Iepriecināt sevi un bērnus 0
“Skolotāja Sandra ir kā saule, kura nekad nenodziest, viņa piepilda jebkura bērna sirdi ar prieku un smiekliem,” tā par Pelēču pamatskolas skolotāju Sandru Kozeri teicis kāds skolēns.
Smaidīgā pedagoģe bija pretendente uz titulu “Jaunais skolotājs” Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotajā konkursā. Līdz laureāta godam Sandrai nedaudz pietrūka, taču “Latvijas Avīze” nolēma jaunajai pedagoģei piešķirt speciālbalvu par aktīvu iekļaušanos pagasta sabiedriskajā dzīvē, jo vēstulē, kurā bija aprakstīti Sandras panākumi, bija arī minēts: “Pelēču pagasta pārvalde novērtē Sandras darbošanos pagasta kultūras dzīvē. Sandra ir aktīva Pelēču pagasta jauniešu vokālā ansambļa dalībniece. Kopā ar jauniešiem sacerēja un vadīja apdziedāšanās dziesmu popuriju Pelēču pagasta sievu vokālā ansambļa jubilejā. Ar Sandras palīdzību un atbalstu pagastā tiek organizēti interesanti pasākumi, kas priecē visus pagasta iedzīvotājus.”
Īstenots bērnības sapnis
Savulaik Sandra pati pabeigusi Pelēču pamatskolu, pēc tam mācījusies Preiļu Valsts ģimnāzijā. Vidusskolas diploms vēl nebija rokā, kad Sandrai piedzima meitiņa. Mācības gan izdevās neiekavēt un ģimnāziju pabeigt kopā ar klasesbiedriem. “Vasarā pēc ģimnāzijas augstskolā nestājos, jo pirmais gads bērna dzīvē, manuprāt, ir vissvarīgākais. Gribēju to pavadīt ar meitiņu,” stāsta Sandra. Šajā rudenī mazā Amanda jau sāks mācīties Pelēču pamatskolas 1. klasē.
Pēc mājās pavadīta gada Sandra iestājās Daugavpils Universitātē. Pedagoģiju nolēma studēt gan tāpēc, ka “draudzenes stājās “skolotājos””, gan tāpēc, ka “kļūt par skolotāju jau kopš bērnības bija gan mans, gan manas krustmātes sapnis”. Sandrai gan bija šaubas, vai spēs būt laba skolotāja, jo “nemāku būt stingra”. Arī tagad Sandra atzīst, ka stingrība pieklibo gan vispārējā attieksmē pret skolēniem, gan atzīmju likšanā. “Ja redzu, ka bērns centies, tad likšu viņam augstāku atzīmi, pat ja darbiņš nemaz tik labi nav izdevies,” neslēpj skolotāja.
Sandra vēl nebija pabeigusi augstskolu, kad jau sāka strādāt Pelēču pamatskolā. Sākumā gan viņa bija tehniskais darbinieks vai, vienkāršāk sakot, apkopēja. Tas nebija viegls laiks – ceļš uz Daugavpili un atpakaļ, studijas, vēlu vakaros darbs skolā un pašu kūtī, palīdzot mammai. Arī mazā Amanda prasīja laiku un uzmanību.
“Tas bija grūti, bet man darbs patika, jo skolā strādāt vienalga ir patīkami, lai arī ko darītu. Tas bija mans pirmais darbs, beidzot bija sava nauda. Turklāt jau tad sāku iepazīt skolas bērnus,” stāsta Sandra.
Pērn augusta vidū viņa uzzināja, ka tiks pie skolotāja amata. Divu nedēļu laikā bija jāsaraksta stundu tematiskie plāni un jāsagatavojas jaunajiem pienākumiem.
Daudz pienākumu
Universitātē iegūtā izglītība Sandrai ļauj skolot sākumskolēnus, bet citās klasēs mācīt sociālās zinības un matemātiku. Taču ar stundu vadīšanu Sandras pienākumi skolā nebeidzas. Viņa ir arī 5. klases audzinātāja, kā arī skolas internāta audzinātāja. “Kad visi citi kolēģi un arī daļa bērnu pēcpusdienās aiziet uz mājām, es divas reizes nedēļā palieku šeit un palīdzu internātā palikušajiem bērniem gatavot mājas darbus,” stāsta Sandra.
Vecākie kolēģi jauno skolotāju deleģējuši arī konsultēt skolas pašpārvaldi. Sākumā Sandra bažījusies, vai tiks ar šo pienākumu galā. Taču nu sadarbība ar skolas aktīvākajiem jauniešiem aizrāvusi – Sandrai patīk kopā ar skolēniem organizēt dažādus pasākumus, par ko prieks pašiem un citiem. “Pēc pasākumiem vienmēr ir gandarījums,” viņa atzīst.
Pērnajā mācību gadā Pelēču pamatskolā pirmo reizi notika konkursi “Pelēču Zelta talanti”, “Modernā klase – 2012”, “Matemātika kopā ar Pepiju Garzeķi”, kur Sandra pati iejutās Pepijas lomā. Arī savā bakalaura darbā Sandra rakstīja par radošajiem uzdevumiem matemātikas stundām.
Interesanti, ka laikā, kad Sandra pati mācījās skolā, viņai mīļākās bija latviešu valodas un literatūras stundas, bet tagad vislabāk patīk mācīt tieši matemātiku, jo to esot vieglāk izskaidrot nekā latviešu gramatiku, ko sevišķi grūti apgūt bērniem, kuri nāk no krievvalodīgām ģimenēm.
Sandras audzināmajā klasē ir tikai septiņi bērni. Tāpēc klases vakars rīkots kopā ar trešklasniekiem, lai vairāk cilvēku un interesantāk. Pēdējā skolas dienā piektklasnieki ar audzinātāju devās pārgājienā uz ezeru.
Smagas domas vasarā
Skolotājas darbā Sandrai visvairāk tīk iespēja sagādāt prieku citiem: “Patīk tas, ka varu iepriecināt bērnus, ja esmu izdomājusi kaut ko interesantu, ko varam kopā stundā darīt. Tad prieks ir dubultā: gan pašam, gan citiem. Patīk tie brīži, kad saprotu – esmu darījusi, darījusi, un te ir iznākums: esmu bērnam kaut ko iemācījusi. Skolotājam ir iespēja ar savu darbu daudz dot citiem,” teic Sandra.
Grūti skolotāja darbā toties ir tas, ka daudz nākas domāt par skolas bērniem, par to, kā viņiem klājas ģimenē. “Daļa bērnu nāk no “smagām” ģimenēm, un tad man tagad jādomā, kā gan viņiem vasarā gājis,” teic Sandra.
Diemžēl ir tā, ka daļai bērnu skola un iespēja palikt internātā, kur ēdināšana ir par brīvu, ir glābiņš no grūtiem sadzīves apstākļiem un pusbada mājās. Daži bērni piektdienās Sandrai mēdz atzīties, ka uz mājām nemaz negribas. Šādiem bērniem vasara ir grūtākais laiks.
Jautāju, vai skolas darbā nākas saskarties ar mūsdienu bērnu nekaunību. Sandra teic, ka visādi gadās, taču viņa tic, ka bērni kādu rupjību izmet ne jau aiz ļauna prāta, bet tāpēc, ka tā gadās. Svarīgi nekrāt aizvainojumu pret skolēniem un censties aizmirst nepatīkamās situācijas.
Jaunā skolotāja stāsta, ka viņai bijis arī grūti sākt darbu skolā, jo augstskolā nav mācītas praktiskas lietas, ko nepieciešams zināt, strādājot klasē. Piemēram, studiju laikā nav mācīts strādāt ar klases žurnālu.
Sandra plāno arī studēt maģistrantūrā un cer iegūt tiesības mācīt vēl kādu priekšmetu.
Viņai nav vēlmes braukt strādāt uz Rīgu vai vēl tālāk. Viņa priecājas, ka izdevies atrast darbu tepat Latvijā, savā dzimtajā vietā. Nesen gan kopā ar meitu un dzīvesdraugu pametusi mammas ligzdu un sākusi atsevišķu dzīvi. “Iekārtosimies, tad domāsim arī par lopiņiem. Lopiņi kūtī disciplinē cilvēku. Citādi atvaļinājuma laikā sanāk pārāk daudz laika nogulēt,” saka Sandra.
Vai sava lauku saimniecība nepieciešama arī labākai iztikšanai? Sandra atbild, ka izdzīvot jau var arī par pašreizējo skolotāja algu, taču “vienmēr gribas dzīvot labāk”.
