Anda Līce: Mēs nedrīkstam kalpot tikai saviem instinktiem 9
Institūcijas sabiedrībai nelabprāt rāda savas darbības pilnu bildi, aizbildinādamās, ka tā esot iekšējā lieta, to neparedzot noteikumi, cilvēki no malas to varot pārprast, jo attiecīgajos jautājumos neesot zinoši, savā labā to varot izmantot konkurenti un kādi naidīgi spēki. Atrunas atrodas vienmēr. Tomēr tas visbiežāk ir amatpersonu savtīgums vai nespēja veikt savus pienākumus. Lai amatā noturētos, sākas norobežošanās no spējīgākajiem, pakļāvīgo pietuvināšana. Tāda abpusēja atkarība šauram lokam ir izdevīga, bet institūcijai graujoša, jo notiek atkāpšanās no sākotnējiem principiem, lavierēšana, kad saka vienu, bet dara pavisam ko citu. Tas rada neuzticību, aizdomas un baumas, citiem vārdiem, neveselīgu klimatu un kļūst par neapmierinātības cēloni.
Arī garīgajās institūcijās notiek kaut kas līdzīgs. Kādu laiku var izlīdzēties ar pareizām formulām, atsaukties uz tradīcijām un visaugstākajām autoritātēm, kādas kristīgajā pasaulē neapšaubāmi ir Bībele, apustuļi un pats Kristus, tomēr viss aizvien vairāk apaug ar liekulību un demagoģiju, līdz kādā brīdī iet pušu. Latvijas gadījumā par detonatoru kļuva mācītāja Jura Rubeņa amata pilnvaru nolikšana. Diemžēl arī pēc tam LELB neparādīja sabiedrībai pilnu bildi un problēmu sakni. Skanēja atrunāšanās, ka tā esot baznīcas iekšējā lieta, baznīca no valsts esot šķirta, amata pilnvaru nolikšana (īstenībā skandalozs notikums) esot mācītāja brīva izvēle. Ne vārda par šāda soļa īstajiem iemesliem un notikumu fonu.
Baznīcas pilnīgs nošķīrums no valsts nemaz nav iespējams, jo draudžu locekļi ir reizē arī sabiedrības locekļi un strādā valsts labā, kristīgās vērtības ir ierakstītas Latvijas Satversmē. Tāpēc gar baznīcu mums visiem ir daļa un arī tiesības paust savu viedokli, nedzīvojam taču vairs laikos, kad, tiklīdz baznīcā (un ne tikai tur) mēģināja ienākt kaut kas jauns, baznīca reaģēja, brīvdomātājus nolādot un cepinot.
Kādas izjūtas mani pārņēma pēc 12. martā Torņakalna draudzes namā rīkotās atklātās diskusijas, kas ļāva ieraudzīt pilno bildi? Izbrīns mijās ar kaunu un nožēlu, tomēr piedzīvoju to atvieglojuma sajūtu, kāda mēdz būt, kad augonis beidzot ir pārgriezts. Paldies mācītājam Rubenim un viņa kolēģiem!
Valstī neizdodas izskaust slepenību tāpēc, ka par daudzām institūcijām trūkst pilnas bildes. Tās slēpšana nav tikai padomju mantojums, tā ir cilvēka dabā, to diktē tāda vajadzīga lieta kā pašsaglabāšanās instinkts. Tomēr, ja gribam kļūt par garīgi un intelektuāli nobriedušu sabiedrību, mēs nedrīkstam kalpot tikai saviem instinktiem.
