā mērķi saredzu, lai Latvijā dzīvojošie cilvēki strādātu un dzīvotu uz savas zemes un nopelnītu tik daudz, lai varētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Skaidrs, ka efektīvāk ražot ir iespējami lielākā platībā, bet neveicina vienmērīgu reģionu attīstību. Es esmu pret lielo galvu Rīgu, bet par reģionu attīstību, kaut tas valstij maksā dārgāk.
Grāmatu svētkus atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, VAS “Latvijas Dzelzceļš”, SIA “Drukātava”, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Balta Eko”, SIA “VESTA-LK”, “Vienotība” “Latvijas attīstībai”, Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, Alfrēds Rubiks, Kārsavas novada pašvaldība.
Informatīvie atbalstītāji: laikraksti “Latvijas Avīze”, “Ludzas Zeme”, “Vietēja Latgales Avīze”, “Ludzas Novada Vēstis”, “Kārsavas Novada Vēstis”, www.karsava.lv, www.ludzaspils.lv, www.ludzasbiblio.lv
