Ieradies Smiļģis un no kabatas izvilcis… konjaciņa pudeli, saka: ko, vai domājat, ka nevaru uzkāpt līdz sestajam stāvam? 1
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātrī režisora Eduarda Smiļģa iedegtā domu skaidrības, tēlu izteiksmes un kaisles liesma kvēlo nu jau simts gadu, taču tā ne vien žilbina, bet arī dedzina… Uzrunāju vairākus dažādu paaudžu māksliniekus, lai viņi izteiktu pieredzēto, ko Dailes teātrī guvuši, ko zaudējuši, kādas emocijas bijušas spēcīgākās.
Nevis eksistēt, bet dzīvot labi
Mihails Gruzdovs, bijušais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors no 2002. līdz 2009. gadam.
Esmu gandarīts, ka man bijusi laime strādāt Dailē ar izciliem aktieriem, kā, piemēram, Viju Artmani, Indru Briķi un daudziem citiem. Aktiera darbs ir stresa pārpilns, lai pilnīgotu savu tēlu, darbam stundas neskaita. Atceros, ka Vija Artmane, jau slimību mocīta, dažreiz teica, ka vairs neturpināšot, taču kārtējā mēģinājumā atkal bija klāt.
Ja nu esi mākslinieks, tad uz mūžu, raug, arī pats vēl esmu Dailē, ceru līdz pavasarim izveidot dramatizējumu pēc Nikolaja Gogoļa esejas “Deguns”, kur deguns simbolizē nesaturīgu ārējo labklājību, imidžu. Aktuāli! Daudzi apsēsti ar tiekšanos pēc augsta statusa sabiedrībā, alkst tās atzinības, tātad amatu vērtē augstāk par paša cilvēka personību.
Pārmaiņas, kas šogad notikušas Dailes teātrī, vērtēju pozitīvi, ļausim jaunajai komandai strādāt, tad jau rezultātus redzēsim pēc gadiem diviem trim. Protams, strādāt būs sarežģīti, jo šis ir lielākais profesionālais repertuārteātris ar trim skatuvēm un lugu izvēlē jāsabalansē tā, lai vieglais nenomāktu nopietno žanru.
Apmēram 60 procentus pelna ar šoviem, taču tiem nevajadzētu būt ar lēti izklaidējošu saturu. Režisors iepazīstas ar ļoti daudzām lugām, taču izvēlas iestudēt tikai vienu, turklāt viņa izvēlē ir svarīgi trīs aspekti: finansiālais (vai ar izrādēm varēs pelnīt), politiskais (cik sabiedrībai nozīmīga tēma un augstvērtīgs saturs) un paša režisora sirdsbalss – nepieciešamība izteikt savu nostāju, sāpi. Teātrim jābūt kā sirdsapziņai, kas paceļ augstāk sabiedrības ideālu un prasību latiņu.
Skaists vien no skatītāju zāles
Aina Matīsa, režisore, pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore.
No sava kursa esam palikuši vien trīs: Andrejs Migla, Jānis Streičs un es, kas guvuši zinības no režisora Smiļģa. Sākotnēji mūsu kursu vadīja Aleksandrs Leimanis, taču, apvainojies, ka viņam nepiešķīra docenta grādu, aizgāja strādāt kino jomā.
Mums ļāva pašiem izvēlēties savu kursa vadītāju. Iedomājos, kāpēc gan tas nevarētu būt Eduards Smiļģis? Varai viņš gan nepatika, jo nestrādāja ierastajā sociālistiskā reālisma manierē, viņš bija spilgtu formu un lielu ideju meistars.
Viņu centās pāraudzināt, lika braukt uz kursiem Maskavā. Tā kā katedras vadītāja Vera Baļuna pret Smiļģa kandidatūru neiebilda, tad mēs kādu gadu pusotru bijām Smiļģa vadībā. Jau pirmajā nodarbībā viņš paziņoja, ka nebūs tradicionālo lekciju, režijas teorijā vajadzēs mācīties dzīvi, būt teātra darbā.
Tā arī notika – galvenās bija sarunas par vēroto dzīvē, par režisora uzdevumu būt kā lidotājam, kurš no augšas pārredz apvidu, ievēro raksturīgāko, būtiskāko… Runājām par nopietnām, sabiedrībai svarīgām tēmām, taču tas nenozīmēja, ka viņam nepiemita humora izjūta.
Atceros stāstīto, ka Gunārs Binde kopā ar Arnoldu Plaudi vakarējuši Lāčplēša ielas nama sestā stāva dzīvoklī. Piepeši atskanējis durvju zvans, kurš nu varēja pārsteigt? Ieradies Smiļģis un no kabatas izvilcis… konjaciņa pudeli, teikdams: ko, vai domājat, ka nevaru uzkāpt līdz sestajam stāvam?” Kad bijām trešajā kursā, Smiļģis iestudēja lugu “Mirabo”, toreiz viņš sāka runāt par vientulību un nodevību, acīmredzot nojauta, ka viņam būs jāaiziet no teātra.
Par nodevību viņš runāja tādā nozīmē, ka pūlis nekad nevar būt atbalsts, tas ir sajūsmā tad, kad viss ir labi, bet, kad klājas slikti, met pa logu iekšā akmeņus. Pēcāk izlasīju Tomasa Manna teicienu: “Teātris, šis brīnišķīgais laika pavadīšanas veids, savu augstāko misiju sasniedz, pūli iesvētot par tautu.”
Manā dzīvē ir vēl citi nozīmīgi periodi, kas saistīti ar Dailes teātri. Piemēram, kad, būdama studente, stažējos pie režisora Pētera Pētersona. Viņš bija apbrīnojami aizrautīgs, dinamisks, arī asprātīgs, vienīgi maz strādāja ar aktieri…
Ja aktierim loma neizdevās, viņš sašutis iesaucās: “Kas te šodien notiek! Īsti nesaprotu… Lūgšu tevi pārdomāt.” Toreiz biju režisora asistente viņa iestudētajai izrādei “Motocikls”. Otra spilgta personība bija režisors Arnolds Liniņš, kam svarīgs bija ne vien lugas saturs, bet arī izrādes koptēla vizuālais risinājums. Šajā ziņā būtiska nozīme – scenogrāfa izvēlei.
Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” (1981) izrādei Dailes teātrī scenogrāfs bija Ilmārs Blumbergs, toreiz vairāki aktieri iebilda, ka viņi tos lupatīgos kostīmus ar izdedzinātiem caurumiem mugurā nevilkšot… Arnoldam Liniņam piemita prasme strādāt ar aktieriem, lai gan bija arī tādi, īpaši vecākās paaudzes meistari, kuri bija pieraduši pie izteiksmes brīvības – tēlu radīja vairāk paši.
Tāpēc Liniņa prasīgums dažam nebija tīkams, tas šķita pat biedējošs. Teātris ir skaists, tikai no skatītāju zāles raugoties, aizkulisēs, mēģinājumu telpās mēdz risināties sāpīgi konflikti, pāridarījumi… Divi zirgi, dzenot vagu, arī viens otram kož, taču pēc tam lauks ir izdzīts glīts.
Īsi par notiekošo Dailē šogad. Esmu strādājusi kopā ar režisoru Kairišu (izrādes “Salome”, “Uguns un nakts”), viņš ir aizrautīgi dinamisks režisors. Jaunajai komandai vēlu tikai veiksmi!
Izšķirīgā “r” skaņa
Juris Strenga, aktieris, režisors, Dailes teātrī kopš 1958. gada.
Dailes teātrim esmu īpaši pateicīgs, jo tajā pieredzēti neskaitāmi prieka brīži, taču jāapzinās, ka māksla dzimst mokās. Mana daiļrades laboratorija iedragāta jau bērnībā – gāja grūti ar dzejoļu mācīšanos, arī atmiņa – ne tā labākā. Nekautrējos aktiera meistarības knifus gūt arī no kolēģiem.
Manas autoritātes bija vairākas, piemēram, aktieris Luijs Šmits, iepazināmies jau studiju laikā, reiz bija pat izdevība izrādē dublēt viņa lomu, jo pats bija aizņemts. Izcils meistars bija arī Valentīns Skulme, jāpiemin aktrises Irma Laiva un Alma Ābele. Esmu paškritisks, manā apziņā ir tāda kā sarkanā lampiņa, kas brīdina, ja daru ko nepareizi, pārspīlēti. Kas man aktiera darbā derdzas?
Tā ir ilgā gaidīšana – mēģinājumu starplaikos, īpaši kino uzņemšanas laukumā. Šī nīkšana ir totālas mokas. Jā, man ir bijusi laime tikties arī ar Eduardu Smiļģi, taču nekad neesmu bijis aicināts viņa mazajā kambarītī, kas atradās Lāčplēša ielas ēkas otrajā stāvā pa labi.
Pa kreisi bija gaitenis ar balto solu, uz kura sēdēja aktieri pirms uznāciena uz skatuves. Reiz masu skatiem vajadzēja papildinājumu, un “Rīgas pantomīmas” dibinātājs un vadītājs Roberts Ligers mani un Bruno Šicu pieveda pie Eduarda Smiļģa lūkot, vai derēsim. Derējām! Kā atklājās, Smiļģim patikusi “r” skaņa , kas ir manā vārdā un uzvārdā, kā arī Šica vārdā. Izrunai, skaņām Smiļģis pievērsa lielu uzmanību, šo “r” izrunājot, viņš mēdza to pastiept garāku.
Katram laikmetam galvā ir sava āksta cepure, padomju gadi bija pateicīgi humoristiem, jo toreiz komiskā netrūka, sadzīve ritēja totālu absurdu ķēdē. Mūsdienās jokus atrast grūtāk… Principā arī mana dzīve ir jautrs atgadījums, ko atstāstīt nevaru…
Bija jāpārlido okeāns
Ilze Vazdika, aktrise, Dailes teātrī kopš 1960. gada.
Dailes teātris – tas ir viss mans mūžs! Mēs tiešām bijām “pēdējie romantiķi”, kā to savai grāmatai par virsrakstu izraudzījusies Silvija Geikina. Dailes teātra 3. aktieru studija, kas no 1959. līdz 1962. gadam darbojās vecajā Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25, vēlākajos gados nereti tika dēvēta par leģendāru tāpēc, ka tā bija pēdējā, kas mācījās teātra dibinātāja un ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Eduarda Smiļģa vadībā.
Kad studija 1972. gadā atzīmēja savu pirmo desmitgadi, teātra zinātniece Lilija Dzene tās bijušos audzēkņus nosauca par pēdējiem romantiķiem skatuves mākslā. Smiļģi nevar aizmirst… Pirmajā mūsu tikšanās reizē viņš mani iesauca savā mazajā vēsturiskajā kambarīti, teikdams: Ilsite (nevis Ilzīte), panāciet šurp!
Dziļdomīgi paskatījās manī un sacīja: jūs esat Lelde! Un atstūma manu roku, noteikdams: un tagad ejiet prom! Atceros viņu arī pēdējos gados, kad vārgs staigāja pa gaiteni. Rosināju – jums vajadzētu atgulties! Atbilde bija īsa: es jau visu laiku gulēju. Spilgtākie brīži teātrī? To ir gana, jo galvenokārt esmu bijusi komisko lomu aktrise un vai katra izrāde sagādājusi dzīvesprieku.
Tīk atcerēties izrādes “Sievietes, sievietes”, “Skaistuma karaliene’’, taču visspilgtāk nāk prātā situācija Māras Zālītes traģikomēdijas “Zemes nodoklis” izrādē, kad partneris Jānis Paukštello uznāk pie manis ar karoga kātu vienu ainu agrāk… Īss mulsums, un kliedzu: ej atpakaļ, ej atpakaļ!
Paldies Dievam, ka viņš aizgāja un pēc tam nāca vajadzīgajā reizē. Viesizrādē Floridā šo izrādi nācās spēlēt vietējā dievnamā. Turienes latviešiem bija lūgts izrādei sarūpēt gultu, jo tieši tajā man jāspēlē loma. Kāds atnesis vecu graustu – kā sāku ainu, tā bladāc ! – izkrītu cauri gultai, attopos uz grīdas… Šoks, nav jau arī priekškara, ko aizvilkt… Tā arī nospēlēju visu izrādi uz gultas dzelzs ribām. Stīva, gūžas vienos zilumos.
Lomā jābūt godīgam
Aldis Siliņš, aktieris, Dailes teātrī kopš 2002. gada, izrādēs piedalās no 2000. gada. Jaunākā loma Roberta Aika lugā “Ārsts”, kur spēlē Rodžeru Hardimanu.
Dailes teātris man ir kā radošās mājas, kur izdzīvoti neskaitāmi likteņi. Nav bijis tādas lomas, no kuras es būtu atteicies, būtu pret manu pārliecību. Dailes teātris ir uzticējies man, un es cenšos attaisnot šo lielo labvēlību. Man Dailes teātris ir tie cilvēki, ar kuriem esmu kopā. Sevi vairāk uzskatu par raksturlomu tēlotāju, un ir gandarījums, ja loma izdodas.
Ar katru režisoru jāprot saskaņoties – līdzīgi kā partneriem dejā. Sadarbībā varu būt arī šerps, taču tas tikai labos nolūkos. Man ļoti svarīgi ir radošie meklējumi, lai loma iegūtu izteiksmību, lai tā būtu tik emocionāli spēcīga, ka paliktu skatītājiem atmiņā uz ilgāku laiku.
Tu nevari paust vairāk nekā saproti un jūti. Protams, teātris ir cieši saistīts ar manu personisko dzīvi – tāda ir aktiera darba specifika. Turklāt svarīgs ir arī veiksmes faktors – ko režisors tevī saskatījis interesantu, cik atbilsti lomai… Spēku gūstu ģimenē un tuvos cilvēkos, viņi vienmēr būs līdzās gan prieka, gan bēdu brīžos.
Skatuve ir burvīga vieta emocijām, tur var gan izsmieties, gan arī izraudāties. Svarīgi ir tas, kādu mani redz publika, nevis kā es jūtos. Vienlīdz patīkami spēlēt gan uz lielās, gan mazās skatuves, kur jūtu publikas tuvību. Lomā jābūt godīgam – dod vaļā, cik spēj! Reiz kāda skatītāja pēc izrādes teica, lai es Helēnai piedodot, viņa jau neesot gribējusi laist pa kreisi… Piedot vai nepiedot – ne es to lemju, tā rakstīts lugā.
Tik patiesi, ka sariešas asaras
Ērika Eglija-Grāvele, aktrise, Dailes teātrī kopš 2010. gada. Precējusies ar Dailes teātra aktieri Gintu Grāveli, un abi teātrī ir jaunākais pāris, jo laulības gredzenus mijuši šovasar.
Šajā teātrī ienācu no 9. Dailes studijas, tā bija neaprakstāma laime, jo toreiz bija liels konkurss. Kāpēc man paveicās, droši vien mani bonusi bija labās dziedāšanas spējas un raksturlomu atveide, kurā izmantoju dažādu dzīvē noskatītu tipu raksturīgās iezīmes.
Vai laulātam aktieru pārim ir viegli būt māksliniekiem? Jā, viens otru neskaužam, tieši pretēji – palīdzam, iesakām labāko risinājumu. Lomas nemācāmies nošķirti, bet kopā – istabā pie galda. Apzinos aktiera darba atbildību, sajūsminos par kolēģu veiksmi, piemēram, jaunākajā izrādē “Ārsts” par Vitas Vārpiņas lielisko spēli, īpaši ainā, kur esam abas ar Vitu. Jā, tas ir tik autentiski, patiesi, ka sariešas asaras… Izejot uz skatuves šajā ainā, vienmēr piedomāju, ka jācenšas neatpalikt no kolēģes aktiermeistarības.
Ar Gintu esam spēlējuši kopā vairākās izrādēs, bet ne Romeo un Džuljetu. Gribētos nospēlēt kādas spēcīgas, liktenīgas sievietes lomu.
Mēs viens otram piestāvam
Gints Andžāns, aktieris, Dailē kopš 2009. gada.
Nevaru sevi iedomāties citā profesijā – tik ļoti esmu pieķēries Dailes teātrim. Domāju, ka mēs viens otram piestāvam. Precīzi atceros savas pirmās izrādes laiku – “Priekules Ikars” 2009. gada 11. aprīlī. Ar ko mani priecē Daile? Ar savu repertuāra plašo amplitūdu – klasika, mūsdienu un oriģinālā dramaturģija. Katram teātrim ir savs skatītājs, manējam – gudrs, kam patīk izrādes formu un stilu dažādība.
Pēc izrādēm “Elpa ” un “Monstrs” tagad līdz gada beigām atpūšos mājās. Dzīves nervu kņudina arī asprātība, joki, nereti mēs cits citu izāzējam. Piemēram, sezonas noslēdzošajā izrādē “Toms Soijers” mēs ar Lauri Dzelzīti, citiem nemanot, piekrāvām ar smagumiem lādi, ko vajadzēja no bedres izcelt laupītājiem (tēloja Lauris Subatnieks un Gints Grāvelis). Puiši dabūja norauties ne pa jokam…
Nāciet ieskatīties dzīves spogulī!
Toms Veličko, Dailes saimē 2020. gada jaunpienācējs.
Teātrī darbu sāku šā gada martā un kolektīvā jūtos pieņemts. Dailes teātris ir ar senu un bagātu vēsturi, ikdienas steigā jau par to neaizdomājamies, taču reizēm, ejot pa gaiteņiem, iegriežoties grimētavās, gan uzplaiksnī, kādas personības te izdzīvojušas lomas, pieredzējušas dažādus likteņus…
Kā aktieris zināmā mērā esmu tāds kā zaglis – noskatu, aizgūstu no kolēģiem vērtīgāko savai meistarībai. Gandrīz no katra mākslinieka var ko pārņemt, nekautrējos jautāt un arī analizēt savu un citu veikumu. Manā izaugsmē īpaši palīdz aktieris Juris Bartkevičs, paldies saku māksliniecei Vitai Vārpiņai, režisorei Mārai Ķimelei un Alvim Hermanim, pie kuriem esmu spēlējis.
Rūdījums gūts arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur esmu spēlējis, piemēram, T. Manna lugā “Apmānītā”, F. Kafkas “Procesā” un citās. Dailē patlaban strādāju Dmitrija Petrenko izrādē, kas tapusi pēc Regīnas Ezeras romāna “Zemdegas”, kurā līdzīgi kā Tvinpīkas varoņus no leģendārā 90. gadu mistikas seriāla Deivida Linča režijā vieno apslāpētas ilgas, bailes un pagātnes rēgi. Cilvēka mūžs simts gadu garumā ir iespaidīgs, gadsimts teātrim – lai tā būtu jau tradīcija.
