NOTURĒT KALNU UPI 0
Ik dienu ir jābūt progresa izjūtai. To iemācījos no drauga – psihologa Ulda Pāvula. Ja jūti, ka dienas laikā esi sasniedzis progresu – vienalga, kādā jomā, – tas motivē atkal nākamajai dienai. Ne vienmēr izdodas, tomēr tiekšanās pēc šīs sajūtas ir kā atskaitīšanās sev.
Ļoti labi saprotu cilvēku, kurš saka – šodien man ir brīvdiena, nedarīšu neko. Daudziem šķiet, ka šāda vaļošanās ir nepiedienīga. Taču, ja dzīves temps brāžas kā kalnu upe, tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Man ik dienu ir nepārtraukta informācijas plūsma, tiekos ar neskaitāmiem cilvēkiem, vadu priekšlasījumus vai prezentācijas par visdažādākām tēmām. Nokļūstu vietās, kur citādi nekad nenonāktu. Vienu dienu atklāju graudu pārkraušanas rūpnīcu vai atkritumu šķirošanas līniju, citudien – vadu ofsetiespiedmašīnas vai kūdras iepakošanas iekārtas paraugdemonstrējumus, vēl pēc tam – pasākumu Stokholmā, kur tiekas Baltijas jūras piekrastes pašvaldību speciālisti… Tā ir milzīga priekšrocība, jo allaž varu gūt progresa izjūtu.
Ja sāk šķist, ka ir ļoti grūti, netieku galā, piezogas nogurums, apnikums, stress, gribētos mieru, – pavisam burtiski uzskaitu to, kas manā dzīvē ir labs un kā dēļ ir vērts iespringt. Ļauju sev saprast, ka lielākā daļa Zemes iedzīvotāju varētu tikai sapņot par to, kas man pieder un ko daru. Ir svarīgi racionāli sev atgādināt – man ir superlieliska dzīve.
Redzēt bērna spogulī
Esmu diplomēts psihologs, taču ne vienmēr tas palīdz. Sieva jau reizēm irgojas, ja sāku pārlieku gudri izskaidrot kaut kādu attiecību situāciju, prātot. Te psiholoģija ir vienkārša – katrs grib justies saprasts un mīlēts, un nevajag baigās zināšanas, lai savējiem to nodrošinātu. Tā vietā, lai muldētu, apskauj un samīļo!
Man ir trīs meitas. Zanei divdesmit viens gads, viņa jau ir savā dzīvē, Elīzai ir deviņi, Luetai – septiņi gadi. Bērni ir nebeidzams prieks, dzēš visus stresus un nebūšanas. Taču arī uzdod jautājumus, uz ko nākas atbildēt. Reiz aizrādīju, lai nestrīdas ar māsu, jo kādreiz, kad vairs nebūs ne tēta, ne mammas, māsa būs vienīgais cilvēks, uz ko paļauties. Meita tā nopietni paskatījās un vaicāja – tad kāpēc jūs ar mammu strīdaties?
Bērns jau dara pakaļ vecākiem, neatkarīgi no tā, ko mēģini mazajam iestāstīt. Ja bērns sabrēc uz lelli vai paaugstinātā tonī runā ar klasesbiedru, paskaties spogulī.
Jo vecāks kļūstu, jo rūpīgāk izvēlos, ar ko kopā pavadīt laiku. Man nav pat vaļas lasīt grāmatas, jo apkārt ir tik daudz fantastisku cilvēku, varam stundām runāties, pļāpāt, diskutēt.
Nav nekā labāka kā īstie cilvēki blakām. Tas ir vērtīgi no visiem viedokļiem – uzlabojas garastāvoklis un veselība, gūstu enerģiju, varu sekmīgāk strādāt un pelnīt.
