BŪT ATBILDĪGAM UN ŽĒLOT 0
Visiem atbildīgajiem, kas bija iesaistīti veikala Maxima traģēdijā, jau pašā sākumā vajadzēja lūgt piedošanu. Jā, viņi nevarēja mainīt to, kas noticis, bet varēja paust sapratni, nožēlu un līdzjūtību. Izdarīt visu, kas no viņiem atkarīgs. Taču līdz šai apziņai nav viegli nonākt. Zinu to no pieredzes.
Reiz slēpojot kritu no kalna un uztriecos virsū puikam. Es tikai uzšļūcu viņam virsū. Treneris paskatījās – ne traumu, ne sasitumu, zēnam viss kārtībā. Devos atpakaļ kalnā. Man vēl atlikušas piecas reizes, nelaidīšu taču tās garām!
Piepeši aizdomājos – augšā, kalnā sēž tikai desmit gadus vecs bērns, kuram nupat kā bija milzīgs pārdzīvojums un pārbīlis, bet man, lūk, vajag nobraukt savas reizes?! Instinkts kušināja – hei, tā taču nebija mana vaina, es nomaucos, tādēļ uzslīdēju viņam virsū. Bet jāsaprot vairāk. Toreiz kāpu augšā un sameklēju puiku. Apsēdos līdzās. Kādu stundu runājāmies, kamēr atbrauca viņa tētis.
Baudīt domāšanas ātrumu
Vasarā mana prioritāte ir motocikls. Sarmītei, sievai, ir savs mocis. Viņai tas bija sens sapnis, arī man vienmēr paticis. Skarbi jokojam – ja kaut kas atgadītos, mūsu bērniem paliktu vismaz viens vecāks. Sava gudrība tur ir, braucot varam viens otru pieskatīt.
Motocikls – tā ir sirds un prāta kustība. Fiziski tas ir liels darbs rokām un mugurai, bet tiek jaudīgi nodarbināts arī prāts. Nepārtraukti jākalkulē visu satiksmes dalībnieku trajektorija 360 grādu apkārtnē – kur tā mašīna brauks, kur cilvēks ies, vai tevi ieraudzīs… Prāts strādā kā superdators. Līdzīgi ir, braucot ar velosipēdu. Šie divriteņu pārvietošanās līdzekļi ārkārtīgi attīsta uzmanību un spēju prognozēt, uzasina domāšanas ātrumu. Ja esi pie mašīnas stūres, nav nepieciešamības ik sekundi skenēt visu, kas atrodas tuvākajā apkārtnē, jūties daudz relaksētāk un pasargātāk.
Ir pierādīts, ka motociklistam (ja viņš izdzīvo līdz sirmam vecumam) ir par 30 procentiem attīstītākas kognitīvās jeb izziņas spējas nekā tam, kurš visu mūžu braucis tikai ar mašīnu.
