Nostāstiem bagātā Ēdoles pils 3
Vankas upītes krastā, dziļu nocietinājumu grāvju ielenkta, Ēdoles viduslaiku pils ir vienīgā no Kurzemes bīskapijas pilīm, kur vēl valda rosība. Pils celta 1264. – 1276. gadā. Pirmsākumos tai bijuši divi paralēli dzīvojamie korpusi, kurus savienoja mūra sienas, un vienas vidū atradās vārtu tornis. Līdz ar to pils pagalms bija noslēgts un drošs patvērums tās iedzīvotājiem. Kā toreiz te izskatījies, varam iedomāties apmeklējot Traķu ezerpili Lietuvā, kas ļoti līdzīga. 1561. gadā bīskaps Magnuss Ēdoles pili atdāvināja fon Bēru dzimtai. 1905. gada revolūcijā tā tika nodedzināta, tomēr īpašnieks Aleksandrs Vilhelms fon Bērs pili atjaunoja, tiesa gan ne vairs sākotnējā neogotiskajā stilā. Padomju laikos pils tika nolaista, vēlāk uzņēmējdarbība nevedās, tomēr pašvaldībai ar lielām grūtībām izdevās atrast jaunus īpašniekus. Viens no viņiem Kaspars Viškints tolaik tukšās pils zāles ir piepildījis gan ar Eiropas antikvariātos sameklētām senām mēbelēm, gleznām un citiem mākslas priekšmetiem, gan savos ceļojumos savāktām lietām, piemēram, retu minerālu kolekciju.
Leģendām apvīta ir pils Sarkanā zāle, kur atradies nenomazgājams asins traips. Tas radies tā – abi Ēdoles pilskunga mazdēli – Johans un Frīdrihs – iemīlējušies Dundagas pilskunga meitā Sibillā, un pilī sākuši divkauju, kurā Johans nodūris brāli, ar viņa asinīm nošļakstot zāles sienu. Viņš centies slēpt savu noziegumu un nomazgāt asinis, bet pēc precībām, Sibillai izrādot pili, uz sienas joprojām rotājies košs asins pleķis. To nav bijis iespējams nomazgāt nekādiem līdzekļiem, tādēļ sākumā tam priekšā nolikts liels skapis, vēlāk izsists caurums un uzbūvēts kamīns. Taču Johanu vienalga mocījuši sirdsapziņas pārmetumi, līdz sapnī sirms vecītis viņam licis uzcelt baznīcu. Tā viņš arī izdarījis un vēlējis sevi apbedīt zem tās sliekšņa, lai par sodu visi dievlūdzēji kāptu viņam pāri.
Ēdoles pilī uzņemti arī kadri no filmas „Emīla nedarbi”, tādēļ, atzīmējot šīs filmas 30. jubileju, 21. jūnijā te notiks „Emīla tirgus ar 17 sieriem un vēžiem”.
