Spriedze pat pieaugusi. “Latvijas Avīzes” korespondenta Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 125
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vakardienas apšaudes visai plašā frontes zonā Donbasā apstiprinājušas gan amerikāņu un britu, gan arī pašu ukraiņu izlūku publiskoto informāciju, ka situācija pie Ukrainas robežas un frontē valsts austrumos nav mainījusies. Drīzāk spriedze pat pieaugusi, un to apliecinājušas ziņas no valsts austrumiem.
Krievijas apbruņotie un vadītie Luhanskas un Doņeckas separātisti lietojuši smagos ieročus visai plašā teritorijā abos minētajos apgabalos.
Vakar apšaudot lielo Staņicas Luhanskas ciemu, kas atrodas līdzās frontes līnijai, šāviņš trāpījis bērnudārzā.
Pēc neoficiālām ziņām, ievainotas esot divas šā bērnudārza darbinieces.
Vakar jau no paša rīta ar “Latvijas Avīzi” sazinājās Ukrainas armijas 56. mehanizētās brigādes izlūki, kas pastāstīja par spēcīgām tuvējās teritorijas apšaudēm. Agresors apšaudījis Neveļskoje ciemu, kas jau iepriekš bija nopietni cietis. Aptuveni sešdesmit 122 milimetru šāviņu nokrituši kaimiņos esošās 54. brigādes atbildības zonā.
Grūti teikt, kādēļ tieši tagad pastiprinājušās apšaudes. Iespējams, lai varētu izraisīt atbildes uguni un gūtu iespēju apsūdzēt Ukrainas armiju provokācijās.
Arī iepriekšējā dienā, nokļūstot ierakumos priekšējās līnijās, “Latvijas Avīzes” korespondents varēja labi sadzirdēt krievu artilērijas šaušanu. Izlūks Kotiks (segvārds) man paskaidroja, ka tā esot atbilde uz ukraiņu lielgabalu šāvieniem.
Pavāres Jūlija un Tatjana
Dzīve priekšējās līnijās varētu būt visai komfortabla, ja vien – nebūtu kara. Tad varētu mierīgi izbaudīt apkārtējo klusumu un svaigo gaisu, jo pozīcijās ukraiņu karavīru dzīve ir iekārtota, cik labi vien iespējams. Ir elektrība un interneta savienojums, pazemē pat iekārtota pirtiņa, katru dienu siltas un garšīgas pusdienas.
Par to varu arī pārliecināties, kad 25 gadus vecais karavīrs Valentīns mūs aizved uz virtuvi. Nokāpjam pa trepēm, virs mums apmēram metru biezs zemes slānis, kas uzmests uz resniem priežu baļķiem.
Iepazīstamies – kijeviete Jūlija atrodas frontē jau kopš 2014. gada, bet medmāsa Tatjana no Kirovogradas pieteikusies dienestā pērn. Abas čakli strādā virtuvē. Pēc iepazīšanās jau drīz tiekam cienāti ar kafiju un garšīgām pusdienām.
Katru dienu viņas paēdina šajās pozīcijās esošos septiņpadsmit karavīrus. Faktiski arī mani, “Latvijas Avīzes” korespondentu, varētu uzskatīt par ierindnieku, jo esmu uzvilcis ukraiņu formu – to paziņas izlūki iedevuši, lai bez problēmām varētu nokļūt līdz pirmajai ierakumu līnijai.
Vaicāju – kā jums klājas? “Nav nekādas vainas,” smaidot saka Tatjana.
Viņa šajos ierakumos atrodas kopš novembra, un kopš tā laika ne reizes šeit nav piedzīvotas apšaudes. Esam sātīgi paēduši, sirsnīgi pateicamies, apkampjamies un turpinām iepazīšanos ar pozīcijām.
Pēc skolas uz fronti
Ierakumus izrāda 25 gadus vecais Valentīns. Kad viņš sasniedzis 18 gadu vecumu, vēl neesot bijis gatavs dienestam, taču jau nākamajā gadā devies uz fronti. Sekojis tēvam, kas karojis citā armijas daļā. 2019. gadā tēvs kritis. Valentīns parāda, kur atrodas ienaidnieka pozīcijas. Tas ir aptuveni kilometra attālumā, un tādēļ šajā vietā nav droši atrasties virs ierakumiem. To dziļums ir vismaz divi metri.
Šajās pozīcijās Valentīna vienība atrodas jau trīs nedēļas. Pavisam nesen viņu virzienā raidīti šāvieni. Tie bijuši vieglie strēlnieku ieroči. Kad dežūra šajās pozīcijās beigsies, vienība tiks pārvietota uz citu brigādes atbildības zonu. Tas tiekot darīts tādēļ, lai karavīri labi orientētos vairākās pozīcijās, ja gadījumā viņiem nāktos steidzami mainīt atrašanās vietu.
Todien pavisam netālu piezemējās ukraiņu spēku helikopters. Visticamāk, sprieda mūsu paziņas izlūki, tas bija atvedis kādu ģenerāli. Beidzamajās dienās tikusi pastiprināta kaujas gatavība. Pārbaudīti ieroči, munīcija, ticis pavēlēts visās automašīnās pilnībā piepildīt degvielas tvertnes. Ja mašīnai tādas ir divas, tad vienu no tām var pat aizzīmogot. Nepieciešamības gadījumā jāspēj nobraukt vismaz divus simtus kilometru. Kotiks norāda, ka ir laiks atstāt šīs pozīcijas.
Stalkers ir prasmīgs braucējs
Pie stūres no divām apvidus automašīnām vienā sameistarotajā “Mitsubishi” pikapā ir varens bezceļu braucējs ar segvārdu Stalkers. Varētu piedalīties nopietnos rallijos. Viņš tikai pasmaida par komplimentu, tādi kā viņš šeit esot gandrīz visi. Galu galā viņi taču esot izlūki.
Esam labi iepazinušies un uzņemti. Ukraiņi atzinīgi novērtējuši mūsu atbalstu.
Katrs vēlas zināt, ko Latvijā domā par šo karu. Atbildu, ka lielākā daļa latviešu atbalsta ukraiņu cīņu par neatkarību.
Stalkers izskatās vecāks par saviem gadiem, runā nesteidzīgi, daudz smēķē. Viņa mīļotā draudzene arī karojusi, taču pagājušā gadā pēc smagas slimības mirusi. Tieši šajā dienā, stūrējot pikapu, stāstīja Stalkers, viņam beidzies uz gadu noslēgtais līgums par dienestu.
“No rītdienas spēkā stāsies nākamais. Nevaru atstāt šo karu un biedrus,” saka Stalkers. Viņam piezvana kāds draugs. Tas vaicā, kāda ir situācija frontē. “Nu, ko es tev varu pateikt. Darām savu darbu, izlūkojam. Mājās tagad nebraukšu. Kad beigsies karš, tad gan pasēdēsim kārtīgi un iedzersim šņabi,” telefonā noteic Stalkers.
“Ziniet, vistrakākais ir vest kritušo biedru viņa radiniekiem. Gluži tāpat kā uzņemties atbildību sūtīt citus bīstamā uzdevumā. Man tā ir nācies. Bieži vienkārši gāju pats.
Taču bija tāda reize, kad vajadzēja braukt uz mājām, lai pateiktu traģisko vēsti, un, ziniet, es to nespēju izdarīt.
Ja runājam par bailēm, tās ir vienmēr. Katru reizi apšaudes laikā tās uznāk, taču jāspēj saglabāt vēsu prātu, lai varētu darboties racionāli. Es zinu daudzus, kas pēc smagajām kaujām Debaļcevo atvaļinājās no armijas. Tas viņus bija skāris pārlieku smagi. Viens no viņiem mājās tagad katru vakaru iziet uz sliekšņa un vēro, it kā atrastos pozīcijās – tā ir psihiska slimība.”
Vakarā divi bruņoti izlūki mani pavada uz vilcienu Avdejivka–Kijeva, dodamies uz Ukrainas galvaspilsētu.
