“Ierēdņi pārbīda papīrus un nespēj izlasīt nelielu tekstu” – kāda jaunieša māte sašutusi, ka valsts nepilda solījumu pret viņas dēlu pēc dienesta noslēgšanas 253
Sociālajos medijos savu stāstu par dēla pieredzi saistībā ar valsts aizsardzības dienestu (VAD) un augstāko izglītību publicējusi kāda mamma Agnese. Tas apliecina – sistēma it kā ir ieviesta, taču šobrīd tā nestrādā.
Turpinājumā stāsts!
“Dusmas. 31.maijā mans dēls noslēdza apmācības VAD Ādažos. Pirmajā iesaukumā gaidīja 350 puiši, pieteicās 500, bet pārsvarā veselības problēmu dēļ derīga dienestam bija tikai puse – 253. Dienestu pabeidza 245, jo daži apmācības tomēr nebija uztvēruši nopietni, savukārt gandrīz puse bija lēmusi turpināt profesionālo dienestu. Otra puse nolēma mācīties citur, t.sk. arī mans dēls.
Viņš jau pirms dienesta vēlējās studēt juristos, bet negribēja, lai obligāts iesaukums dienestā pārtrauc šo studiju ritmu. Arī viņa nu jau mirušais tēvs reiz studēja to pašu, lai kļūtu par tiesnesi, tāpēc lielu prieku sagādāja fakts, ka katram, kurš beidz dienestu brīvprātīgi, pienākas apmaksāta vieta kādā valsts augstskolā, piem., LU, RSU vai RTU.
Rūpīgi izsverot visas iespējas un perspektīvas, dēls noteiktajos termiņos iesniedza nepieciešamos dokumentus RSU. Lepojos par dēla izvēli un jau atviegloti nopūtos, ka viņa nākotne sāk sakārtoties, bet te tev nu bija – viņš saņēma ziņu, ka tomēr uzņemts neesot.
Kā??? Dokumenti laikus iesniegti, pieteikšanās studijām beigusies, bet solītā automātiskā ieskaitīšana izvēlētajā kursā nav notikusi. Satraukta piektdien zvanīju uz NBS – tie neko nezinot, pirmdien nodošot informāciju atbildīgajiem. Izglītības ministrijai uzņemšanas augstskolās karstākajā laikā vispār var nezvanīt – no vismaz 10 apzvanītajiem numuriem, sākot no Čakšas palīdzes un izlaižot grāmatvežus, atbildēja tikai viena meitene, tā pati to izdarīja sava atvaļinājuma laikā. Galīgi nikna zvanīju uz RSU – es taču pirms tam biju rūpīgi iepazinusies ar informāciju, noteikumiem un likumiem, zvanījusi pati, lai viņi arī mutiski apstiprina, ka dēls tiks uzņemts. Jā, tiks- RSU telefoniski apstiprināja pirms mēneša gan man, gan dēlam. Un tagad pēkšņi- ziniet, nē, neņems.
Iedeva klausuli uzņemšanas komisijai – nē, neesot un netiks uzņemts. Klausuli paķēra kāds ļoti pašpārliecināts puisis, kurš dusmīgi atkārtoja, ka RSU manam dēlam neredzēt kā savas ausis un lika meitenēm klausuli likt nost. Lielā, cienījamā universitāte izrādās pilnīgs bērnudārzs. Izskatās, ka pieaugušo šajā augstskolā vairs nav, tikai pats Pētersons siltā vietiņā un pasniedzēji, profesori kā savu zināšanu ķīlnieki šajā haosā, kur lielāko viesmīlību acīmredzami izbauda tādi ārvalstu studenti, par kuru daudzumu var pārliecināties ikdienā, cenšoties izvairīties no burtiski virsū braucošajiem WOLT un Bolt (neesmu rasiste, bet fakts).
Kā skaidroja Izglītības ministrijas pārstāve, esam nonākuši situācijā, kad augstskolās vairs nelasa likumus, nelasa noteikumus vai, pareizāk sakot, vairs nespēj uztvert izlasītā jēgu – lūk, pie kā noved dzīve TikTokā un citos soc. tīklos. Viss ir kļuvis par šovu, šie bērni neapzinās, ka viņiem reiz būs jāturpina vecāku iesāktais. Kāpēc runāju par soc. tīkliem? Kad viņi organizē savus iekšējos pasākumus, tad gan komunikācija ir stipri laipnāka – tad viņi žigli vien atrada un uzrunāja kā sponsoru manas LOTES DĀVANAS. Un šie te neizglītotie un nekompetentie universitātes pārstāvji saņēma īpaši atlasītas krūzītes, tematiski katram prasītajam studentam un pasniedzējam, manis pašas piegādātas un nestas.
Arī mans dēls tur mācīsies, tikai atšķirībā no šīs influenceru bandas, viņš ir mācījies kaut ko izdarīt arī ar savām rokām, ne citiem visu par velti mangot un iegūt bez piepūles. Viņš 11 mēnešus armijā raka ierakumus un tagad man ir lielisks palīgs dārzā, viņš tanku vadīja tikpat veikli kā savu mašīnu Rīgas ielās, skrūvēja to no nulles kā LEGO bērnībā, šāva ar dažādiem ieročiem un tagad ies uz šautuvi ar savu 80-gadīgo tanti, lai tā nezaudē licenci savam ierocim, nakšņoja mežā un ziemā lēca āliņģī, mācījās izturēt aukstumu slapjās drēbēs, mācījās pirmo palīdzību karā un nēsāja smagumus, kas tagad palīdz darbā ar veciem cilvēkiem, t.sk., saviem vecvecākiem.
Mācīsies tur, jo citur uzņemšana, visticamāk, ir beigusies. Arī tur, kur viņš varēja iestāties pats un saņemt atlaidi ar savu 3+ karti, jo viņam ir vēl divi brāļi un māsa. Mācīsies, jo tagad mums ir jāraksta iesniegums ar situācijas izklāstu gan Izglītības ministrijai, gan Aizsardzības ministrijai, gan tai pašai RSU, ar cerību, ka pats rektors beidzot izlasīs jaunos noteikumus un ieviesīs tos savas augstskolas ikdienā.
Likums ir mūsu pusē, bet mēs varam nepaspēt. Viņi var nepaspēt. Tagad viņi 2 nedēļas izskatīs iesniegumu, 2 atbildēs, bet 28.08. jau ir plānota mācību uzsākšana.
Kāpēc mūsu valstī par visu vienmēr ir jācīnās un jāraksta iesniegumi? Kāpēc likumi nedarbojas uzreiz? Mans dēls paliek rezervē – ja pasaules varenie lems, ka karam tomēr būs jānotiek arī Latvijā, tad viņam pēc pirmā signāla būs jāsteidz palīgā, jo sekos sankcijas, bet valsts ierēdņi, pārbīdot papīrus un nespējot ar pirmo reizi izlasīt nelielu tekstu, pat nepamanīs kara sākumu un tam neticēs.
Tas pats attiecas arī uz Tieslietu ministriju, kas manu lietu muļļāja 5 gadus, kamēr neuzrakstīju iesniegumu uz 10 lpp. policijai, prokuratūrai un ministrijai reizē, lietu tiesai nenodeva un tiesvedību neuzsāka. Ekonomikas ministrija, kas bezzobaini attiecas pret apsaimniekotājiem, kā rezultātā iet bojā privātīpašums. Vides ministrija, kura gadu netiek galā ar dzīvnieku indētāju mūsu ciematā. Nespēj tikt galā ar Eco Baltia par atkritumu izvešanu. Mūžīgi nepļautā zāle vasarā un netīrītais sniegs un lāstekas virs galvas ziemā visā valstī.
Ar pārējām ministrijām īsti darīšana vēl nav bijusi, bet daudz viņu nav atlicis. Esmu ļoti dusmīga kā māte, kura izaudzinājusi lielu, stipru un veselu dēlu, uz kura palīdzību pretendē valsts kritiskākajā brīdī, bet valsts pati jāaicina 2x. Viņam taču jāpaspēj izmācīties, lai karā dotos ar izglītību – vai tas ir par daudz prasīts?”
