“Gadu ceļoju pa Latviju, lai apskatītu vietas, ko savā dzīvē nebiju vēl redzējis!” Saruna ar Klīdzēju, kurš bērniem māca zīmēt ar kreiso roku 5
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) iedibināto Cimzes balvu izcilākajiem kultūrizglītības jomas skolotājiem 2021. gadā saņems Salacgrīvas mākslas skolas direktors, ilggadējs skolotājs Imants Klīdzējs. Ar viņu runājos par to, kā iemācīt bērniem pasauli ieraudzīt citām acīm.
Tradicionālā balvas pasniegšanas ceremonija, klātesot publikai, šogad izpaliks. Taču Cimzes balvas laureātu godināšana reizē ar Kultūras ministrijas apbalvojuma saņēmēju – 43 talantīgāko mākslas jomas audzēkņu un viņu pedagogu no 22 izglītības iestādēm – sveikšana bija redzama video formātā piektdien, 21. maijā, pulksten divos dienā KM un LNKC tīmekļvietnēs, kā arī LNKC sociālo tīklu kontos.
Mākslinieks, keramiķis Imants Klīdzējs ir Salacgrīvas mākslas skolas direktors, ilggadējs skolotājs ar trīsdesmit septiņu gadu pedagoģisko pieredzi. Personība, kas spēj aizraut ar idejām, iemācīt jaunajai paaudzei vienlaikus radošu un profesionālu attieksmi. Kolēģi teic, ka Imantam Klīdzējam piemīt spēja katrā bērnā ieraudzīt talanta brīnumu, kā arī likt audzēknim novērtēt savu dotumu un lepoties ar to.
Klīdzēja kungs, jūsu uzvārds man liek pavaicāt, vai neesat rada slavenajam latviešu rakstniekam Jānim Klīdzējam, pēc kura romāna Jānis Streičs uzņēmis filmu “Cilvēka bērns”, stāstu par mazo Boņuku un pasaules redzējumu bērna acīm?
I. Klīdzējs: Jā, esmu viens no rakstnieka attālajiem radiniekiem. Mans tētis Pēteris Klīdzējs, pazīstams plaušu ārsts, ir rakstnieka Jāņa Klīdzēja brālēns. Ar rakstnieku esam tikušies vairākkārt, ir arī bildes, kur ar viņu kopā fotografējušies jau mani bērni, kad rakstnieks viesojās šeit, Latvijā. Priecājos, ka man ir tāds onkulis, no kura varu daudz ko mācīties gan viņa pasaules uztverē un attieksmē pret līdzcilvēkiem, gan mīlestībā pret dzīvi, kādai būtībā vajadzētu starot no katra cilvēka.
Kad Jānis Klīdzējs pirmoreiz drīkstēja ierasties Latvijā, ja nemaldos, tas bija 1989. gadā, man bija trīsdesmit divi gadi. Atceros, ieradās stalts slaida auguma vīrs ļoti vērīgām, dzīvām acīm, kas, šķiet, skatījās uz tevi ar tādu atbruņojošu un saprotošu smaidu.
Ceru, ka kādreiz arī Latvijā izdos Jāņa Klīdzēja jaunības dienu romānu “Jaunieši”. Uz pāris dienām tas tika iedots manam tēvam, un arī man iznāca ielasīties. Bija ļoti aizraujoši iedziļināties tajā, kā Jānis Klīdzējs redz pasauli un cilvēka darbošanos šajā “grēcīgajā zemē”. Un tu nodomā, varbūt patiesi vairāk nepieciešams cildināt pozitīvās lietas, jo negāciju pasaulē tāpat nekad nav trūcis.
Salacgrīvas mākslas skola, kas pastāv kopš 2003. gada, ir vistiešākā mantiniece jūsu dibinātajai sabiedriskajai organizācijai “Taka”, ko varēja saukt arī par privātu mākslas skolu.
Jā, pēc neatkarības atjaunošanas kultūras un mākslas izglītība man likās ļoti svarīga, lai cilvēks varētu ne tikai fiziski pastāvēt, bet arī garīgi pilnveidoties un baudīt iepriekšējo kultūru atstātos augļus. Un lai tās nebūtu tikai muzejos aplūkojamas tradīcijas, bet svarīgas un ikdienā izmantojamas lietas arī jaunos laikos. Tāpēc mēs, es domāju savus kolēģus, allaž esam centušies bērniem atklāt, kādi mēs paši, skolotāji, esam tajā lietā un jomā, ko cenšamies iemācīt viņiem.
Jo diemžēl bieži vien skolotājs savos uzstādījumos ir tik augsts, ka audzēknis pat īsti nenotic, vai viņam dotais uzdevums tiešām ir reāli izpildāms. Un brīdī, kad bērnam rodas šaubas vai jautājumi, ir būtiski tūlīt un kaut ar kreiso roku uzzīmēt to, ko tu no viņa sagaidi, parādīt, kādi ir tie mērķa sasniegšanas principi. Un, kad bērns ierauga – to var izdarīt ar kreiso roku, ar vienu līnijas vilcienu un tik pareizā perspektīvā, iekļaujot visus uzbūves konstrukcijas elementus, tajā mirklī esi sācis iegūt audzēkņa pārliecību par uzticēšanos un viņš tev turpmāk ticēs uz vārda.
Kā jūs teicāt – ar kreiso roku?
Nebūtu godīgi, ja es, mācot bērnu, zīmētu ar labo roku, kas ir mana ierastā, ar ko strādāju ikdienā. Rādu viņam ar kreiso, lai kļūtu līdzīgāks mazā varēšanas līmenim, lai manis vilktā līnija būtu ļodzīgāka, neklausīgāka, drebelīgāka, pieskāriens papīram neprecīzāks – tāds, kāds viņam iesākumā padodas ar labo rociņu. Ar to iegūstu bērna uzticību, paļāvību savai ietekmes sfērai! Brīžiem pat zosāda uzmetas, cik ļoti bērni jums uzticas. Kāda atbildība, ko nedrīkst pievilt!
Mākslas un mūzikas skolas ir piedzīvojušas n-tās reformas, un arvien tiek lauzti šķēpi par to sūtību un misiju…
Globāli lūkojoties, pasaulē tie laiki, kad amatnieciskās prasmes bija vienas no galvenajām, lai varētu dzīvē pastāvēt, diemžēl pagājuši. Mēs nemācēsim izgrebt mucai dēli, salikt spundes vai sagatavot mālus no zemes tā, lai tie būtu derīgi lietojamo trauku darināšanai. Mēs to vairs nemācēsim, bet bērnam jādod minimālās profesionālās zināšanas, lai viņš saprastu, cik amata prasmes ir būtiskas.
Jādod iespēja ar šiem procesiem iepazīties. Un tālāk ejam bērna personības atraisīšanā. Mums un vecākiem ir svarīgi, lai jaunais cilvēks būtu domājošs, ar iztēli un radoši bagāts. Vecāki un skolotāji līdz kapa malai klāt nestāvēs, būs mirkļi, kad nāksies tikt galā bez mūsu aizsarga auras. Dzīve nejauki šaustīs, un kļūdas pašam vien būs jālabo. Bet amata un mākslinieciskās prasmes aktivizē tavu radošo domāšanu. Un tas savukārt palīdzēs rast risinājumu daudzām sarežģītām situācijām dzīvē, ar kurām nāksies saskarties.
Mēdzu teikt, kad pie rokas nav ideālo materiālu, krāsu, radošs cilvēks iztiks ar to, kas ir pieejams, – kaut uz salvetes, kaut vai uz avīzes malas kaut ar šokolādes kakao kārtu varēs uzzīmēt savu iedomāto skici. Audzināt radošu personību – tas ir mūsu uzdevums, nevis par katru cenu skolot nākamo profesionālo mākslinieku. Ļaut jaunietim pašam izvēlēties ceļu dzīvē, kad būs iemācījies dzīvot jebkuros apstākļos un strādāt ar to, kas ir pieejams.
Varu arī palepoties, ka daļa no absolventiem kļuvuši par arhitektiem, gleznotājiem, daudzi aizvirzījušies uz citām profesijām. Interesanti, ka skolas beidzēju vidū ir vairāki mediķi, ir tādi, kas absolvējuši Berlīnes universitāti, strādā pie nākotnes medicīnas tēmām. Man liels prieks, ka šādiem jauniem cilvēkiem varu uzlikt roku uz pleca un teikt, jā, viņš kādreiz bija mans skolēns mākslas skolā. Ir audzēkņi, kas mācības turpinājuši Dānijā, tur dzīvo un strādā, ir tādi, kas dizainu studē Anglijā…
Un kā skola pārdzīvo kovida laiku?
Attālināti strādāt ir ļoti grūti. Lielākā daļa pedagogu, kas paši ir profesionāli mākslinieki, daudzi no Rīgas, ar audzēkņiem darbojās watsapā un zūmā. Šādi, protams, neko nevaram uzzīmēt bērna lapā ne ar labo, ne kreiso roku, bet varam izstāstīt, pamācīt, kā tikt pie risinājuma pašam, un saņemt pretī audzēkņa darbu fotoattēlus.
Tā arī kopš oktobra beigām strādājam. Kad pēdējās nedēļās laiks kļuvis siltāks, nodarbības tiek organizētas ārā. Ejam kāpās pie jūras, sēžam tepat uz bluķīšiem skolas priekšā, ja nodarbības nenotiek mūzikas skolai. Brīnišķīgi, ka atkal varam satikties, cits uz citu paskatīties un patērzēt. Bērniem šāda saskarsme ir ļoti vajadzīga.
Salacgrīvas mākslas skolas audzēkņi piedalās arī niedru skulptūru festivālā februārī.
Šogad tas izpalika, bet, dabas pārvaldes rīkots, festivāls citkārt katru gadu notiek Randu pļavās, un mūsu skolas komanda “Salmi vējā” arī piedalās tāpat kā tie, ko vēl esam “savaņģojuši”…
Iepriekš runājāt par prasmi radīt no nekā. Smiltis zināmā mērā varētu būt šāds materiāls. Un Salacgrīva varot lepoties arī ar smilšu skulptūru festivālu…
Te paldies jāteic Zigmundam Vilnim, kurzemniekam, dizaineram, kurš nodarbojas ar Smilšu skulptūru festivāla rīkošanu arī Salacgrīvā. Tas notiek pilsētas centrā, smilšu karjers tiek meklēts katru gadu cits, dalībnieki pārsvarā ir starptautiska komanda, piedalās arī igauņi, pat kurzemnieki no Liepājas. Man un kolēģiem, kā jau no mākslas skolas, citu gadu tas gods būt žūrijā. Šajā festivālā mākslas skolas bērni gan nepiedalās, jo jūlijā viņi ir vairāk kopā ar saviem vecākiem vasaras atpūtā kur kurais.
Jūsu paša kā mākslinieka izlolotais un uzbūvētais NOBORIGAMA ceplis keramiķu sabiedrībā tiek raksturots kā unikāls Latvijā.
Tā ir japāņu sistēmas krāsns ar diviem lieliem kambariem, kas piekrauti ar keramikas darbiem un tiek kurināti veselu nedēļu. Parasti cepļa atvēršana notiek augustā. Apdedzināt savus darbus šajā krāsnī piedāvājam jebkuram keramiķim visā Latvijā, jo tāds vizuālais efekts, kādu atstāj uguns un pelnu pēdas uz keramikas darbiem mūsu ceplī, ir unikāls, tādu praktiski neiespējami panākt ar citiem apdedzināšanas veidiem.
Ir tā, ka japāņiem īsti nav ar ko kurināt, turpretim mūsu zemē ir malkas pilni meži, savukārt Japānā atkal nav tādu mālu kā pie mums, Latvijā, ko izmanto Latgales keramikā un mūsu podniecībā. Taču mūsu māliem ir kāda īpatnība – piesit ar kaut ko māla krūzītei un, skat, izplīst robiņš, nokrīt osiņa… Savukārt japāņu akmens masas un porcelāns ir ārkārtīgi izturīgs, bet prasa daudz augstāku apdedzināšanas temperatūru.
Filmā “Ceplis” mistera Cepļa nedienas sākās ar ķieģeļiem nederīgu mālu…
Jā, tajā filmā ir diezgan daudz patiesības! Man ilgu laiku bija sapnis uzbūvēt šādu NOBORIGAMA sistēmas krāsni, kurā būtu iespējams apdedzināt augstas izturības un temperatūras keramikas darbus, gan porcelānu, gan akmens masas, kurā par krāsām un glazūras spīdumu kļūst pelni un uguns atstātās pēdas.
Ideja radās, 2000. gadā esot rezidencē Somijā, kur man kā rezidences māksliniekam piedāvāja iespējas darboties ar tādiem materiāliem, kas man bija sapnis. Vajadzēja paiet sešiem gadiem, kamēr pašvaldības vadība nāca pretim un līdzēja man šādu krāsni uzbūvēt Salacgrīvā.
Tolaik Ekenas pilsētā Somijā dzīvojot, bibliotēkā daudz tiku lasījis un saskāries ar skandināvu dizainu un japāņu izpratni par amatniecību, to milzīgo pietāti pret dabu un formas skaidrību, prasmi iekļauties tajā, to nesabojājot. Skandināvu dizainā parādās šie izteiksmes līdzekļi – atsauce uz dabas formām, uzbūves struktūru, askētismu, izteiksmes mērķtiecību, nekā lieka un pārslogota, kas dažkārt tik raksturīgi citām kultūrām un ietekmēm. Arī mans pedagoga moto ir iemācīt bērniem strādāt ar “neko”, jo ne jau izcili materiāli un īpaši apstākļi ir noteicošais.
Bet pa īstam porcelānā iemīlējos vēlāk, esot Ķīnā, kad 2007. gadā ar kolēģi un draugu keramiķi Pēteri Martinsonu apceļojām Ķīnas ziemeļu daļu, prom no tūrisma plūsmām un servisa, apjaušot lielā Ķīnas mūra varenību, kas būvēts no kleķa, un budisma kultūras ienākšanu šajā austrumu teritorijā ar tempļiem klinšu grotās. Toreiz mums radās iespēja strādāt San Bao rezidencē pie Jingdezenas pilsētas. Jingdezena ir Ķīnas porcelāna (China) dzimtene. Pilsēta, no kuras Venēcijas tirgotāji (no kuriem zināmākais ir Marko Polo) atveda uz Eiropu šajā brīnišķīgajā materiālā radītus darbus.
Caur dabas studijām un izpratni par procesu mērķtiecību, lūkojos arī uz keramiku un fotogrāfiju. Ir darbi, kas porcelānā tapuši pēc aizvadīta klaiņojuma gar jūru vasarā. Ir lietas, ko nevari atlikt vēlākam “apstrādes procesam”, jo, tiklīdz mainīsies laiks, vējš pierims vai celsies, viļņu atstātais zīmējums smiltīs būs izzudis un pagalam! Apstākļi liek domāt ātri! Un piefiksēt pēc iespējas tuvāk mirkļa asociācijām. Varbūt tāpēc arī ir foto? Dabā viss notiek nesteidzīgi, bet nekad neapstājoties. Dabu nevajag kopēt, jo šī lielā māksliniece ir nepārspējama. Labi, ja tā ļaujas sarunai…
Akciju sabiedrībā “Brīvais vilnis” Salacgrīvā pie sienas ir jūsu darināta unikāla, vairākus metrus liela Latvijas karte no māla.
To sauc “Mājas”. Izmantotas divas tonnas māla. Mans vairāku gadu darbs. Veselu gadu ceļoju pa Latviju, lai apskatītu vietas, ko savā dzīvē nebiju vēl redzējis, lai varētu izveidot šo reljefa karti. Ar Vidzemes centrālo augstieni, kur augstākais punkts ir Gaiziņš, ar Alūksnes augstieni, “caurumaino” Latgali, kur katram “caurumam” ir savs ezera vārds. Ar upēm un to pietekām – Daugavu, Aivieksti, Ogri.
Zemgales līdzenums kā galds ar visām zirnekļveidīgām upēm, pietekām, Rietumkurzemes augstiene, kur tek Venta, Usmas ezers ar abām tā salām. Reiz biju liecinieks nejaušai sarunai. Viens no “Brīvā viļņa” strādniekiem, pielicis kartei pirkstu, teica otram – re, kaut kur pie šitā ezera dzīvo mani senči. Ko tādu dzirdot, ir prieks! Tātad karte ir cilvēkiem nolasāma.
Kura vieta Latvijā jums ir vismīļākā?
Kurzemes jūras piekraste. Jau sākot no 1967. gada, kad vasarās dzīvoju Pāvilostā, esmu centies ik gadu pie dižjūras atgriezties. Un noiet kādu gabalu kājām. Protams, bija laiki, kad jūras piekraste bija uzirdināta, lai tur cilvēks nedrīkstētu spert soli, bet kopš neatkarības atjaunošanas mums ar ģimeni ir tradīcija – katra jūlija otrajā nedēļā ar sievu, abiem dēliem un viņu ģimenēm ejam kājām gar jūru.
