Plašāk par ierasto priekšstatu. Mākslas muzejā varēs iepazīt Purvīti 0
Daina Šulca, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No sestdienas, 28. maija, līdz 9. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā būs apskatāma latviešu mākslas klasiķa Vilhelma Purvīša 150. jubilejai veltīta vērienīga izstāde “PURVĪTIS”, kurā būs eksponētas iepriekš neredzētas gleznas un studijas. Izstādes veidotāji teic, ka vēlas parādīt Purvīša glezniecību plašāk par ierasto priekšstatu. Izstāde būs apskatāma muzeja trīs zālēs – Lielajā zālē un blakus esošajās divās mazākajās –, kur viena būs veltīta Purvīša biogrāfijas faktiem, bet otra saglabā intrigu – tur būs izstādīts viens Vilhelma Purvīša meistardarbs.
Purvīša atraisītais smaids
Purvītis gleznoja pavasara ūdeņus, pirmo ziemas atkāpšanos, ziedoni, rudeni, sniegu… un tad atkal pavasara ūdeņus, koku atspulgus, kūstošu sniegu, bērzus, vasaru… Tikpat lakoniski un vienkārši ir arī Purvīša gleznu nosaukumi. Kā lai atrod pareizos vārdus izstādes nosaukumam un kuru gleznu izcelt kā vizuālo vadmotīvu?
“Izvēlējāmies lakonisku nosaukumu “Purvītis” un par vizuālo identitāti mākslinieka portretu – no 1942. gada kinožurnāla, kad, māksliniekam dzīvam esot, šajā pašā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkā, toreiz Rīgas pilsētas mākslas muzejā, notika viņa pēdējā plašā personālizstāde, kur bija apskatāmas 300 gleznas un studijas,” stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Aija Brasliņa.
“Izvēloties Purvīša seju izstādes identitātei, vēlējāmies parādīt mākslinieka personību pietuvinājumā un radīt klātbūtnes sajūtu. Purvīša darbus zina arī ar mākslas pasauli nesaistīti cilvēki. Tagad varam ieraudzīt pašu gleznotāju.”
Intrigu izstādes identitātei rada arī tas, ka Purvītis bija ainavists, noteikti – ne portretists, bet šo nozīmīgo kultūras notikumu simbolizē viņa portrets. Foto un dokumentālo filmu materiālos ir saglabājies salīdzinoši maz atraisītu un smaidošu Purvīša portretu, pārsvarā tie ir reprezentatīvi un oficiāli. Bet te mums pretī veras cilvēcīgs smaids ar nebēdnību un jaunību acīs 70 gadus veca vīra sejā.
Vilhelma Purvīša seja un skatiens, ko redzam izstādes reklāmā un pieteikumos, rosina vēl vairāk un dziļāk uzzināt par šo ģeniālo talantu, uzdodot jautājumu – kas mums katram ir Purvītis?
Zudušie, dāvinātie, pirktie, pārdotie un krātie darbi
Aija Brasliņa teic, ka neviens īsti nevar pateikt, cik daudz Purvītis uzgleznojis sava mūža laikā. Daudzi viņa darbi bez vēsts un izsekojamām pēdām ir pazuduši Pirmā un Otrā pasaules karu laikā. Mākslinieka sievas Karolīnes namiņā glabājās liels skaits vīra gleznu, bet 1944. gadā, kad karš no zemes virsas noslaucīja gandrīz visu Jelgavu, Purvīša gleznas un vēsturiskās mēbeles sadega. Neviens nevar precīzi pateikt, kas toreiz īsti aizgāja bojā.
Daudzas Purvīša gleznas pagājušajā gadsimtā tika pārdotas, to piederību lielākoties nav iespējams noskaidrot, jo nav pavedienu, kur meklēt.
1913. gadā, kad viņš Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguva akadēmiķa grādu, pēc paša sniegtām ziņām, Krievijā bija pārdotas 80 viņa gleznas un 30 studijas, bet Eiropā – 50 gleznas un 75 studijas. Purvīti Eiropā ievēroja kā sniega gleznotāju, kā ziemeļeiropieti, kas pārstāv ainavas žanra jaunākās pārmaiņas.
“Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 2004. gadā no Latvijas sūtņa Lielbritānijā kopš 1933. gada Kārļa Zariņa meitas Mariannas kā novēlējumu saņēma Purvīša gleznu “Ziedošie lauki” (ap 1926), kas Latvijas skatītājiem šajā izstādē būs apskatāma pirmo reizi,” stāsta Aija Brasliņa.
“Pēdējie Purvīša darbu jaunieguvumi saņemti no izceļojušo vācbaltiešu dzimtu pārstāvjiem. Muzejā glabājas arī Emīlijas Benjamiņas īpašumā bijusī glezna “Ziema” (ap 1910), ko 1998. gadā dāvinājusi Johanna Benjamiņa (Emīlijas dēla sieva) savā un vīra Jura vārdā. Mēs muzejā to dēvējam par Benjamiņu “Ziemu”. Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele tagad raksta monogrāfiju par Vilhelmu Purvīti. Plānots, ka izstādes norises laikā grāmata būs pieejama lasītājiem.”
Cik daudz gleznu radīja?
Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Purvītis pats sāka uzkrāt savus darbus. Sešdesmit gadu vecumā viņš bija izteicies, ka uzgleznojis 2000 gleznu un studiju. Lielākajai daļai no tām liktenis nav zināms. Iespējams, ka šis fakts un Purvīša tehnikas pārzināšana izskaidro to, ka viņa darbi latviešu mākslas tirgū ir bijuši visvairāk viltotie. “Uz muzeju ir nestas un rādītas it kā viņa gleznas vai reprodukcijas, par kuru izcelsmi patiešām var šaubīties,” turpina Aija Brasliņa.
“Izstādi gatavojām divus gadus. Iespēju robežās tika apzināts Purvīša atstātais mākslinieciskais mantojums Latvijā, ārzemēs un privātajās kolekcijās, kopumā vairāk nekā 200 darbi, no kuriem izstādē tiks eksponēti ap 120. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir nedaudz vairāk par 100 Purvīša gleznām un grafikām.”
Mākslinieks neaizrāvās ar savu darbu datēšanu. Tāpēc mākslas zinātniekiem nereti ir krietni jānopūlas, lai saprastu, kad tapis mākslas darbs.
Uzvedinošas norādes ir Purvīša paraksti uz gleznām. Pēterburgas laikā tās parakstītas kirilicā – krievu valodā. Līdz ar to mākslas darba tapšanas laiks ir vieglāk nolasāms. Citkārt gleznas tiek “izģērbtas no rāmja”, meklējot, vai kaut kur nav palikusi kāda laikmeta liecība – vecas uzlīmes vai uzraksti, kas ļautu uzminēt datējumu. Purvītis daudz gleznoja uz kartoniem, un viņa iecienītākais izmērs bija 70 x 100 centimetri.
Karš Ukrainā ietekmē
Izstādē nebūs apskatāmi vairāki Purvīša darbi, kas atrodas Krievijas mākslas muzeju kolekcijās, jo visas kultūras saites ar šo valsti pašlaik ir pārrautas. Tā arī Purvīša glezna “Pēdējais sniegs” (Valsts krievu muzejs) paliek Sanktpēterburgā. Gadās arī, ka gleznu īpašnieki Latvijā pārdomā un atsaka dalību izstādē.
“Purvīša dzimšanas dienā, 3. martā, notika izstādes preses konference, tā ieguva citu emocionālu nokrāsu, nekā bijām iecerējuši,” saka Aija Brasliņa. “Ukrainas karš to pēkšņi sasaistīja ar Purvīša biogrāfiju un dramatiskajiem notikumiem Pirmā un Otrā pasaules karu laikā, bēgļu gaitām un lika aizdomāties par mākslinieka personības neaizsargātību un gleznu likteņiem.”
Stereotipus jaucot
Purvītim ir arī spilgti un temperamentīgi ekspresionistiski darbi ar dinamiskiem triepieniem. Dažos darbos jūtama Edvarda Munka (1863–1944) dramatisma ietekme un atsauces uz Polu Sezanu (1839–1906). Izstādē būs apskatāma mazpilsētu sērija pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu ekspresīvajā rokrakstā.
Biogrāfijas sadaļā būs redzami Purvīša apbalvojumi – medaļas un godalgas. Būs eksponētas iepriekš neredzētas gleznas un studijas.
Latvijā Purvīša darbi glabājas arī Tukuma un Liepājas muzeju kolekcijās – četri no tiem iekļauti izstādē. Vairāk nekā 20 gleznu būs no privātkolekcijām, un apmēram 80 darbu izvēlēti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Sešas Purvīša gleznas būs apskatāmas arī Ogres vēstures un mākslas muzeja rīkotajā izstādē.
Purvītim arvien bijusi svarīga “rāmju lieta”. Izstādes sagatavošanā tika atjaunoti 16 rāmji, konservācija un restaurācija veikta 11 gleznām un četrām grafikām.
Negleznoja tieši no dabas
“Sagatavošanas procesā man aizraujošākā arvien ir izpēte, darbs kopā ar restauratoriem un fotogrāfu, kad notiek tieša saskarsme ar oriģināliem. Jau tagad pastāvīgā ekspozīcija ir atbrīvota no Purvīša darbiem. Mēs izstādē vēlamies parādīt Purvīša glezniecību plašāk par ierasto priekšstatu – ne tikai viņa klasiskos sniegoto ziemu un pavasara skatus,” stāsta Aija Brasliņa.
“Agrā un vēlā Purvīša mākslinieciskā pašattīstība un stilistiskā mainība izstādē atklāsies robežās no plenēriskām studijām un neoromantiskām noskaņu ainavām līdz klasiskās tradīcijas apzīmogotām plašām panorāmām un majestātiska nacionālās ainavas kanona sacerei.
Purvītis radīja ideālas Latvijas ainavas. Viņš prata uzkrāt dažādus iespaidus un vērojumus – pēc savas iekšējās sajūtas tos sakausēt un pārradīt raksturīgos ainaviskos tēlos, veidojot līdzsvarotu klasisku kompozīciju. Purvītis tieši nenogleznoja no dabas. Viņa gleznām ir daudzveidīgs kolorīts un sava strikta uzbūves loģika. Purvītim glezniecībā vienmēr ir bijusi svarīga mākslinieciskā forma,” teic Aija Brasliņa.
“Katrs mākslas darbs paliek īpatnējs”
Vilhelms Purvītis: “Ja pastāv uzskats, ka māksliniekam ir vajadzīgs atdot gleznā dabu tādu, kāda tā ir īstenība, tad uz to jāatbild: neviens cilvēks reāli redzēt nemaz nevar! Ikvienam ir sava, īpatnēja redzes uztvere. Katrs darbu redz savdabīgi. Bez tam arī dabu tādu, kāda viņa ir īstenībā, nemaz nav iespējams uzgleznot. Un it sevišķi: saules gaisma nemaz nav atdodama. Arī mākslas virziens – reālisms nav vārds īstā vietā. Katrs mākslas darbs paliek īpatnējs, individuāls.” (laikrakstā “Rīgas Ziņas” 1926. gada 30. martā)
