Ieraudzīt rudeni, pakāpjoties kalnā 0
Jau pēc nedēļas teiksim ardievas vasarai, jo 23. septembrī plkst. 11.21 sāksies astronomiskais rudens, un tas nozīmē, ka klāt arī zelta lapu laiks. Krāšņās dabas ainas ierasts meklēt stāvajos Gaujas krastos Siguldā, Valmierā, Cēsīs, bet tikpat labi var ļauties ceļojumu priekam un doties uz citām vietām, kur paugurains reljefs un no kalnu virsotnēm paveras ne mazāk skaisti skati.
Gaiziņkalns atdzimšanas gaidās
Tēlaini runājot, Gaiziņkalns ir Latvijas jumts – augstākais punkts (311,6 m v. j. l.), kas atjaunotās brīvvalsts laikā ir nepelnīti aizmirsts. Pirms nepilniem trim gadiem, uzspridzinot dzīvībai bīstamo Gaiziņkalna skatu torni, likās, ka ledus sakustējies. Bija panākta vienošanās ar četriem ārzemēs dzīvojošiem kalna īpašniekiem par zemes iznomāšanu Madonas novada pašvaldībai, kas plānoja jauna torņa būvniecību, un tika pat iesākti projektēšanas darbi.
Šobrīd projekts ir apstājies, jo joprojām nav noslēgts nomas līgums ar īpašniekiem, kurus pārstāv advokāti, un šajā plānošanas periodā iegūstamais Eiropas finansējums nu gājis secen. “Tuvākajā laikā neredzu iespēju atsākt Gaiziņkalna skatu torņa projektēšanas darbus. Sanāk apburtais loks – pašvaldībai šobrīd nav naudas, un tieši tādēļ īpašnieki vilcinās parakstīt nomas līgumu, savukārt bez līguma mēs neko nevaram uzsākt,” atklāj Madonas novada Uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļas vadītājs Romāns Hačatrjans. Viņš domā, ka vēl pietiktu laika uzbūvēt jauno skatu torni līdz Latvijas simtgadei, kā sākumā bija plānots, ja drīzumā lietas sāktu virzīties uz priekšu, taču tam būtu nepieciešams arī valsts atbalsts. Pagaidām pašvaldība kalna galā uzstādījusi ap piecus metrus augstu vecā torņa maketu, lai tūristiem būtu pie kā nobildēties.
“Pāri Gaiziņkalna virsotnei ved ap pusotru kilometru gara dabas taka, kuras norādes zīmes ik gadu atjaunojam, ainaviski skaistākajās vietās esam novietojuši soliņus, ziemeļu (Golgāta) pusē uzbūvējuši lapeni, kur lietus laikā patverties ap četrdesmit cilvēkiem. Gaiziņš kā dabas objekts ir gana simpātisks, vienīgi pietrūkst torņa,” ar nožēlu teic Madonas novada tūrisma darba organizatore Sanita Soma.
Mākoņkalns pie Rāznas
Mākoņkalns (249 m v. j. l.), saukts arī par Padebešu kalnu, ir viens no augstākajiem Latgales pauguriem un atrodas netālu no Rāznas ezera. Tā stāvās nogāzes apaugušas ar mežu. 1938. gadā Mākoņkalnu apmeklējis valsts prezidents Kārlis Ulmanis, un šim notikumam par godu kalna pakājē uzstādīts piemiņas akmens. Kalnā ved diezgan stāva taka, bet, nonākot virsotnē, paveras burvīgs skats gan uz Rāznas, gan Ubagovas ezeru pašā kalna pakājē, ko dzidrā ūdens dēļ tautā sauc par Latgales dzidro aci. Mākoņkalna galā vēl apskatāmas pilsdrupas – lielā aizsargmūra sienas fragmenti no Volkenbergas pils, kuru šeit 1252. gadā kā vienu no pirmajiem nocietinājumiem Latgalē uzcēla Livonijas ordenis.
Senā svētvieta – Zilais kalns
Viena no populārākajām dabas vietām Latvijā ir Mujānu Zilais kalns, ar kuru saistās daudz mītu un leģendu gan senatnē, gan mūsdienās, jo tuvumā dzīvoja slavenā dziedniece un pareģe Marta Rācene (1908 – 1992), tautā pazīstama kā Zilākalna Marta. Kalna virsotne ir aptuveni vienu hektāru liela, un to veido vairākas galotnes. Pēc leģendas, zem vienas no tām apbedīts varonis Vanems Imanta, kam veltīts Garlība Merķeļa episkais dzejojums (1802). Zilais kalns bijis arī viena no nozīmīgākajām kulta vietām, par ko liecina ziemeļu nogāzē esošais kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu.
Kalna nosaukums saistīts ar zilgano miglu, kas šad tad ieskauj virsotni. Uz tās pirms trīsdesmit gadiem uzbūvēts uguns novērošanas tornis, no kura paveras skats uz Augstrozes paugurvalni, bet skaidrā laikā, redzamībai sasniedzot pat 50 kilometrus, arī Burtnieku un citiem apkaimes ezeriem, Valmieru un Cēsīm. Uz kalna galu ved asfaltēts celiņš.
Senatnē Zilajā kalnā bijusi svētbirzs, tādēļ Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” tas attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta, kur Līgo vakarā kopā sanākuši visi varoņi. Pēc kristietības ieviešanas, te pieminot dižkunigaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, ticis uzstādīts stabs. Par kalna enerģētisko spēku saglabājusies liecība, ka Zviedrijas karalis Kārlis XII gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, pret ko protestējuši vietējie iedzīvotāji, un sācis gāzt tik stiprs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Dodoties kalnup, jāpārstāj sarunāties, lai izbaudītu Zilā kalna noslēpumaino auru, ko neiztraucē pat putnu balsis.
Kangaru kalni
Ropažu novadā un Ogres novada Suntažu pagastā 26 kilometru garumā plešas Lielie Kangari – lielākais osu valnis Latvijā, kas ir arī dabas liegums. Kalnu grēdas augstums svārstās no 10 līdz 27 metriem, bet augstākais punkts atrodas 72 m v. j. l. Tieši septiņus kilometrus garais posms ap to tiek uzskatīts par Kangarkalniem, ko apvij daudzas teikas un nostāsti. Piemēram, Velns, šeit iedams, nesis sāls maisu un te to izbēris, lai varētu tikt pāri Lielo Kangaru purvam.
Pateicoties dabas draugu aktivitātēm, saglabāts pa osu grēdas kori ejošā ceļa grants segums, jo abpus Kangariem ceļš jau ir noasfaltēts. Bet faktiski Lielos Kangarus no autoceļa Rīga–Ērgļi nemaz nevar redzēt, jo stāvās nogāzes ir aizaugušas ar kokiem, liedzot skatu uz apkārtni, purvu un aizaugušo ezeru ainavu. Dabas pētnieks Guntis Eniņš pirms vairākiem gadiem publikācijā mūsu avīzē mudinājis vietējo varu kaut dažās vietās izcirst skatu stigas kā ainavu atvērumus. Kaut gan ir izveidota ap puskilometru gara dabas taka pa stāvās kraujas nogāzi līdz purvam, tomēr pagaidām Ropažu pašvaldība nav lēmusi par ainavu cirtēm Kangaru kalnos, atzīst pašvaldības pārstāvis Valdis Valtenbergs.
Skats uz jūru no Slīteres kraujas
Kurzemes piekrastē apmēram piecus kilometrus no jūras agrākā Baltijas ledus ezera krastā plešas Zilā kalna krauja, uz kuras atrodas Šlīteres bāka (82 m v. j. l.) – otra vecākā Latvijā (būvēta 1849. – 1850. g.) un arī iekšzemē vistālāk celtā bāka. No turienes paveras skats gan uz Slīteres mežiem un atklātās jūras piekrasti, gan Irbes šauruma kuģu ceļu, kuriem tā ir vienīgā izeja no Rīgas līča. Jau trīspadsmit gadus Šlīteres bāka vairs nepilda navigācijas funkciju un pārvērtusies par skatu torni, kura pirmajā stāvā tūristi var iepazīties ar bākas un lībiešu ciemu vēsturi, kā arī apkaimes apskates objektiem un pastaigu maršrutiem.
Vietām līdz pat 42 metriem augstā Zilā kalna krauja stiepjas vairāk nekā divdesmit kilometru garumā, tostarp deviņus kilometrus pa Slīteres nacionālā parka teritoriju, kur esošās dabas takas iespējams iziet vien vietējā gida pavadībā, iepazīstot senā Baltijas ledus ezera dibenu – Piejūras zemienes Irves līdzenumu, kura nosaukums cēlies no lībiešu valodas vārda “īrva” (stirna). Zilā kalna krauju šķērso Pitragsupes, Lorumupes, Kaļķupes, Mazupes un citu upīšu un strautu ielejas, veidojot sazarotas gravu sistēmas. Vietām apskatāmi Latvijā vecākie smilšakmens atsegumi. Vēl tikai pāris vietās – no skatu torņa pie Dundagas – Mazirbes ceļa un no Mežlīdumiem – var priecāties par iespaidīgo jūras piekrastes ainavu, savukārt pati Zilā kalna krauja skatam atklājas pie Cirstes–Mazirbes, Cirstes–Riepaldu, Mežlīdumu un Vīdales–Melnsila ceļa.
