Ieripot vasaras kamolā. Saruna ar aktieriem Elīnu Vāni un Imantu Stradu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jāņu nedēļā vairākās Latvijas pilsētās – Rojā, Bauskā, Preiļos un Līgo vakarā, 23. jūnijā, Raiskuma parkā – izskanēs koncerts – veltījums leģendārajai režisora Jāņa Streiča kinofilmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurai šogad aprit 41 gads. Koncertos izskanēs gan neaizmirstamās dziesmas no filmas, gan skaņdarbi no komponista Raimonda Paula plašā repertuāra, ko izdziedās iemīļoti Latvijas teātru dziedošie aktieri Ērika Eglija-Grāvele, Ieva Puķe, Lauris Dzelzītis, Lelde Dreimane un Edgars Pujāts un citi. Šajā reizē uz skatuves satiksies arī allaž dzirkstošais aktieru pāris – Dailes teātra aktieris IMANTS STRADS un Valmieras teātra aktrise ELĪNA VĀNE. Ielīgošanas laikā abi aktieri dalās viņu vasaras sajūtās un priekā, spēlējot kopā uz vienas skatuves.
– Pēc ilgākas pauzes atgriežas tik svarīgā mūsu kultūras daļa – vasaras brīvdabas izrādes, koncerti. Zinu, ka jūsu abu kalendārs ir gana raibs. Kāda ir šī atgriešanās sajūta?
Elīna: – Ļoti laba. It kā tu divus gadus būtu turēts nocieties un tad palaists brīvībā. Līdz ar to lielai daļai tagad ir darbi viens pēc otra, bet tas ir labi! Tas pats arī publikai. Uzstājoties, piemēram, ar “Skroderdienām”, ir sajūta, ka arī cilvēki ir nocietušies vienkārši būt kopā un baudīt arī izklaidējoša rakstura programmas. Reizē nelielas bailes, ka septembrī atkal tas viss var aizvērties ciet. Arī saistībā ar notikumiem Ukrainā liekas, ka ir jādzīvo pilnasinīgi. Tā ir realitāte, kādā mēs šobrīd dzīvojam.
Imants: – Reizēm pat šķiet, ka nav iespējas to visu novērtēt, jo šobrīd notikumi sakrituši lielā skaitā. Visu laiku ir nemitīgs process un skrējiens. Un tam sekojošais patīkamais sagurums.
– Kādas ir jūsu abu attiecības ar leģendāro filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”?
Imants: – Tā ir brīnišķīga Māras Svīres novele, ko Jānis Streičs kolosāli īstenoja filmā. Tā ir pārdzīvojusi savu laiku jau vairāk nekā 40 gadus un ir mūsu zelta fondā – viena no visu laiku labākajām latviešu filmām. Protams, ir bažas, ka kopā ar mūsu paaudzi šī filma aizies, jo, iespējams, tie, kam tagad ir septiņi gadi, to nespēs uztvert tā, kā to spējām mēs – kaut vai to pašu padomju laiku loterijas fenomenu, kad žigulīša laimēšana līdzinājās nokļūšanai pasakā.
Taču ir lietas, kas filmā iemūžinātas neatkārtojami – pats esmu piedzīvojis tādas ģimeņu saiešanas, dziedāšanas, kas padomju laikā bija ļoti populāras.
Protams, filmā tas ir hiperbolizēts, un mākslā tas ir jādara, lai parādītu visu spilgtākās krāsās. Visā krāšņumā tur ir redzamas mūsu, latviešu, ģimenēs atrodamo raksturu šķautnes – tas ir pats skaistākais. Un reizē – daudz foršo, cilvēcīgo momentu, kaut vai hrestomātiskā Ulda Dumpja jeb Ērika lēkšana pār zemeņu vagām.
Filma nenoliedzami ir iekonservējusi savu laiku, un šis “konservs” ir ļoti labs, tāpēc, cerams, tā derīguma termiņš tik ātri nebeigsies. To, ka tā arvien ir aktuāla, parāda kaut vai citāti, kas tautā ir dzīvi. Mans iecienītais kā frankofonam cilvēkam ir fakts, ka grupa “Gaujards” tās nosaukumu ieguvusi no Līgas Liepiņas spēlētās Veronikas aizrādījuma par franču mākslinieka vārdu Olgai Dreģei jeb Dagnijai: “Raksta “Gaujards”, franciski izrunā “Gožār”!”
Elīna: – Man šķiet, mūsu paaudze nodod tālāk saviem bērniem šo “limuzīna” izjūtu, un filmas popularitāte nezudīs arī tagad. Kaut vai šis koncerts, šīs dziesmas, baltais žigulītis var rosināt paskatīties, pastāstīt vairāk – turpināt iedzīvināt.
– Iemiesot filmu koncertā varētu nebūt viegli.
Elīna: – Te drīzāk ir runa par sajūtām. Tādu foršu, latvisku svētku noskaņojumu.
Imants: – Raimonds Pauls, protams, un pārītis vēl citu dziesmu. Protams, ka mēs nepārceļam uz skatuves filmu, šī ir dzīva mūzika, ar savu pienesumu.
– Šī ir arī iespēja jums abiem beidzot būt uz vienas skatuves, jo ikdienā jau kādu laiku tu, Imant, spēlē Dailes teātrī, bet Elīna – Valmieras teātrī, kurš gan rekonstrukcijas laikā jo bieži viesojas Dailes teātrī.
Imants: – Šajā sezonā man bija sajūta, ka Elīna uz Dailes teātra skatuves ir biežāk nekā es. (Smejas.)
Elīna: – Savukārt tagad, vasarā, ir sajūta, ka spēlējam kopā ar visu teātru aktieriem. Pirms dažām dienām nospēlējām “Osedžas zemi”, bet tad daļa no izrādes aktieriem pārcēlās uz “Skroderdienām”, bet pēc tām pārceļamies uz “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” jubilejas koncertiem.
Šobrīd ir sajūta, ka robežas starp teātriem ir sajukušas un visi esam viena liela latviešu teātra aktieri – ne tikai es un Imants, bet arī pārējie.
Tepat ir Lelde Dreimane, Ērika Eglija, Elīna Bojarkina, kādreizējais Valmieras teātra kolēģis Kārlis Neimanis un citi – visi ieripojam vienā vasaras kamolā, kas veļas no pilsētas uz pilsētu. Ir tik labi pēc ilgākas pauzes būt visiem kopā!
Ar manām Valmieras teātra māsām – Ievu Puķi un Māru Menniku – trijatā spēlējam Silmaču trijotni “Skroderdienās” – Bebeni, Tomuļmāti un Pindacīšu. Tas nozīmē, ka jau esam sākušas līgot – tautastērpos, ar vainagiem galvā. Lai gan Imants ir pārcēlies uz Dailes teātri, es neizjūtu to, ka viņš būtu prom un tas būtu ieviesis kādas lielas izmaiņas. Īpaši šajā vasarā abi vairāk esam mašīnā “uz koferiem”, kuros ir visu vajadzīgo uznācienu kostīmi. Tādi vasaras čigāniņi ar savu mašīnīti. (Smejas.)
– Imant, “Skroderdienās” Elīna Tomuļmāti spēlē tavā režijā!
Imants: – Es tik skaļi neteiktu par to režisoru, drīzāk esmu tas, kurš atbild par kopainu, varbūt kādām nelielām korekcijām. Reizē paņēmu, kā man šķita, mazāko lomu – Pindaku. Izrādās, tur ir vairāk, nekā esmu domājis! Lai gan varētu teikt, ka viņš ir tāds nīgrs nūģis, reizē viņš ir arī mājas gara turētājs. Un reizē esmu cilvēks, kas sakārto un redz no malas.
– Un Imants pasaka tev, Elīna, kā ir izdevusies viena vai otra loma, skatoties no malas? Un tu – viņam?
Elīna: – Ne vienmēr izdodas tikt uz Imanta izrādēm. Tas ir mūsu darbs, ļoti mīļa profesija, un katram ir savs grafiks. Ja izdodas, tad gan ar lielāko prieku. Bet es skatos izrādi kopumā, nevis tikai to, ko dara Imants. Turklāt par viņu esmu diezgan pārliecināta. Varbūt viens uz otru skatāmies ar zināmu labvēlību, tāpēc liela kritika laikam nemaz nav šajā gadījumā iespējama.
Imants: – Nav tā, ka mēs analizētu viens otra spēli no alfas līdz omegai, pētot, kas bijis labi vai slikti. Ja būtu tiešām katastrofāli, droši vien pateiktu, bet līdz šim tā nav gadījies.
– Jādomā, ka divu aktieru ikdienā teātris jūsu starpā ir uz mēles un prātos nepārtraukti?
Elīna: – No tā nevar izvairīties.
Imants: – Manā gadījumā ar vecumu, Elīnas gadījumā – līdz ar viņas plaukstošo jaunību – nāk atskārta, ka ir lieliski un veselīgi atrast draugus vai līdzcilvēkus, kas nav tikai no teātra sabiedrības. Reizēm iziet ārā no šīs teātra vides. Bija laiks, kad bijām tikai teātrī, un šķita, ka ar “normāliem” cilvēkiem gadiem neesi runājis. No otras puses – ir sajūta, ka ģimene ir viss teātris. Tajā jau ir viss, ko var iedomāties, jo cilvēks ir cilvēks – viņš nemainās – no eņģeļiem līdz melnajām avīm.
– Jūsu ģimenē vienīgā melnīte ir rotveilera sunīte Kuba.
Elīna: – Šajā laikā, kad blandāmies visā Latvijā, Kubai ir noorganizēta diennakts auklīte – mana mamma. Arī mamma priecājas, ka var rāmi pavadīt vasaras brīvdienas mūsu mājās Valmierā, jo citādi ikdienā ir rīdziniece.
– Ielīgošanas laikā un citkārt vasarās jūsu abu Valmieras mājas dārza dabas koncertzālē nereti ciemiņus pulcējuši mazi koncerti, izrādes, mākslinieki, ko paši aicinājāt, lai priecētu sevi un citus.
Imants: – Jā, mums tas ļoti patīk. Mājai šogad aprit 90 gadi, un ļoti gribētos šo turpināt. Ir prātā viens sapņu koncertiņš, ko šovasar gribētos īstenot līdz jūlija beigām. Augustā sākas teātra sezona, tā mums abiem būs diezgan nopietna, tad vairs tam neatliks laika.
Elīna: – Šobrīd netiekam tam klāt, ņemot vērā vasaras plānotājā sarakstītās pilsētas, bet mājas vēsturisko jubileju gribētos nosvinēt.
– Kāda ir jūsu Jāņu nakts krāsa?
Elīna: – Būsim uz skatuves un ceļā – Preiļos un Raiskumā! Paredzu, ka būs tāda patīkama noguruma nokrāsa. Tā kā mēs šobrīd nezinām, kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē, esam nolēmuši izmantot šo mirkli un doties piedzīvojumā.
Imants: – Mana Jāņu nakts ir ugunīgi sarkanā krāsā. Ugunskurs, liesma. Mūsu abu limuzīni gan ir melni (smejas). Kādu laiku patiešām bijām solījušies, ka uz skatuves Līgo vakarā nekāpsim, bet viss mainās, ir jādzīvo laikam līdzi. Mums tā drīzāk ir gatavošanās sajūta, izrādes, mēģinājumi. Šorīt saplīsa “Skroderdienu” zaļā alus krūze. Iesim pēc māliem un labosim!
