Ieraudzīt, nevis skatīties . Saruna ar Arti Dzērvi 0
„Mani interesē viss, kas ir uz skatuves,” par sevi saka viens no pieprasītākajiem Latvijas videomāksliniekiem Artis Dzērve. Savulaik iemēģinājis roku realitātes šova žanrā ar vārdu Karloss, pēcāk pats apgrozījies televīzijas kameru gaismās kā raidījuma vadītājs, atvēris savu krodziņu tālajā Margaritas salā, pierādot sev un citiem, ka latvieši ir uz ko tādu spējīgi, un turpat arī sapratis, ka bez radoša darba dzīvot nespēj. Šobrīd Artis arvien vairāk slēpjas aizkadra mijkrēslī, publikas vērtējošajai acij piedāvājot vien ekrānu ar viņa radītajiem attēliem, un nu jau savas zināšanas nodod jaunajiem video meistarotājiem, esot augstskolas mācībspēks.
„Esmu kļuvis ārkārtīgi antisociāls,” smejas mākslinieks. „Tāds vientuļais vilks. Lielākoties paldies par to jāsaka tieši televīzijai. Jā, tāda publiska esamība ir diezgan eiforiska, bet reizē šīs jomas kvalitāte ir apšaubāma. Sapratu, ka cilvēkam, kas strādā šādos publiskos medijos, ir ļoti, ļoti daudz jāstrādā, izglītojot pašiem sevi. Ķīniešiem ir paruna – laiks lasīt akmeņus, laiks – mest. Es šo televīzijas posmu izgāju, pāris reizes atgriezos, lai apstiprinātu savu sajūtu, ka tas bija diezgan nekvalitatīvs process. Priecājos, ka esmu prom no tā visa.”
Artis Dzērve video un kino jomā darbojas jau turpat trīsdesmit gadu. Šobrīd bez viņa filigrānajiem video darbiem nebūtu iedomājama lielākā daļa Latvijas populāro mūziķu – Lindas Leen, Intara Busuļa, Marijas Naumovas un citu – koncerti, viņa interešu lokā ir vizuālie mediji no grafiskā dizaina reklāmas industrijai līdz mūzikas videoklipiem un dažādu privātu pasākumu video noformējumam, pēdējos gados – arī augstskolas mācībspēka lomā grafiskā dizaina un video jomā. „Neesmu bijis brīvdienās kopš jūnija,” viņš smej. Šobrīd darbi saplānoti līdz gada beigām. Jau izziņoti grupu „Jumprava” un „Labvēlīgais tips” koncerti, kuriem jāveido video, arī šī gada „Spēlmaņu nakts” ceremonijas kustīgā bilde uzticēta Artim. Un kur tad vēl dažādie reklāmas projekti un projektiņi.
„Bija brīdis, kad salasījās pat 50 privātu pasākumu darbi, taču tas „izpumpēja”. Tad pats veidoju savus mākslas projektus, lai sabalansētos iekšēji. Šobrīd man ir ārkārtīgi laimējies būt kopā ar ļoti radošiem cilvēkiem. Tas iedvesmo. Priecājos, ka ir ārkārtīgi maz darbu, kurus daru ar saviebtu ģīmi, bet privātos pasākumos sadarbojos ar ilggadējiem klientiem, ar kuriem saprotamies jau no pusvārda. Diemžēl neatliek laika piekrist visam, ko piedāvā, tāpēc izvēlos to, kas šķiet interesants, kur ir zināma izaicinājuma pakāpe. Šogad tādu deva, piemēram, video mapinga projekcija uz Marka Rotko ēkas sienas Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos „Gaudeamus” Daugavpilī – pirmoreiz mūžā veidoju 50 minūšu animāciju.”
Artis nerimst atgādināt – laikā, kad jaunās tehnoloģijas raujas uz priekšu gaismas ātrumā, video māksliniekam jāmācās visu laiku. „Ir jāskatās, kas notiek pasaulē. Vēl jo vairāk man kā pasniedzējam ir jātur roka uz pulsa. Bieži vien jūtu, ka students ir atradis ko vairāk, nekā es par to zinu. Tādās situācijās vairāk palīdz pieredze un loģiskā domāšana. Šobrīd tehnoloģiskā attīstība ļauj pašiem filmēt, fotografēt. Tas ir ļoti labi, jo tas darbojas kā efektīgs filtrs, kas izsijā tos, kas ne tikai spēj skatīties, bet joprojām kaut ko ieraudzīt. Mums visapkārt ir plaša patēriņa video saturs, kas ir sociālajos tīklos, „Vimeo”, „You Tube”, taču vienmēr ir saturs, kas izceļas tajā visā. Un tas jau ir pavisam cits līmenis. Tad vairs nav jautājuma, ar kādu tehniku tu to esi filmējis vai fotografējis. Lai notvertu mirkli vai parādītu savu ideju vai sajūtas tajā mirklī, nav svarīgi, vai tev tajā brīdī ir „Canon” pie rokas vai kas cits. Vērtība ir tajā, ka tu zini, kā to brīdi paņemt.”
Šobrīd Arta mājās reizē ir pieslēgti divi datori, jo mākslinieks veiksmīgi turpina ieņemt vēl vienu mākslas bastionu – teātri. Gandrīz vienlaicīgi pirmizrādes piedzīvos divi jauniestudējumi, kuru daļa būs Arta Dzērves radītais kustīgais attēls: 19. septembrī Dailes teātra Lielajā zālē ceļu pie skatītājiem sāks nīderlandieša Jana Vilema van den Bosa iestudētās „Vakariņas ar Elvisu”, bet 20. septembrī Valmieras teātrī gaidāma pirmizrāde pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta motīviem tapušajai Laura Gundara “Vienādas asinis” Mārtiņa Vilkārša režijā.
Arta pirmo lielformāta video darbu teātrī iepazinām grandiozajā „Oņegina” iestudējumā Dailes teātrī. „Tā kā video mūsdienās ir visapkārt, pieejams jebkurā brīdī tavā smārtfonā, tad cilvēki arī pieprasa, lai šis medijs būtu arī teātrī, operā vai baletā. Tā ir vesela dimensija, kas nāk klāt. Kļūst sarežģīti iztikt bez tā. Reizē pret video darbiem teātrī ir skeptiska attieksme, jo tie īsti neintegrējas. Kad scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis aicināja mani veidot video „Oņeginam”, biju pilnīgi pārņemts ar izrādi. Nezināju, ka tas ir tik sarežģīti. Laiks, kurā iekļauties, ir neiespējami īss. Tomēr, manuprāt, mums izdevās ļoti, ļoti labi. Bet skola bija pamatīga. Sagatavoju divreiz vairāk materiāla nekā izmantoja izrādē. Bija materiāli, kuros izmantoju savus līdzšinējos paņēmienus, bet redzēju, ka teātrī tas vienkārši nestrādā. Ir vajadzīga pavisam jauna pieeja. Video iesaiste izrādē ir ārkārtīgi smalks process. Ja tu spēj radīt sajūtu, ka redzamais nav video projekcija, tad darbs ir izdevies. Šādos gadījumos video nedrīkst būt pašmērķis. Ir jāsaprot šie spēles noteikumi. Tam vajag daudz laika un eksperimentu, arī neveiksmju. Neticu, ka dzimst ģēniji jau ar videokameru rokās un uzreiz rada pārsteidzošu materiālu.”
Šajā sezonā Artis turpina darboties Dailes teātrī – izrādē “Vakariņas ar Elvisu” video atvēlēta ļoti būtiska loma – katrā ziņā tā būs vairāk, nekā teātrī esam raduši. Uz skatuves būs izvietotas astoņas kameras, kas sekos vairākām paralēli notiekošām darbībām. “Gluži kā realitātes šovā!” skaidro Artis.
„Lai arī sākumā izrādē biju pieaicināts video konsultanta lomā, brīdī, kad izlasīju scenāriju, sapratu, ka gribu būt iekšā procesā, jo izrāde ir provokatīva, bet man patīk darīt lietas, kur var kaut ko paprovocēt. “Cooking with Elvis” (izrādes nosaukums angļu valodā, aut.) pat nav stāsts par Elvisu. Vai par gatavošanu. Drīzāk par gatavošanu ne tikai virtuvē, bet arī attiecībās. Izrāde liek aizdomāties, piedāvā izrauties no attiecību rutīnas. Var paskatīties uz sevi no malas. Iespējams, kādam šķitīs, ka tur ir daudz pārspīlētu lietu, bet varbūt nemaz tik pārspīlēti tas nav. Jo mēs taču nezinām, kā daudziem cilvēkiem patiesībā klājas privātajā dzīvē. Ar kameras palīdzību varēsim ielūkoties attiecībās ļoti dziļi. Jāsaka, ka Jans ir ļoti prasīgs režisors – ne tikai radoši, bet arī tehniski. Reizē esmu patīkami pārsteigts, cik skrupulozi var veidot izrādes, bet reizē – nezaudēt radošo garu.”
Paralēli Valmieras teātrī top izrāde “Vienādas asinis”, kurā Artis strādā tandēmā ar režisoru un scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi. Šoreiz gan skatītāja aci nepriecēšot ierastās video projekcijas, bet gan darbi, kas smalki iepīti scenogrāfijā. “Man ir liels prieks par Mārtiņu, jo viņš par savu ideju runāja jau ilgi – nu, izlasi, izlasi! Lauris Gundars no stundas laikā izlasāmā Blaumaņa stāsta par veco Zemīti, kas pašu Nelabo redzēja, ir izveidojis teatrāli ārkārtīgi niansētu darbu, ka pat tiem, kas stāstu ir lasījuši, tostarp man, ir daudz pārsteigumu. Režisors ļauj šo klasisko stāstu ieraudzīt no pavisam citas puses. Šis ir tas gadījums, kad liekas – kaut es pats tā būtu ieraudzījis!”
