Ieraudzīt vērtību vīgriezē. Siguldiešu pieredze, dzīvojot harmonijā ar dabu 0
“Mums abiem vienmēr gribējies izrauties no stereotipiem un dot citiem kaut ko vērtīgu, veselīgu. Mums svarīga ir dzīve harmonijā ar dabu,” – tā saka siguldieši Sabīne Stāle un Andris Meļķis. Viņu roku gatavotas ir gan Latvijas akmeņu rotas, gan ogas un šokolāde ar ārstniecisko augu aizdaru.
Sabīnes un Andra privātmājā atrodas visbrīnišķīgākais televizors pasaulē – lielais virtuves logs. Caur to var rāmi vērot dabas norises. Kā ziemas vakarā atbrien stirnas un apmetas uz naktsmieru plašajā dārzā, kā lidinās putni. Sniegotajā janvāra dienā, kad viesojamies Siguldā, barotava ir pilna zīlīšu, mielojas arī pa kādam sīlim, dzenim un krustknābim. Putni tiek dāsni baroti, lai vasarā tiktu galā ar kukaiņiem dārzā.
Dari labu, un saņemsi atpakaļ – šo principu te ciena. Ja ir ābolu gads, saimnieki ar prieku dalās ražas bagātībā – ielas malā izliek kasti ar āboliem un uzraksta: “Lūdzu, cienājieties!”
Vispirms bija akmens
Sabīni un Andri jūnija sākumā var satikt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū. Biju sajūsmā, pirmoreiz ieraugot viņu gatavotās rotas no Vidzemes jūrmalā atrastiem akmentiņiem. Perfekti nopulēti un harmoniski likti kopā, virknējot pēc lieluma, toņa un dabas dotā zīmējuma.
“Akmeņus lasu, šķiroju, pētu – šādas rotas gatavojot, tā ir ikdiena. Reiz paskatījos ar spēcīgu lupu un ieraudzīju daudz vairāk. Vienā akmentiņā redzams tāds kā mežs, citā – dzīvnieka siluets, vēl kādā vīd seja vai eņģeļa tēls. Pusi vasaras staigāju, kamēr atradu akmenī stāstu. Savdabīgie akmeņi ieinteresēja arī savu dizainu. Krāsas un ģeometriskās formas tomēr prasījās pēc kaut kā vairāk, ne tikai savirknēšanu kaklarotā. Ko darīt? Akmeni iemūžināt makrofotogrāfijā,” stāsta Sabīne.
Vispirms akmens jānopulē, lai atvērtu krāsas. Indijā apmeklējuši rūpnīcu, kur no dārgakmeņiem gatavo rotaslietas. Koridorā stāvējuši maisi ar raupjiem akmeņiem, kas izkalti no klintīm. Smaragdi un rubīni slēpušies lielajos ieža gabalos, ko pēc tam apstrādā.
Ikviens zina, ka brīnumskaists ir nupat no jūras izskalots akmens, bet, atnesot mājās, no krāsainības vairs nekā.
Fotografējot atlasītos akmeņus, Sabīne tos apgaismoja ar spēcīgu gaismu, un radās it kā dziļš attēls. Aplūkojot prāvās fotogrāfijas, nevar pat iedomāties, ka tur redzamas sīku akmentiņu virsmas.
Izstādē katru fotogrāfiju papildināja mazs stāsts, kas rosināja arī skatītāju ielūkoties savā iekšējā pasaulē. Tie radās pāris vakarus pirms izstādes atklāšanas. “Sēdēju pie virtuves galda un pārlūkoju kontaktkopijas. Piepeši nāca teksti! It kā kāds tos diktētu, spēju tik pierakstīt. Agrāk tā bija ar dzejoļiem. Parasti šādas atklāsmes rodas vēlu vakarā, kad aprimusi kņada, viss kluss, ēters ir tīrs. Jūtu, kā veras vaļā šī saikne.”
Pētīt garšu paleti
Pirms pāris gadiem Sabīnes un Andra gatavotajām akmens krellēm pievienojās – ak, pārsteigums! – konfektes. Vidū dzērvene, apkārt čauliņa. Taču nevis tikai no pūdercukura kā zināmajam našķim, bet papildināta ar augu pulveriem.
Doma par vietējo augu izmantošanu atvesta no Indijas. Andris šajā zemē viesojies 13 reižu, guvis ne vienu vien iedvesmu un mācību. Arī Sabīne, apceļojot Indiju deviņas reizes, piedzīvojusi vērtīgas atklāsmes. Ideja piešķīlās viegli, kā Andris raksturo, – nāca no augšas. “Indija ir slavena ar garšvielām, bet tās taču gatavo no augu ziediņiem, lapām, saknītēm. Latvijā arī aug daudz vērtīga, ne velti daudzi vāc zāļu tējas. Piepeši kā blieziens pa smadzenēm – to vajag izmantot! Pagatavojām deviņas bumbiņas dažādos apvalciņos. Likām lietā arī kanēli un citas vielas, vēlāk palikām pie vietējiem augiem. Sākām ar kumelītēm, piparmētrām un liepziediem, pēc tam eksperimentējām ar ļoti daudziem augiem. Izrādījās, der pat priežu pumpuru pulveris,” stāsta Andris.
Garšu saderības principos viņi ņem vērā arī ājurvēdas zināšanas. Indijā garšu niansētība ēdienā ir ļoti izkopta, garšvielas tiek tā līdzsvarotas, lai ēdājs justu pilnīgu sātu. Latviešiem, piemēram, netīk rūgta garša, bet indieši zina, ka tā attīra organismu, piešķir vieglumu gan garam, gan miesai.
