Iepriekšējās dzīves arheoloģija 0
Nu pienākuši tādi laiki, kad izstādes var apskatīt, neizejot no mājām vai savā viedierīcē un atrodoties jebkurā citā vietā, ja tikai nodrošināti visi nepieciešamie pašdistancēšanās nosacījumi. Ar virtuālām izstādēm muzeji un komerciālās galerijas visā pasaulē eksperimentēja jau sen, bet uz šādiem projektiem agrāk varēja skatīties tikai kā uz tehnoloģiskā progresa amizantu blakusproduktu.
Nerunājot pat par tehniskajām problēmām, virtuālā izstāde nevarēja apmierināt jau tāpēc, ka šāda veida atrakcijas noliedz ļoti fundamentālu lietu – dotā dzīves momenta unikālo vērtību un uz to balstītu pieredzes vienreizīgumu.
Tāpēc virtuālas skates varēja uzskatīt par vēl vienu interaktīvu mākslas reprodukciju kataloga formu, proti, noderīgu informatīvu materiālu, kas tomēr neļauj spriest par mākslas darba īsto kvalitāti un emocionālās iedarbības spēku.
Digitālo izstāžu grēcīgā un garlaicīgā daba bija intuitīvi skaidra līdz brīdim, iekams visi pasaules muzeji un galerijas netika slēgti karantīnas dēļ. Neticami īsā laikā jaunajā pandēmijas realitātē no mazinteresantas izklaides statusa izstāžu videotranslācijas un digitālās mākslas darbu reprodukcijas kļuva par vienīgo veidu, kā tradicionālās mākslas formas var pastāvēt un kā novājinātās pasaules mākslas dzīves procesi var turpināt eksistēt.
Brīnišķīgi, ka Latvijas Mākslas akadēmija tik ātri noorientējās šajā ekstremālajā situācijā un šā gada SEB stipendijas konkursa izstādi, ko bija plānots atvērt 18. martā, pārnesa uz digitālo platformu “https://www.kunstmatrix.com”, kur katrs līdz 20. maijam var apskatīt iesniegtos darbus.
Protams, kamēr studentu darbu oriģināli vientuļi karājas pie sienām tukšajā LMA izstāžu zālē, mēs uz sava ekrāna varam iegūt tikai ļoti aptuvenu iespaidu par konkursam pieteiktajiem darbiem, bet, neapšaubāmi, šajā izstādē var ieraudzīt arī citas interesantas lietas, par kurām ir vērts padomāt.
Tradicionāli jau 12 gadus SEB stipendijas konkursa izstādēm katru reizi tiek izvirzīts kāds vadmotīvs vai tēma, par kuru dažādu LMA nodaļu audzēkņi reflektē savos darbos.
Šoreiz izvēlētais vārds “dienaskārtība” piedāvāja studentiem iespēju paskatīties uz savas personīgās dzīves ikdienas notikumiem, likumsakarībām vai problēmām, vispārināt savas pārdomas Latvijas vai visas pasaules mērogā un aizdomāties par mediju ietekmi uz personas un sabiedrisko domu.
Ikgadēji apmeklējot studentu izstādes, vienmēr varam pamanīt, kā jauno māk-slinieku uztverē atspoguļojas jaunas tendences masu kultūrā, populārajā zinātnē, Latvijas un pasaules politikā utt.
Tā ir īpatnēja dzīves hronika, kas fiksē ne tikai katra studenta radošo meklējumu trajektoriju, bet arī nepārtraukti notiekošās sociālas izmaiņas. Izstāde “Dienaskārtība” ir unikāla ar to, ka iemūžināja iepriekšējās ierastās kārtības pēdējo stundu, pirms Covid-19 ienesa radikālas pārmaiņas mūsu dzīvē.
Šī izstāde negaidīti kļuva par iepriekšējās dzīves arheoloģiju. Tajā eksponētie mākslas darbi palika citā pasaulē un šķiet pilnīgi atsvešināti ne tikai no pašiem autoriem, kurus vēl pirms dažiem mēnešiem varēja interesēt šobrīd pilnīgi neaktuālas problēmas, bet arī no skatītāja, kurš pirms pāris mēnešiem radītajos tēlos kādreiz būtu saskatījis pavisam citu saturu.
Tas ir svarīgs atgādinājums tam, cik ļoti mākslas uztvere ir atkarīga no konteksta. Agrāk cilvēks istabā bija vienkārši figūra interjerā, bet tukša ainava vēstīja par dabas skaistumu. Šobrīd katrs interjers neizbēgami iemieso pašizolācijas drāmu, bet vientuļš cilvēks bez maskas potenciāli nes diskriminācijas un sociālas stigmatizācijas nokrāsu.
Kā jau minēju, diemžēl novērtēt mākslas darbu kvalitāti nav iespējams, jo no ekrāna plaknes nevar nolasīt, kas slēpjas aiz vārda “autortehnika”, nevar sajust mākslas darba mērogu attiecībā pret skatītāja ķermeni, nevar ieraudzīt gaismas un krāsas mijiedarbības efektus, nerunājot par faktūru un citām materiālām kvalitātēm.
Toties pie katra darba var izlasīt nelielu mākslinieka sacerētu tek-stu, kas paskaidro koncepciju un īpaši dienaskārtības tēmas atspoguļojumu. Gandrīz kā fantastisks stāsts izklausās spriedelējumi par dzīves ātrumu, intensīvo ritmu, steigu un hronisku laika trūkumu, lai visur paspētu. Neticami, ka aizsargmaska pirms trim mēnešiem vēl varēja aso-ciēties ar ātru braukšanu.
Arī tipiskās jaunu mākslinieku eksistenciālās sāpes, vientulība, šaubas un sava ceļa izmisīgie meklējumi – tas viss šobrīd pavisam citādi rezonēs jebkura skatītāja galvā, pārvēršoties par daudzu cilvēku vispārinātiem pašsajūtas tēliem.
Vispatīkamāk redzēt, ka arī šajā izstādē dažas mākslinieces nodemonstrēja vienu no tiem brīnumainajiem talantiem, ko tradicionāli piedēvē labiem māksliniekiem, proti, spēju intuitīvi sajust un izteikt vizuālajos tēlos pārmaiņas un jaunas tendences, pirms to paziņo avīzes un televīzija vai par to sāk teoretizēt zinātnieki. Intuīcija nepievīla Katrīnu Ievu, kuras primitivizētais gleznojums “Tukšuma aizbāžņi” pēkšņi no vienas meitenes eksistenciālas problēmas pārvērties par pasaules mēroga jautājumu – ar ko aizpildīt izolētas dzīves paralizējošo tukšumu?
Radošo intuīciju un ātru reakciju izstādē nodemonstrēja arī Agnese Kaupere, kuras mazie zīmējumi “Reakcija” ar fantastisku precizitāti pareģo to masu mediju psihozi jeb infodēmiju, kas šobrīd kļuvusi par mūsu dzīves dabisku fonu.
Ir pieņemts uzskatīt, ka rakstnieka un mākslinieka profesijas starp radošām nodarbēm ir vismazāk publiskas. Kamēr karantīnas laikā dejotāji lēkā virtuvē, dziedātāji kā skatuvi apdzīvo balkonus, bet aktieri spēlē izrādi pa telefonu, gleznotāja ar krāsām aptraipītajā darbnīcā, šķiet, nekas nemainās un izolācijas sērga to neskar.
Protams, šis ir romantisma laika radīts mākslinieka-ģēnija tēls, kas neatbilst realitātei, un gleznotājs, neskatoties uz savu vientuļnieka pozīciju, jūt un pārdzīvo notiekošo pat asāk nekā publisko profesiju pārstāvji. Vienīgais, par ko var nesatraukties, ir tas, ka nekādi digitāli attēli un virtuālas kopijas nevarēs aizvietot reālas izstādes.
Tieši šobrīd nepieejamie mākslas darbu oriģināli slēgtajās izstāžu zālēs ļoti skaidri pierāda to, ka oriģinālam piemītošo auru nekāds vīruss nevar atcelt, jo tā ir un paliks tradicionālo mākslas veidu jēga un pamatvērtība.
