Izņemot pēdējās dažas dienas, kad viņa bija bezsamaņā, Šeila spēja pati izteikt savas vēlmes. Bet viņas sastādītais dokuments ļoti palīdzēja īstenot viņas izvēli. Dažas nedēļas pirms viņas nāves ārstējošais ārsts centās iebilst, uzstājot, ka pēc “maza insulta” Šeila jāpārved uz slimnīcu. Viņa atteicās. Ārsts apšaubīja viņas mentālo spēju atteikties no hospitalizācijas. Mēs nolasījām šo dokumentu, un viņa palika mājās. 0
Vēlāk juridiski apliecinātā vēlēšanās bija noderīga, kad kāds cits ārsts vēlējās vest Šeilu uz slimnīcu, lai precizētu diagnozi. Tādējādi viņa paglābās no dažādām medicīniskām manipulācijām.
Viens no pēdējiem pilnajiem teikumiem, ko Šeila izteica, skanēja: “Atsakos no antibiotikām, ja sāksies pneimonija,” un vēlāk viņa pamāja, kad piedāvājām morfiju.
Ikviens, kurš apšaubīja viņas spēju izdarīt pašai savu izvēli vai raizējās, ka viņš izdarījis visu iespējamo kā veselības aprūpes persona, varēja izlasīt viņas vēlēšanos un pārliecināties, ka sniedzis viņas pašas izraudzīto aprūpes veidu atbilstīgi viņas juridiski apliecinātām vēlmēm.
Nāves sagaidīšana mājās nav piemērota pilnīgi visos gadījumos. Mums paveicās, ka Šeilas simptomus varēja veiksmīgi kontrolēt, bet vienmēr tas mājās nav iespējams.
Šī situācija daudz prasīja no visas ģimenes. Tomēr, kad tika skaidri atzīts, ka viņas dzīve “tuvojas beigām”, mums nodrošināja ļoti labi koordinētu valsts medicīnas sistēmas atbalstu. Palīdzēja arī tas, ka esam liela ģimene, tāpēc tad, kad viena aprūpētāja spēki izsīka, viņu varēja nomainīt kāds cits ģimenes loceklis.
Šī atbalsta struktūra ļāva Šeilai nomirt tāpat, kā viņa bija dzīvojusi: pašai pēc saviem noteikumiem. Tādējādi arī mums saglabājās pozitīvas atmiņas par viņas dzīves pēdējām nedēļām – un tagad palīdz mums izdzīvot sēras.
Šeilas bēres atspoguļoja vērtības, saskaņā ar kurām viņa dzīvoja – un tās noritēja atbilstīgi viņas skaidri norādītājām vēlmēm.
