Gruzīni dārdzības dēļ audzē piemājas kartupeļus, bet pases drukā ES krāsās. “LA” reportāža 0
Ierados Gruzijā agrā septembra rītā, ar autobusu šķērsojot Turcijas–Gruzijas robežu. Pirmais iespaids – visa tauta izgājusi kartupeļu talkā. Pa tīrumiem un mazdārziņiem rosās lieli un mazi, veci un jauni. Izrādās, talkas iemesls esot 15. septembris, kas strauji tuvojās. Gruzijā tā ir pirmā skolas diena, tāpēc ģimenes vēl steidz izmantot jauniešu palīdzību.
Pašaudzēti “drošības spilveni”
Šo mājās izaudzēto kartupeļu vērtību varam novērtēt pēc tam, kad uzzinām algu un pensiju apmērus. Tās ir visai pieticīgas. Pensija, ko saņem vairums Gruzijas senioru, ir 160 lari jeb 60 eiro, vidējā alga Tbilisi «uz rokas» – 200 eiro mēnesī, provincē vēl mazāk.
Lai arī komunālo maksājumu, pārtikas un sabiedriskā transporta cenas ir zemākas nekā Latvijā (biļete Tbilisi metro maksā vien 20 eirocentus), tas nav daudz. It īpaši, ja jāpērk importa zāles, kas pēc nesenās lari devalvācijas kļuvušas vēl dārgākas.
Līdzīgi kā tas ir daudzviet bijušajā PSRS, grūtībās nonākušu cilvēku glābj ģimene, radi un draugi, savstarpējs atbalsts un izpalīdzēšana. Daudzi pārtiek no naturālās saimniecības. Par “drošības spilveniem” gan sev, gan pilsētas radiem kļūst pašaudzēti kartupeļi, dārzeņi, kukurūza, cūkas un aitas gaļa, pašu siers, mājas vīns un vietējā kandža jeb “čača”, pat tabaka.
Trūcīgi ar lielu mantojumu
Ap 200 eiro mēnesī maksā vienistabas dzīvokļa īre Tbilisi nomalē, ko var atļauties tikai retais, nemaz nerunājot par sava mitekļa iegādi. Šī dārdzība ir viens no iemesliem, kāpēc daudzās gruzīnu ģimenēs kopā dzīvo trīs, pat četras paaudzes. Ap 90% no visiem gruzīniem dzīvojot privātās mājās vai privatizētos dzīvokļos.
Neraugoties uz šo paaudžu solidaritāti, nevienā citā bijušajā padomju republikā neesmu novērojis tik lielu uzskatu plaisu starp jaunatni un senioriem. Un arī tik nostalģisku, pretrunīgu, pat šizofrēnisku attieksmi pret padomju laiku pagātni. Vēl šodien Gruzijā var sastapt cilvēkus (tiesa gan, jau krietnos gados), kuri ne tikai apgalvos, ka “Staļins uzvarēja karu”, bet arī ka “Staļins neko nezināja par čekistu represijām, viss notika aiz viņa muguras”.
Nakts dežurante viesnīcā visai precīzi atspoguļo gruzīnu vecākās paaudzes uzskatus. Viņasprāt, pati Gruzijas neatkarība esot laba lieta, bet viss pārējais, kas sekojis pēc tās – īsta katastrofa. Tik bieži dzirdēts stāsts – padomju laikos dzīve bija vienkārša un droša, ne par ko nebija jāuztraucas, ārsts par brīvu, skolas par brīvu, braucām uz Maskavu skatīties Lielo teātri, veikalu plaukti gan bija tukši, bet ledusskapji tāpat visiem bija pilni utt. “Asinsspiediena un sirds zālēm mums ar vīru aiziet trīs lari dienā. Nu sakiet – kā var iztikt ar 160 lariem mēnesī?” kundze man jautā.
Gruzīni ir runīga un atklāta tauta. Sarunā pamazām atklājās, ka manis uzrunātās kundzes ģimenei Tbilisi centrā piederot tukšs dzīvoklis, kas ik pa brīdim tiekot izdots tūristiem par 20 eiro dienā, un atrašanās viesnīcas dežurantes amatā dodot iespēju atrast klientus. Izrādās, viņai un vīram piederot divi lauku īpašumi, katrs ap 100 kilometru no galvaspilsētas, kas gan patlaban tā īsti netiekot apsaimniekoti. Uz manu iebildi, ka kādu no tiem taču var pārdot, kundze aizvainojas – viņi nekad nešķiršoties no senču mantojuma!
Dārgi izmaksājušais tautietis
Pašā Tbilisi centrā, Rustaveli prospektā, apskatāma piemiņas plāksne ar uzrakstu gruzīnu un angļu valodā: “1956. gada 9. marta padomju represiju upuriem.” Taču patiesībā gruzīniem diezin vai vajadzētu lepoties ar to dienu notikumiem. Masu protesti Tbilisi izcēlās dažas dienas pēc Ņikitas Hruščova runas Kompartijas XX kongresā 1956. gada 25. februārī, kurā tika atmaskoti Staļina noziegumi. Lai gan uzstāšanās bija slepena, Gruzijā sāka izplatīties baumas, ka Hruščovs un viņa piekritēji esot nomelnojuši “dārgā tautieša piemiņu”.
4. martā Tbilisi pie Staļina pieminekļa sāka pulcēties studenti un skolu jaunatne, lai pieminētu trešo Staļina nāves gadskārtu. Dažās dienās šīs spontānās “nekārtības” pārauga milzīgās masu demonstrācijās, un 9. martā pilsētas centrā mītiņā jau pulcējās 70 000 (!) cilvēku, kuri skandēja lozungus: “Lai dzīvo lielais Staļins!”, “Lai dzīvo Ļeņina–Staļina partija!”, “Nāvi Staļina ienaidniekiem!”. Nemieru apspiešanai varas iestādes izmantoja armiju, jo vietējai milicijai nevarēja pilnībā uzticēties. Sadursmēs gāja bojā vairāki desmiti cilvēku, ap 200 tika arestēti un vēlāk notiesāti.
Bet šodienas jaunatnei ir citas problēmas un intereses, stāsti par padomju laika “labumiem” tai šķiet vien sena pasaka. Lūk, ko man teica kāds gadus piecdesmit vecs vīrietis, vīna veikala pārdevējs Tbilisi: “Izaugusi paaudze, kas savā dzīvē maz ko redzējusi. Ir jaunieši, kas visu mūžu nav atstājuši savu kalnu ciematu. Daudzi pārvalda tikai vienu valodu – gruzīnu. Padomju laikos puiši vismaz dienēja armijā un izbraukāja visu PSRS. Pamazām kļūstam par provinci, pasaule mūs sāk aizmirst.”
Te nu viņam īsti nevarētu piekrist. Šī gada trīs vasaras mēnešos vien Gruziju apmeklēja divi miljoni ārvalstu tūristu (visvairāk kaimiņi – turki, armēņi un krievi), kas ir par 10% vairāk nekā gadu iepriekš. Latvijas tūristu skaits gada laikā audzis par 14%.
Ar Gruzijas un Eiropas karogu
Patiesībā attieksme pret krieviem šeit nav naidīga. Labsirdīgajiem gruzīniem savā apziņā izdevies nošķirt Kremļa politiku no pašas krievu tautas. Lielākais aizvainojums un sāpe ir Abhāzijas un Dienvidosetijas atšķelšanās. Abas teritorijas pasludinātas par okupētām, kartēs tās dēvē par vietām, “kuras nekontrolē centrālā valdība”.
Pie visām valsts un pašvaldību iestādēm Gruzijā šodien plīvo divi karogi: pašu un Eiropas Savienības. Pat savas jaunās pases gruzīni ir izgatavojuši, izmantojot ES valstu pasu krāsu un dizainu. Par ilgtermiņa valsts attīstības mērķiem Gruzija pasludinājusi integrāciju ES un NATO. Vislielākie nopelni šī politiskā kursa aizsākšanai ir Mihailam Saakašvili, bijušajam Valsts prezidentam un pašreizējam Odesas gubernatoram. Tomēr šodien Saakašvili tiek vērtēts visai pretrunīgi, viņam pārmet autoritārismu, impulsivitāti un nekompetenci. Vienlaikus gruzīni atzīst, ka, tieši pateicoties Saakašvili, valstī gandrīz pilnībā izdevies izskaust korupciju varas zemākajos līmeņos – policijā, autoinspekcijā un dažādās kontroles iestādēs ar visai sliktu slavu, pirmām kārtām jau sanitārajā inspekcijā un būvinspekcijā. Armēnijā vairāki cilvēki man apliecināja, ka mēģināt dot kukuli gruzīnu autoinspektoram esot “tas pats, kas pašnāvība”.
