Iepazīsti Latvijas lieliskākos meistarus 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sadarbībā ar novadu pašvaldībām un meistariem visā Latvijā Nacionālā kultūras centra rīkotais pasākums “Satiec savu meistaru” sāksies parīt, 31. martā, un notiks līdz 2. aprīlim.
Šogad 250 meistari 223 norises vietās 300 dažādās nodarbībās aicina visus, kas vien vēlas, iesaistīties meistarklasēs, apmeklēt praktiskās nodarbības un lekcijas, lai iepazītos ar dažādiem amatiem un prasmēm un vairotu sabiedrības interesi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā.
Salīdzinot ar iepriekšējā gada 116 norises vietām, šogad jūtama krietna sarosīšanās. Meistari gatavi arī lielākam apmeklētāju pieplūdumam salīdzinājumā ar pērno gadu, kad intereses kritumu varēja izskaidrot ar to, ka sarīkojums notika uzreiz pēc pandēmijas izraisīto ierobežojumu atcelšanas, saka Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.
Mācīsies darināt tautastērpu
Tā kā šovasar notiks kārtējie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, nav brīnums, ka daudzi meistari ierādīs adīšanas un tautastērpa darināšanas prasmes, jo izšūt tautastērpa kreklu līdz svētkiem vēl pavisam noteikti var pagūt. Interesantu pieeju atraduši Balvu muzejā, kur skolēniem tautastērpa darināšanas prasmes ierāda nevis meistari, kas gadiem un visu mūžu veltījuši šai lietai, bet jaunieši, kas paši šo prasmi apguvuši pavisam nesen un varbūt tāpēc vieglāk saprasties arī ar pusaudžiem.
Savdabīgu pieredzi sola demonstrēt tāšu apstrādes meistarklasē, kur Kaspars Zvirbulis ierādīs, kā no tāss pinamas gan cepures, gan somas, gan rotaļlietas.
Aktivizējušies arī izteikti vīrišķo arodu meistari. Tradicionālajam sarīkojuma dalībnieku kalēju pulciņam no jauna pievienojies arī kalējs no Siguldas Artūrs Purviņš. Prieks, ka atgriezusies seno koka spēļu darināšanas meistardarbnīca. Šo prasmi ierādīs meistars Oskars Krauze Jelgavas jaunrades namā “Junda”.
Iesaistās Vidzeme, Kurzeme, Latgale
Kā parasti, norises vietu ziņā aktīvākās ir Vidzeme un Kurzeme, nedaudz atpaliek Latgale, kaut šajā novadā atkal izceļas tieši folkloras aktīvisti, kas interesentiem atklāj tradicionālās folkloras daudzveidīgās šķautnes. Tā Balvu novadā Krišjāņu tautas namā “Laimas lauku kapela” muzicēs ar dažādiem mūzikas instrumentiem un ierādīs to spēles prasmi.
Pirmoreiz sarīkojumā piedalās biedrība “Latvijas Arheoklubs”, kas nodarbojas ar arheoloģiju, un Artūra Tomsona sniegumā Lucavsalā varēs dzirdēt stāstījumu par krama apstrādes pamatiem. Turpat Lucavsalā varēs ielūkoties zvejas tīklu mešanas darbnīcā.
Šogad jūtami aktivizējies Sabiles kultūras centrs. Tur allaž vairāk nodarbojās ar rokdarbiem, bet nu atrastas arī citas demonstrējamas prasmes. Akcijas laikā te iepazīstinās ar Sabiles pusei raksturīgo izloksni un apkaimē pierakstītām rotaļām un dziesmām. Sarosījusies arī Jūrmalas “Amatnīca”. Varēs ielūkoties arheoloģisko tērpu darināšanas darbnīcā, kopā ar meistaru Ivaru Grasi no Apšuciema veidot svilpavniekus, kā arī mācīties pīt no klūgām, adīt… Jūrmalas “Amatnīca” izceļ meistarus, kas dzīvo un strādā tieši Jūrmalas pusē.
Meistari interesentiem sola arī samērā ātri tikt pie pavisam praktiskām un taustāmām lietām. “Iemācīsim garšīgāko rupjmaizi izcept elektriskajā krāsnī,” sola “Sauleskalnā” Ropažu novadā. Savukārt Siguldas “Baltu rotas” nu jau tradicionāli aicina uzpīt Nameja gredzenu, kas gan nav lēts prieks.
Tautas prasmju krāšņums Rīgā
Bet galvaspilsētā Rīgā Iļģuciema kultūras centrā var izbaudīt vai visu amata prasmju buķeti. Tiks celti priekšā cimdi, zeķes, zābaciņi, keramika. Satiekot kalēju Jāni Pūci, varēs ieraudzīt, kā top kamīna piederumi, svečturi, paliktņi karstiem priekšmetiem un pat metāla rozes skaistumam. Kopumā šīs meistaru dienas solās būt daudzveidīgas un ar jauniem atradumiem.
Būs arī trīs īpaši notikumi. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā viesosies adītājas no Rucavas un atvērs Rucavas rakstaino cimdu grāmatu. Tautas tērpu centrā “Senā klēts” Rīgā būs klāt Baltinavas adītājas. Savukārt Vecpiebalgas kultūras namā svētdien, 2. aprīlī, tiks atvērta bagātīga un oriģināliem izstrādājumiem pilna Vidzemes krēslu izstāde ar eksponātiem no Cēsu muzeja, cēsnieka, kokapstrādes meistara un seno mēbeļu restauratora Jāņa Ēveles kolekcijas, kā arī vietējo Vecpiebalgas iedzīvotāju pienesuma. Un, jā, izstādes laikā Jānis Ēvele arī demonstrēs dažus paņēmienus, kā tad pirms gadsimta un vēl senāk tapa mēbeles, kas sava autentiskuma dēļ tagad uzlūkojamas kā liela vērtība.
Krēslu pavēlnieks
Pie kokapstrādes meistara JĀŅA ĒVELES esmu ieradusies brīdī, kad ar Vidzemes krēslu izstādes rīkotājiem Vecpiebalgas muzejā tiek saskaņots, kurus krēslus tur cer sagaidīt no viņa kolekcijas.
Ienākot mēbeļu restaurācijas meistara Jāņa Ēveles darbnīcā, jāatceras viena no labas uzvedības mācībām – bez uzaicinājuma nesteigties ieņemt tuvāko sēdvietu. Ja nejaušības pēc iesēdīsities nevis Vidzemes, bet Vīnes krēslā, varat sabojāt sēdvirsmu. Kā tūlīt izskaidro darbnīcas īpašnieks, Vidzemes krēslā varat sēsties pa taisno, bet Vīnes krēslā tā nedrīkst, jo pats Tonets un Koņs – divi lieli vīri, kas 1860. gadā sāka ražot Vīnes mēbeles –, lai nesabojātu musturu un pīto sēdvirsmu, jau no rūpnīcas krēsliem deva līdzi spilventiņu. Jo caur to ķermeņa slodze tiek izdalīta vienmērīgi un tādējādi tiek saudzēts sēdvirsmas smalkais pinums. Bet ar atzveltni vienkāršāk. Arī Vīnes krēslā droši spiediet pret to muguru, cik uziet! Ar atzveltni bēda tikai tad, ja laika gaitā tajā kaut kas sakalstot sabojājas. Ir šausmīgi nepateicīgs darbs, ja kāds lūdz – ielieciet iztrūkstošos krēsla atzveltnes “zariņus”, stāsta Jānis, vecie nepadodas liekšanai, bet jaunos nevar ielocīt, jo lūst vecie. Tad jau labāk visu taisīt no jauna nekā šādi lāpīt.
Pirms ko skatīt, rodas vēlme meistaram šo to pavaicāt. Bet līdz ar to plešas arī nezināmā lauks par tiešām no pašas Vīnes uz Latviju savulaik sūtītām mēbelēm un mūsu zemē darinātiem Vidzemes krēsliem, ko no austriešu ražojumiem atšķir gan stils, gan pusgadsimts, un ko visu Jānis Ēvele aizrautīgi pētījis un studējis vai ar zinātnisku pieeju. Meistara īpašumā ir pamatīgākais un bagātīgākais Mihaela Toneta mēbeļu katalogs Latvijā. Atverot var ieraudzīt vairāk nekā sešsimt seno rūpnieku ražoto mēbeļu modeļus – šūpuļkrēsli, garnitūras, mīkstās liektās mēbeles, kabineta iekārtas…
Tonets un Koņs esot slaveni ar to, ka viņu mēbeles pasaules tirgu iekarojušas ar ārkārtīgu kvalitāti un izturīgumu. Kā var redzēt filmās, Parīzē no Eifeļa torņa metuši zemē Vīnes krēslu, bet tas nesalūza. Tā izstādes laikā demonstrēja mēbeles izturību. Lielie, spēcīgie rūpnieki, kā lasāms vecās grāmatās, vecie Tonets un Koņs vairāk gan sēdējuši tiesas zālēs, bet ar ražošanu nodarbojušies viņu jaunie pēcnācēji. Jo jau toreiz bijusi liela problēma, kā mūsdienās teiktu, ar autortiesībām un patentiem. Kamēr viens rūpnīcas mākslinieks jeb, kā šodien teiktu dizainers, sēdēja un zīmēja jaunu modeli, kāds cits ar acs kaktiņu nolūkojās – aha!
Nu jā… Izrādās, Jānis Ēvele ir ne vien kokapstrādes meistars un personība ar zinātnisku pieeju, bet arī izcils stāstnieks.
Toreizējā Latvijas teritorijā Toneta un Koņa mēbeles ieveduši izjauktā veidā. Jo par vienu krēslu būtu jāmaksā cara rublis, bet par izjauktām detaļām – vien kapeikas. Vīnes mēbeles Latvijā ienākušas tikai līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc kara Latvijas valstī trīs uzņēmīgi vīri nodibināja savas firmas – “Apmans”, “J. Miķelsons un biedrs” un “Jeriņš” – un sāka ražot Vīnes tipa mēbeles. Bet vai viņiem bija Vīnes rūpnieku patents? Vai arī tas notika pēc godavīru vienošanās? Uz šo jautājumu vēl neviens neesot atbildējis…
Katalogā var aplūkot, no kā sastāvēja latviešu fabrikantu Vīnes krēslu garnitūra – divi lēnkrēsli, dīvāns, sešas mazas sēdes, viens galdiņš… Tonets un Koņs Vīnes mēbeles ražoja no dižskābarža, viņu mežos bija uzceltas rūpnīcas un dzīvojamās ēkas strādniekiem, bet Latvijā tās tapa no ozolkoka, kā jau mūsu zemē cietākā materiāla. Kokam ir dīvaina īpašība – jo tas cietāks, jo, ražojot mēbeles, to vieglāk saliekt. Savukārt ražojot Vidzemes krēslus, izmantoja bērzu, jo tas bija pieejamākais, lētākais un no folkloras skatpunkta “nekaitīgākais”.
Viens no būtiskākajiem liekto mēbeļu ražošanas un darināšanas knifiem ir prasme saliekt koku. Kā Tonets rakstījis savā grāmatā, ja tas izdodas pareizi, tad, koku liecot četru centimetru – tieši krēsla kājas – biezumā, to var brīvi sasiet mezglā. Bet jāmāk koku līdz tam novest – nokarsēt, notvaicēt.
“Kad sāku taisīt Vidzemes krēslus, tiku nocīnījies kā velns ar krupi, šo to atradis, bet nav neviena, kas varētu pateikt, kā īsti koks liecams,” savus noslēpumus paver meistars. “Ir visādi knifi, kas aizgājuši nebūtībā ar senajiem meistariem. Ir tvaicējamā kamera, ir viss pārējais, bet… Vecās filmās ir interesanti ieraudzīt, kā detaļas izņem laukā no autoklāva jeb tvaika kameras. Tad ir trīs minūtes koka saliekšanai, pēc tam tas lūst. Es varu iekļauties divarpus…”
Konkurentu Jānim Ēvelem viņa nodarbē Latvijā nav. No vienas puses – labi, bet, no otras – atkal ne. Nav ar ko pastrīdēties, ar ko padalīties pieredzē visam, kam iets cauri, – sāpēm, asarām, mokām, eksperimentiem un kļūdām. Dokumentālajā filmā “Visu mūžu un vēl vienreiz” sekundi pa sekundei viņš pētījis, kā savulaik strādājis Vidzemes krēslu meistars Tanne.
Kad Jānis Ēvele aktīvāk nodarbojies tieši ar Vidzemes krēslu darināšanu, rinda stāvējusi vai līdz pagalma vārtiem. Vieni gribējuši pasūtīt jaunu darinājumu, citi restaurēt vecu atradumu. Īpaši daudz interesentu uzradies pirms pieciem gadiem līdz ar modi no pilsētām pārcelties uz lauku mājām, kam vispiemērotākās tieši Vidzemes mēbeles. Arī Latvijas pirmajā brīvvalstī Vīnes mēbeles visbiežāk varēja redzēt kafejnīcās, āra terasēs, lepnākās telpās, bet Vidzemes krēsliem bija visplašākais pielietojums tieši turīgu saimnieku lauku mājās.
Bet kas tad ir Vidzemes krēsli? Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Pārgaujā – Strenčos, Vaidavā, Strīķos – bija uzradušies apmēram simt meistari, kas darināja tā dēvētos Vidzemes krēslus. Protams, krēslus jau gatavoja arī Kurzemē un citos novados, bet līdz 1940. gadam Latvijā vairāk vai mazāk bija pieņemts nodalīt, kurā novadā ko darīs. Un Vidzemes krēslu raksturīgākā pazīme bija tieši no meldriem pītā sēdvirsma. Tie vesti uz Krieviju, Somiju, Franciju… Krēslus restaurējot, Jānis Ēvele kādreiz aizdomājies – vienkāršāk jau toreiz amatniekam būtu bijis karkasam uzlikt plakanu dēli, nevis ezerā plūkt un pēc tam žāvēt meldrus, pēc tam pīt… Bet, visticamāk, meldru pīta sēdvirsma aiz arkla dienu pavadījušam zemniekam bijusi arī laba masāža!
Latvijas pirmajā brīvvalstī saimnieks, kam piederējis mežs, nedrīkstējis amatniekam atteikt, ja tas lūdzis bērzus mēbeļu izgatavošanai. Tagad arī mazāko gateru īpašnieki esot pretimnākoši. Taču ar meldriem diemžēl bijis citādi. Kaut Latvijā ezeru netrūkst, tā izrādījusies problēma. Piedāvājies ne vienam vien saimniekam atbrīvot viņu ezerus no meldriem par brīvu – izveidotos skaista peldvieta –, bet ticis noraidīts: maksā ragā! Nu atradis Amerikas firmu, kas rūpnieciski apstrādā Vjetnamā un Honkongā augušus meldrus. Ar visu muitu un pievienotās vērtības nodokli iznākot lētāk nekā pirkt uz vietas Latvijā pītās auklas. Pirmos piecus no ASV atsūtītos meldru metrus gan divās minūtēs sabojājis neatgriezeniski. Izrādās, tie jātur zināmā mitrumā, lai ir valgi un mikli. Visu mūžu taču tie redzējuši tikai divas lietas – sauli un ūdeni…
Ar koku Jānis Ēvele nodarbojies visu dzīvi, kaut pa vidu aizrāvies arī ar tehniku un amatniecību, kad, ceļot paša māju, izbrāķējis divas strādnieku brigādes un pie ķieģeļu mūrēšanas ķēries pats. Un, jā, ēka Cēsīs, Lauku ielā, ar sarkano ķieģeļu fasādi un vitrāžām arī savā arhitektūrā pauž pamatīgumu un zināmu respektablumu.
Pie mēbeļu restaurācijas nonācis gadījuma dēļ. Ar sievu aizbraukuši uz Vaidavas pusi, iegājuši “Krēslinieku” muzejā. Tur apskatei izlikts ļoti daudz dažāda izskata un izcelsmes Vidzemes krēslu, bet muzeja vadītāja Īrisa Vainovska ieminējusies, vai Ēveles kungs kā jau zināms kokamatnieks nevarot tādu mēbeli uztaisīt no jauna? Mēģinājis varonīgi atgaiņāties, bet abas dāmas metušās uz vienu roku. Un tad arī viņu pārņēmis azarts: var vai nevar?
Tāds pats azarts urda dabūt savā īpašumā pa kādam autentiskam Vīnes vai Vidzemes krēslam, lai ir uz ko paskatīties un citiem parādīt. Par kolekcionāru viņš sevi neuzskata, bet, piemēram, šis Miķelsons (krēsls ar Vīnes mēbeles musturu atzveltnē un sēdvirsmā) gluži vai pretim skrējis kādā tirdziņā. Ja krēslu apgāž otrādi, var ieraudzīt metāla plāksnīti ar uzrakstu “J. Miķelsons un biedrs”. Tātad autentisks Latvijas pirmās brīvvalsts laika firmas ražojums! Diemžēl ne Jeriņš, ne “Apmans” vēl nav pretim “skrējuši”. Arī Jāņa Ēveles darinājumiem ir savs apliecinājums – zīmols ar ēveli un vārdu Jānis.
Akcijā “Satiec savu meistaru” Jānis Ēvele piedalījies vairākkārt, taču neslēpj, ka sekotājs nav atradies. “Restaurācija, remonts ir tāds darbs, ka nevari no rīta krēslu paņemt un vakarā atdot,” saka meistars, “bet mūsdienu jauniešus neinteresē darbi, kurus nevar no rīta iesākt, bet vakarā jau dabūt naudu”.
Kaut senie krēsli arvien iet mazumā, tomēr ar tiem vēl pilni bēniņi un šķūņaugšas. Vērts nemest ārā. “Ja galva nedomā, uz kā dibens sēž, pēc tam acīm būs diezgan grūti,” Jānis Ēvele aizstāv seno mēbeļu priekšrocības.
Ja kāds vēlas iegūt jaunu Vidzemes krēslu vai remontēt kaut kur uzietu, vai arī restaurēt kādu Vīnes seno mēbeli, tad jābrauc pie Jāņa Ēveles uz Cēsīm. Bet nolūkā iegūt kādu viņa darinātu nelielāka izmēra koka priekšmetu, piemēram, kadiķa paliktnīti karstai tējkannai, jūnija sākumā var doties uz tradicionālo gadatirgu Brīvdabas muzejā, kur meistars allaž sastopams savā iecienītajā vietā Vilku kalnā.
