Savā autobiogrāfijā Šeila atminas, ka reiz modernās hospisu (hospiss – paliatīvās aprūpes iestādes veids, kad nemēģina paildzināt cilvēka dzīvi, bet iespēju robežās uzlabo tās kvalitāti – Tulk.) kustības aizsācēja Sesīlija Saundersa viņai kādas konferences aizkulisēs sacījusi: “Mēs darām vienu darbu.” 0
Mātes bažas par izturēšanos pret pacientiem slimnīcās vēl vairāk saasinājās līdz ar mūsu ģimenes pieredzi. Mūsu māsa Pollija guva smagu galvas traumu autoavārijā pirms sešiem gadiem. Mēs visas labi apzinājāmies, ka ārstniecības iestādēm ir pašām sava sistēma, politika un dienaskārtība, kas var cilvēkam atņemt kontroli pār savu dzīvi.
Šeila arī rakstīja par savas mātes nāvi pirms desmitiem gadu. Pēc asinsizplūduma smadzenēs viņai bija traucēta rīšanas funkcija, un Šeila pretojās barošanas caurulītes ievietošanai. “Es aprunājos ar tēvu, un mēs abi bijām vienisprātis, ka nepiekritīsim, jo māte gribētu atrasties mājās. Viņa negribētu pieļaut invazīvas procedūras.” Vēlāk tēvs man pastāstīja, ka vēlējās, kaut viņam būtu bijusi drosme tā parūpēties par savu tēvu, kad viņš mira. Tā vietā viņš pieļāva, ka tēvu ievieto slimnīcā un dara visu, lai pagarinātu viņa dzīvi ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Atskatoties uz to, viņš uzskatīja, ka kļūdījies un jūtas par to vainīgs.”
Astoņdesmit sešu gadu vecumā Šeila cieta no vēža un daudzām citām ar vecumu saistītām slimībām. Pēc tam, kad pirms gada vēzis bija diagnosticēts pirmo reizi, viņa bija piekritusi ārstēšanai. Kad slimība atgriezās, viņa atteicās no turpmākas izmeklēšanas vai medicīniskas iejaukšanās.
Veselībai pasliktinoties, viņa zaudēja interesi par ēšanu vai dzeršanu – bija sāpīgi redzēt, kā viņa kļūst arvien tievāka un trauslāka.
Reizēm viņa izbaudīja, kā viņai priekšā lasīja grāmatu vai uzaicināja ģimenes locekļus izdzert glāzi dzirkstošā vīna vai apēst gabaliņu šokolādes, un tējas rituāls piecos pēcpusdienā šķita viņu iepriecinām. Bet bija ļoti smagi redzēt, cikviņa kļuva viegli ievainojama.
Dzīves pēdējos mēnešos Šeila vairs nerunāja par jaunas grāmatas plānošanu, bet gan par to, kā viņa gribētu nomirt. Viņa arī izlasīja un apstiprināja savu juridisko vēlēšanos saistībā ar veselības aprūpi kritiskā situācijā, ko jau bija sastādījusi pirms dažiem gadiem. To veidoja tikai viena rindkopa, ko bija parakstījusi gan viņa pati, gan liecinieki. Šāds dokuments ir juridiski saistošs aprūpētājiem un mediķiem, un tajā bija teikts: “Ja pienāk laiks, kad pati vairs nevaru piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz savu nākotni, es vēlos saņemt jebkādu medikamentu daudzumu, kas var novērst sāpes vai ciešanas, pat ja tas paātrinātu nāvi. Ja nepastāv saprātīgas izredzes uz atlabšanu, es nepiekrītu dzīves paildzināšanai ar mākslīgiem līdzekļiem. Nevēlos tikt pārvietota uz slimnīcu un gribu nomirt pati savā gultā.”
