“Iepriekšējā vara par mums smejas, ka ieklausāmies apkaimēs, bet ticu, ka iedzīvotāji zina labāk!” Saruna ar Rīgas mēru Staķi 77
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis cieši apņēmies, ka viņa valdīšanas laikā tādu skandālu kā priekšgājējam nebūs. Nešaubīdamies uzskaita savas spēcīgās puses un atzīst, ka domē jūtoties labi, varot pat teikt – kā zivs ūdenī.
Viņa kabinetu pagaidām izdaiļo pāris gleznu, un tās pašas atsūtītas no baltkrievu māksliniekiem pateicībā par drosmīgo soli pasaules hokeja čempionātā, kad Rīgas centrā kopā ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Baltkrievijas oficiālā karoga vietā mastā uzvilka brīvības sarkanbalto.
Vienā no dāvanām attēlots kaķis baltkrievu patriota tēlā, tāpēc M. Staķis pajoko, ja nu gadījumā nebūs bildes, ko kārt bijušo mēru portretu galerijā, šī būšot labu labā. Līdz šim brīvās Latvijas laikā vien retajam Rīgas domes priekšsēdētājam izdevies noturēties krēslā visu pilnvaru laiku un tikai vienam – tikt pārvēlētam, tomēr tagadējais mērs ir spara pilns darboties līdz termiņa beigām.
Pēc Baltkrievijas karoga nomaiņas droši vien daudzi rīdzinieki jūs tagad labāk atpazīst?
Mana atpazīstamība uz vēlēšanām bija daudz mazāka tieši krievvalodīgo auditorijā, taču tagad viņi mani pazīst daudz labāk, protams, caur Baltkrievijas un “melnā saraksta” prizmu, par ko es nepriecājos, jo vienmēr sevi esmu pozicionējis kā visiem rīdziniekiem pieejamu mēru.
Tāpēc ar vēlētājiem runājat arī krieviski, un viņi nospriež, ka latviešu valoda Latvijā joprojām nav nepieciešama, jo arī jaunais mērs piemērojas.
Kā amatpersona oficiāli runāju tikai latviešu valodā, intervijās atbildu valodā, kādā man jautā – no svešvalodām protu angļu un krievu. Bet sadzīvē, ja kādam iedzīvotājam ir problēma ar savu namīpašnieku vai sociālo dienestu un viņš lūdz manu palīdzību, es tomēr ļauju runāt ar sevi krieviski, jo zinu, ka protu krievu valodu labāk nekā viņš – latviešu.
Šie gadījumi ir reti, esmu ievērojis, ka cilvēki vairāk cenšas runāt latviski, bet tie, kas pie manis vēršas, parasti ir sabiedrības visneaizsargātākā daļa, un viņiem uzkraut vēl valodas nastu, tāpēc ka principiāli nerunāju krieviski, – es to nevaru izdarīt.
Vai esat izvērtējis, ar ko esat spēcīgāks par savu priekšgājēju Nilu Ušakovu?
Iepriekšējā vara par mums smejas, ka ieklausāmies apkaimēs, bet ticu, ka iedzīvotāji zina labāk, kas viņiem vajadzīgs, un tā ir pirmā fundamentālā atšķirība. No biznesa vides esmu mācījies, ka atbildības sistēmas augšgalā ir nevis vadītājs un apakšā – klients, bet otrādi – augšā klients, apakšā – vadītājs.
Šeit veidojam ko līdzīgu – sadzirdam, ko saka rīdzinieki, un mēģinām pakārtot savu sistēmu viņu vajadzībām. Noskaidrojām, ka izpilddirekcijas darbojās neefektīvi – tikai vienai trešdaļai iedzīvotāju bija skaidrs, ko tās dara, otra to nojauta, trešajai pat nebija jausmas –, un sešos mēnešos veicām reorganizāciju, izveidojot Apkaimju iedzīvotāju centru ar pieciem punktiem, lai rīdziniekiem būtu ērtāk un labāk.
Otra atšķirība – šeit neveidošu valsti valstī, jo gribu strādāt komandā ar valsti, vai nu kopīgi lemjot par koncertzāli, vai ejot pie valdības jautājumā par Rīgas tiltiem, kas ir kopīga lieta, un valdībai šeit jāpalīdz. Vai veidojot kopīgas investīciju programmas, lai kļūtu interesanti investoriem. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra to gaidījusi gadiem, jo nevar taču atvest investoru un saņemt atbildi – mūs tas neinteresē.
Tā ir būtiska kvalitatīvā atšķirība, ko varu īstenot daudz labāk nekā Ušakovs, kurš ap sevi cēla sienu. Trešā – nebēgu no žurnālistiem. Ušakovs izvairījās, tāpēc ka sirdsapziņa nebija tīra, ko pierādīja 40 kriminālprocesi un dažādi korupcijas skandāli. Manas valdīšanas laikā šādi skandāli nav pieļaujami. Ja arī būs, mēs tos atradīsim paši, tāpēc iedrošinu darbiniekus būt par trauksmes cēlējiem, jo laiki, kad piesedza netaisnību un nelikumību, ir beigušies.
Kukuli kāds ir piedāvājis?
Nē, mēs ieviesām publisko kalendāru, lai katrs laikus zinātu, ar ko tiekos un par ko runāsim. Tas nosit apetīti. Būtiski ir iedot skaidru signālu – nepiedāvāt, un otra puse to ļoti labi saprot. Biznesā iemācījos, ka naktsmiers ir lielāka vērtība, tāpēc mani uzņēmumi strādā balti un pūkaini, lai gan ne vienmēr tā ir vieglākā izvēle.
Vai nu tagad ir tik mierīgs naktsmiegs, kad autobraucēji un sabiedriskais transports piktojas par velojoslām Čaka ielā un drošības stabiņi pie krustojumiem, kas novietoti satiksmes mierināšanai, daļā sabiedrības ir izsaukuši nemieru?
Tas pat ir paradoksāli, jo rīdzinieki balsoja par pārmaiņām, mēs tādas arī solījām, taču laikam jau pārmaiņas vienmēr nes līdzi arī kaut kādu neapmierinātību un patīk labāk, ja tās neskar tevi pašu. Varu atzīt, ka esam arī pieļāvuši kļūdas un mums vēl daudz jāmācās. Lietas jādara precīzi un laikā, bet uzņēmējs Tērbatas ielā pārcentās un uzlika stabiņus divas nedēļas pirms noteiktā termiņa. Saprotu, ka ir kovida situācija un Satiksmes departamentā notikusi vadības maiņa, bet tas nav attaisnojums, jo redzam, ka kļūdas var dārgi maksāt mūsu reputācijai attieksmē pret rīdziniekiem.
Arī koalīcijas saskaņai, jo deputāts Jānis Dombrava no Nacionālās apvienības sāka jūs publiski torpedēt par stabiņu izmaksām. Kaut kur lasīju, ka jūsu mamma Dagnija Staķe esot brīdinājusi, ka vairāk jāuzmanās no pozīcijas nekā opozīcijas.
Man nav pieņemami un uzskatu to par bezatbildību, ka deputāts, kurš juridiski ir koalīcijā, de facto darbojas kā opozīcijā. Es tā nerīkotos, esmu komandas cilvēks.
Vai ar mammu kā pieredzējušu politiķi apspriežaties?
Pēc jebkuras intervijas pirmais zvans ir no viņas, arī šorīt tā bija (pirms intervijas ar “Mājas Viesi” M. Staķi izjautāja “Latvijas Radio 1”. – I. P.).
Kā viņa vērtēja jūsu uzstāšanos?
Ka beidzot arī es par Rīgas satiksmi runāju medijos! Lai gan neesmu vicemērs satiksmes un infrastruktūras jautājumos, sapratu, ka ir jāiesaistās, jo domē tā vai tā par visu atbild viens cilvēks. Mammas padomos ieklausos, daudzi no tiem ir bijuši vērtīgi.
Satiksmes drošības jautājums jūsu ģimenei ir ļoti sāpīgs arī personīgi, jo Jūrmalā uz ceļa zaudējāt divus tuvus cilvēkus – tēvu un vecotēvu.
Tiesa joprojām notiek, kas emocionāli ir smags process. Advokāts, kurš aizstāv otru pusi, pats tikko auto negadījumā zaudēja sievu (domāts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kuram martā autoavārijā gāja bojā dzīvesbiedre Gunita Pikmane. – I. P.).
Zinātniski ir pamatots, ka, braucot ar ātrumu 50 km stundā, jebkurš autovadītājs var pamanīt gājēju, arī tādu, kas šķērso brauktuvi neatļautā vietā, lai nebūtu letāls iznākums. Ar radaru blakus nestāvējām, bet, ja var pārbraukt četriem cilvēkiem pāri ar ātrumu 50 km stundā, tur kaut kas neiet kopā. Ja visi ievērotu satiksmes noteikumus, uz ielām nekas nebūtu jāmaina. Vakar redzējām, kā policija ar dronu Rīgā dienas laikā fiksēja 37 agresīvus autovadītājus.
Ar stabiņiem vien nepietiks, ko vēl darīsiet satiksmes drošībai?
Visas partijas ir vienojušās, ka mūsu lielais mērķis ir mazināt satiksmes intensitāti, mašīnu daudzumu centrā, nu tad vienojamies par lielo plānu, kur un kas jādara, un ejam drosmīgi uz priekšu. Nedrīkstam to darīt kampaņveidīgi, jo redzam, ar ko tas var beigties, ja viss nav labi pārdomāts, dubultā pārbaudīts un nokontrolēts. Kamēr būšu šajā amatā, no tā neatstāšos.
Būs jauns satiksmes plāns?
Nav citas izvēles, jo Ministru kabinets drīz izdos rīkojumu par CO2 emisiju samazināšanu, kas ir Eiropas Savienības prasība, no kuras neizbēgsim. Tāpēc neatliekam to uz pēdējo brīdi un sākam darīt šodien.
Vai satiksmes organizācija ir viens no vecās varas mantojumiem?
Liels posts ir nodarīts ar pāris lietām. Šeit bija ieviesta lēņu sistēma, ka lēmumus šaurā lokā pieņem viens, divi vai trīs cilvēki ar skaidri nodalītām ietekmes sfērām starp Ušakovu un Ameriku. Tāpēc tagad man zvana un lūdz, vai varot piezvanīt kādam departamentam un pateikt, lai tas izdarītu to vai to. Mums ir jāatjauno sadarbības kultūra, ka darbojamies kopā, kas dažam var būt par iemeslu aiziešanai no darba, jo ir pieradis šeit saņemt norādes un paklausīgi izpildīt.
Otrs – nepieciešama decentralizācija, kaut vai komunikācijā, kur ir pāri par simt mājas lapu un četrdesmit dažādu sociālo kontu, bet iedzīvotājus pamatā interesē tikai divi – Rīgas dome un Mārtiņš Staķis, lai prasītu, kāpēc nav izvesta miskaste, uz ielām mētājas papīri un tamlīdzīgi. Tas prasīs laiku, bet mēs iesim šo pārmaiņu virzienā. Un pats svarīgākais – ierakstīt ilgtermiņa plānā, kur gribam nonākt.
Tāds mums ir par satiksmi un mobilitāti, kur nākamgad notiks milzīgas pārmaiņas. Skaidrs, ka šeit vēlamies klimata neitrālu pilsētu un iesim uz to, lai būtu energoefektīvas mājas, daudz zaļāka pilsēta. Trešais virziens manā prioritātē ir digitalizācija, lai daudz ko varētu atrisināt, neizejot no mājas, taču Rīga tam vēl nav gatava.
Lai panāktu pārmaiņas, jābūt labiem un lojāliem darbiniekiem, bet pēc sarunas ar jūsu kolēģi domnieku Edmundu Cepurīti un pilsētplānotāju arhitektu Oto Ozolu man izklausījās, ka Satiksmes departamentā ar dažiem projektiem notiek kas līdzīgs sabotāžai.
Darvas piliens var sabojāt visu medus mucu, tāpēc skaidri un gaiši esam paziņojuši, ka nekad nebūsim toleranti pret nelikumību, slinkumu un rīkosimies, ja ko tādu redzēsim.
No amata atstādinātais departamenta vadītājs Vitālijs Reinbahs ir ciets rieksts, pat jūsu priekšgājējam neizdevās no viņa atbrīvoties.
Mums ir laba juristu komanda, kurai uzticos, un, ja izpilddirektora padomnieks Māris Knoks ar 25 gadu darba pieredzi civildienestā teic, ka varam uzvarēt, es viņam ticu.
Cik lietu jau ir tiesvedībā par atlaišanu no darba?
Vismaz trīs varu nosaukt: ar jau pieminēto Reinbahu, bijušo IT centra vadītāju Zēģeli un būvvaldes vadītāju Vircavu. Mums ir arī darbinieki, kas savus amatus atstājuši klusi un mierīgi, jo dažkārt var būt labs speciālists, taču bez talanta konkrētajā sfērā, un mēs nesaprotamies, bet varam piedāvāt citas vietas, kur viņa spējas noderētu. Neuzskatu, ka atlaišanai jānotiek ar pompozitāti un tiesvedību, daudz labāk ir vienoties.
Kurus pašvaldības attīstībā redzat kā Rīgas lielos trumpjus?
Globāli esam viena no retajām metropolēm pie Baltijas jūras, tāpēc varam izmantot spēku ne tikai no Rīgas 700 tūkstošiem iedzīvotāju, bet 1,1 miljona, kas ir Rīgas metropoles areāls. Tur var darīt n-tās lietas, sadarbojoties ar kaimiņu pašvaldībām, piemēram, būvējot bērnudārzus, ierīkojot notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, organizējot sabiedriskā transporta sistēmu.
Paanalizējām, kāpēc mājas vairāk būvē Tallinā un Viļņā, un esam noskaidrojuši – pie mums ir pārāk ilga saskaņošana. Cik uzņēmēji nav mētāti starp Rīgas būvvaldi, arhitektu biroju un Attīstības departamentu, kur katrs dod savu informāciju, tāpēc salikām tos kopā, lai visu var izdarīt zem viena jumta. Būvniecībā ieviesām zaļā koridora un zīda ceļa principus, lai var ātrāk saskaņot lielos projektus. Tagad tie ir pieejami visiem iedzīvotājiem. Vairāk nekā 100 projekti jau izgājuši zīda ceļu.
Bērnudārzi vecākiem vajadzīgi jau tagad, rindā gaida ap diviem ar pusi tūkstošiem bērnu.
Esmu apņēmies, ka Rīgā vairs nebūs bērnudārzu rindu. Nupat piešķīrām finansējumu vēl divu jaunu bērnudārzu pielāgošanai ar 300 jaunām vietām, kā arī 15 veco bērnudārzu remontam. Nav jau problēma tikai ar vietām, trūkst arī darbinieku, un viņiem ir svarīga darba vide.
Vai uz zīda ceļa ir cerības tikt arī akustiskajai koncertzālei?
Esam palikuši pie diviem koncertzāles projektiem – Kongresu namā un Andrejsalā, no kuriem viens ir zīle rokā, otrs – mednis kokā. Andrejsala ir interesanta no ilgtermiņa attīstības viedokļa – koncertzāle tur nozīmētu visa kvartāla atdzimšanu, tajā skaitā arī privātajās teritorijās, taču šis būs ilgs un ļoti dārgs ceļš.
Vai gaidām koncertzāli vēl desmit gadus vai paņemam Kongresu namu kā zīli rokā? To ir sadzirdējuši Kultūras ministrijā, un ļoti ceru, ka tuvākajā laikā būs atbalsts arī no visām koalīcijas partijām. Ar kultūras ministru par šo ir bijušas vairākas sarunas, viņš redz plusus, bet vēlas stratēģiju bez riska. Ļoti ceru, ka lēmumu izdosies pieņemt jūlijā.
Kādu redzat Uzvaras parku?
Gribu, lai parks paliek kā atpūtas vieta pilsētniekiem. Neatņemsim rīdziniekiem šo prieku, jo, manā skatījumā, tieši prieka šajā pilsētā visvairāk pietrūkst. Sarunās par pieminekļa nojaukšanu neiesaistīšos, jo varam to izmantot mūsu tautas sarežģītās vēstures skaidrošanai. Arī deputāti meklē risinājumus, zem pieminekļa atrodas apakšstāvs, kur izvietot ekspozīcijas.
Vai cīņa par Pēterbaznīcu jau beigusies?
Vēl nav noslēgusies. Rīgai Pēterbaznīca ir tas pats, kas Milānas doms Milānai vai La Sagrada Familia baznīca Barselonai un Parīzei – Dievmātes katedrāle. Kā cilvēks, kas nācis no baznīcas vides, pilnībā piekrītu, ka tai ir jābūt dievnamam, taču arī atvērtai pilsētniekiem un viesiem.
Uzskatu par lielu kļūdu, ka Rīga savā laikā neiesaistījās dievnama attīstīšanā. Mēs protam atjaunot šāda veida objektus un varam dabūt finansējumu daudz labāk nekā baznīca. Vēl jānoskaidro daudzi jautājumi, bet esmu pārliecināts, ka mūsu piedāvājums beigās izrādīsies vispiemērotākais. Ja ne, tāpat mēģināsim baznīcai palīdzēt.
Vai pats vēl esat Vecās Ģertrūdes draudzes loceklis?
Juridiski vēl esmu, bet faktiski – ne, jo viens no mācītājiem apgalvo to, zem kā es nevaru parakstīties, – par sabojātajām un sapuvušajām Rietumu vērtībām, kas skan ļoti līdzīgi tā cilvēka tekstiem, kas man vairs neļauj iebraukt Krievijā.
Meklēsiet citu garīgo centru?
Mums ir viena no konservatīvākajām baznīcām pasaulē, un ne viss man tajā ir pieņemams, bet tas nav ietekmējis ticību, tāpēc agrāk vai vēlāk atradīšu sev citu vietu.
Nav sarūgtinājuma?
Tikai tik daudz, ka baznīcai nevajadzētu ietekmēt civilus lēmumus. Baznīca vēlas būt neatkarīga, bet pienāk brīdis, kad ir vajadzīga pašvaldības palīdzība, un izrādās, ka nav nemaz tik neatkarīga, bet mēs varam atrast saskarsmes punktus. Šogad atbalstīsim vismaz trīs dievnamus.
Runā, ka augustā esat atļāvuši Rīgā rīkot Baltijas praidu. Vai tā ir taisnība?
Vēl neesam saņēmuši nevienu iesniegumu par praidu. Jebkuru iesniegumu par pasākumu izvērtējam, vai tas atbilst likumam, epidemioloģiskai drošībai un ko par to saka drošības dienesti.
Rīgas mēra krēslā jums dota liela vara, taču tas ir arī pārbaudījums. Kā vara jūs ietekmē?
Esmu sapratis, ka politikā var aizraut mērogs un spēja ietekmēt. Man dota liela rīcības vara, kas šajā darbā sajūsmina, tāpēc ka varu panākt, lai problēma īsā laikā tiktu atrisināta, un, kad redzi sava darba augļus, tie dod gandarījumu strādāt. Saeimas deputāta amatā jutos vīlies, jo nejutu atdevi – bija jāpaiet ilgam laikam, līdz likums stājas spēkā un iedzīvotāji no tā sajūt reālu labumu. Esmu operatīvais darbinieks, man rezultātu vajag ātri.
Kā jūtaties savā amatā?
Kā liela kuģa kapteinis. Man šķiet, ka esmu savā vietā, un būtu žēl, ka no šī darba kādreiz nāktos iet projām. Nekas nav mūžīgs, īpaši vēlēti amati, tāpēc negribu visu laiku domāt par reitingiem un pārvēlēšanu, kas bieži vien politiķiem liek pieņemt kompromisa lēmumus. Vienā brīdī jāsaka – stop, es tam ticu un darīšu šādi, ja būšu kļūdījies, atbildēšu saviem vēlētājiem.
Kā rīdzinieki jūs vērtē?
Zinu, ka Rīgas dome ir aptaujas procesā, kurā esam uzdevuši jautājumu arī par mēru. Pagaidām, cik redzu no citām aptaujām, ar manu reitingu viss ir kārtībā – valstī esmu TOP 5.
Ko ģimene – sieva un abi dēli – saka par lielo lēcienu, droši vien retāk redzaties?
Dēli mani kā mājās sēdētāju nav redzējuši kopš dzimšanas. Arī tagad darba diena ātrāk par desmit stundām reti kad beidzas, bet es nekad neietu politikā, ja bērni nebūtu pieauguši un paši nevarētu ar daudz ko tikt galā, kā arī ģimenei nebūtu nodrošināts materiālais stāvoklis. Sieva, starp citu, ļoti veiksmīgi pārņēma mana biznesa vadību. Viņa gan ik pa laikam atgādina, ka ģimenē pamazām kļūstot arī par vīrieti…
Ilze arī man ļoti palīdz. Kad jūt, ka kaut kas nav kārtībā, mierīgi parunājamies. Iesaka paskatīties uz problēmu no globāla skatu punkta un padomāt, vai tiešām par to tagad ir vērts satraukties. Nākas atzīt, ka viņai kā vienmēr ir taisnība.
Vizītkarte
Mārtiņš Staķis
Rīgas mērs
Dzimis 1979. gadā Tukumā.
Absolvējis Tukuma Raiņa ģimnāziju, beidzis Tukuma bērnu mūzikas skolu.
Ieguvis bakalaura diplomu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē.
Mācījies vadības izglītību Helsinku Ekonomikas augstskolā Somijā.
Strādājis par mārketinga direktoru SIA “Narvesen Baltija” un AS “Preses apvienība”.
Kopš 2010. gada ir uzņēmējs, “Illy” kafijas izplatītājs un “Innocent Cafe” īpašnieks.
Vadījis LTV1 raidījumu “Saknes debesīs”.
Aktīvi darbojas zemessardzē.
Darbojies par brīvprātīgo treneri izglītības programmā “MOT”.
Bijis viens no kora “Pa Saulei” dibinātājiem un dalībniekiem.
Partijas “Kustība Par!” un politiskās apvienības “Attīstībai/Par!” biedrs.
Ievēlēts par 13. Saeimas deputātu, strādājis Aizsardzības ministrijā par parlamentāro sekretāru.
Laulībā ar Ilzi Paideri-Staķi, ģimenē divi dēli – Edvards (16) un Mārtiņš Lūkass (13).
