Māris Antonevičs: Vai Laimdotas Straujumas birojā bija ZZS “slepenais aģents”? 12
Fakts, kura nozīmi nevajag pārspīlēt, taču nevar arī palaist garām nemanītu: bijušais Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) biroja vadītājs Ringolds Arnītis kļuvis par Latvijas Zemnieku savienības biedru. Viņš ticis arī pie jauna amata un tagad ir parlamentārais sekretārs Zemkopības ministrijā. Te nu vairāki secinājumi.
Latvijā parasti ir viens politiskais spēks, kas biedrus un atbalstītājus piesaista ne tikai ar savām ideoloģiskajām nostādnēm, līderiem, politisko enerģiju, bet drīzāk praktisku apsvērumu dēļ, jo tieši caur to ir iespējams atrasties tuvāk varas centram un galu galā veidot sekmīgu karjeru. Dažreiz tā arī saka – “ierēdņu partija”, lai gan, protams, ieinteresētie ir ne tikai ierēdņi. Ne vienmēr tā ir premjera partija. Piemēram, kad valdības vadītājs bija Indulis Emsis, Zaļā partija par šādu spēku nekļuva. Tāpat kā Latvijas Pirmā partija/”Latvijas ceļš” Ivara Godmaņa valdības laikā. Abos gadījumos “ierēdņu partijas” tēlu tik un tā saglabāja Tautas partija, bet vēlāk to pamazām pārņēma “Vienotība”. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka šī tēla zaudēšana būtu sāpīgāks zaudējums par reitinga procentu kritumu kārtējā sabiedriskās domas aptaujā, bet tendences parādās.
R. Arnīša gadījumā gan ir arī cits jautājums. Atskatoties pagātnē, var pārliecināties, ka Ministru prezidenta biroju vadītāji ierasti bija politiskas personas, kas amatā nokļuvušas ne jau tāpēc, lai pienestu premjeram dokumentus vai atgādinātu, ka pēc stundas ir tikšanās ar Ķīnas delegāciju, bet lai palīdzētu īstenot politiku un atgādinātu par partijas uzdevumiem. Piemēram, Aigara Kalvīša biroja vadītāji bija vispirms Jurģis Liepnieks, vēlāk Māris Riekstiņš. Indulim Emsim – Zaļās partijas galvenais “lietu kārtotājs” Viesturs Silenieks, Ivaram Godmanim – Šlesera cilvēks Juris Radzēvičs. “Vienotības” vadība šo amatu, šķiet, neuzskatīja par tik politiski nozīmīgu un ļāva L. Straujumai iekārtot amatā labu paziņu no laikiem, kad abi kopā strādāja Lauksaimniecības konsultāciju centrā. Kā nu godīgi atzinis R. Arnītis, Zemnieku savienības programma viņam “kā lauksaimniekam” esot tuvāka. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš bija ZZS slepenais aģents, taču, iespējams, “Vienotības” priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas un viņas domubiedru augošā pārliecība, ka partija arvien vairāk nekontrolē varu, lai gan formāli tai joprojām ir premjera amats, nebija gluži no pirksta izzīsta. R. Arnīša uzticība Straujumai nenozīmēja uzticību “Vienotībai”. Šajā ziņa ZZS ir mācījusies, un, lai gan par biroja vadītāju kļuvis M. Kučinska paziņa no Tautas partijas laikiem Māris Krastiņš (zināms, ka bija mēģinājumi “ieteikt” arī bijušo ārlietu un satiksmes ministru Aivi Roni), tomēr premjera tiešā tuvumā ir cita politiski nepārprotama figūra – Armands Krauze, kurš pilda parlamentārā sekretāra pienākumus.
