Iepazīstamies ar trīs jauktu tautību ģimenēm. Kā viņi jūtas Latvijā? 24
Ivars Soikāns, “Latgales Laiks”, Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs katrs esam personība, nākam no dažādām ģimenēm, vietām, kur esam auguši, katram savas vērtības un uzskati. Un tomēr, neskatoties uz atšķirībām, cilvēki visbiežāk atrod kopīgu valodu. “Mājas Viesis” sadarbībā ar laikrakstu “Latgales Laiks” dodas uz Latgali, uz pierobežas ciemu ar skaistu un skanīgu nosaukumu – Indra.
Tur iepazīstamies ar trīs jauktu tautību ģimenēm, kuras stāsta par atšķirībām, dažādajiem politiskajiem uzskatiem, valodas barjeru, kā arī to, kas vieno, kā izdevies iekļauties sabiedrībā, lai, dzīvojot Latvijā, justu galveno – esam kopā!
Zinaida Šuķele uz dzīvi Latvijā pārcēlās pagājušā gadsimta 80. gados, kad šurp viņa devās līdzi vīram Viktoram. 1978. gada vasara Latvijā bija lietaina, tādēļ Indras pusē zemniekiem neizdevās sarūpēt lopiem nepieciešamo barību un pakaišus.
Lai sagādātu visu nepieciešamo, grupa puišu devās uz Ukrainu, Čerkasu apgabalu – viņu vidū arī Viktors, kurš tieši tur iepazinās ar Zinaidu.
Zinaida atminas iepazīšanās laiku: “Vienai braukt šurp man bija bail, jo ļaudis runāja, ka šeit dzīvojot fašisti. Braucām kopā ar draudzeni, bet mana māsa drošības nolūkos paturēja pie sevis mana nākamā vīra pasi un teica, ka sūtīs to atpakaļ tikai pēc tam, kad saņems no manis ziņu, ka viss ir kārtībā. Šeit arī palikām un apprecējāmies ar latviešu puišiem. Pēc dzīves lielajā ciematā Ukrainā dzīvot viensētā šķita neierasti – sākotnēji pat gribēju braukt atpakaļ, taču vēlāk, protams, pieradu.”
Bērnus izglīto latviešu valodā
Abu laulībā dzima dēls, un jaunajai ģimenei tika piešķirts dzīvoklis Indrā. Ģimenē ir divi dēli – vecākajam jau 42 gadi. Viņš strādā pie vietējā lielzemnieka par autovadītāju, bet jaunākajam ir 34 gadi – viņš dzīvo un strādā Norvēģijā: “Jaunākais dēls Daugavpils Universitātē ieguva bioloģijas skolotāja specialitāti. Viņa draudzene mācījās par medmāsiņu. Studentu apmaiņas programmas gaitā viņa saņēma darba piedāvājumu Norvēģijā un nolēma to izmantot, kā arī piedāvāja turp doties mūsu dēlam. Viņš patlaban strādā laboratorijā, kur tiek audzētas zivis. Abi kopā audzina mūsu mazdēlu. Vecākā dēla ģimenē aug divas meitas.”
Abi dēli ir ieguvuši izglītību Indras vidusskolā, kas Latvijas mērogā, kā uzsver Zinaida, vienmēr ir augstu kotējusies: “Šīs skolas audzēkņi vienmēr ir sekmīgi iestājušies augstskolās. Žēl, ka tagad viss tiek optimizēts un slēgts ciet. Vecākais dēls skolu beidza vēl krievu valodā, iespējams, tas kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ viņš neturpināja izglītoties. Dēls vēlējās pārcelties uz dzīvi Rīgā, bet nepietiekamo valodas zināšanu dēļ viņam tas tā arī neizdevās.”
Jaunākais dēls Indras vidusskolā mācījās latviešu valodā, līdz ar to iestāties augstskolā bijis vieglāk: “Atceros, kā atvedu jaunāko dēlu uz skolu, lai pieteiktu mācībām latviešu klasē, bet man atbildēja, lai vedot viņu uz klasi, kur mācības notiks krievu valodā, jo mēs taču ģimenē savā starpā runājam krieviski.”
Latgalietes Rutas un baltkrieva Andreja Andrukoviču nu jau 30 gadus vecais dēls savas skolas gaitas uzsāka laikā, kad tika izveidota Indras pamatskola.
Neskatoties uz to, ka ģimenē ikdienā runā krieviski, arī Rutas un Andreja dēls Indras vidusskolu pabeidza jau latviešu plūsmā: “Līdzīgi kā citiem bērniem, kuru ģimenēs vecāki sarunājās krieviski, arī Vadimam mācības sākumā negāja viegli. Vienu brīdi klases žurnālā pat bija sākuši parādīties trijnieki. Nācās regulāri pārbaudīt mājas darbus, tikai pēc tam, kad viņš sāka izjust gandarījumu par to, ka klasē ir starp labākajiem, mācības “aizgāja”.”
Vecāki atceras, ka studiju laikā Vadimam vairs nebija nekādu problēmu valodas zināšanu dēļ: “Drīzāk dažreiz bija nesaprašanās ar dažiem studentiem no Daugavpils, kuri sevi centās nostādīt augstāk par puisi no laukiem, taču beigās gan viens, gan otrs savus diplomdarbus aizstāvēja ar desmit ballēm. Uzskatām, ka lauku jauniešiem dzīvē ir labas izredzes, jo viņi, lai izsistos, ir raduši pielikt vairāk pūļu un darba.”
Ar iekārtošanos darbā pēc studijām Andrukoviču dēlam nebija problēmu – nu jau piecus gadus viņš strādā Rīgā.
Arī Bārtuļu ģimenei ir līdzīgs bērnu skološanas stāsts. Valentīna Bārtule pēc tautības ir krieviete – viņa ir dzimusi un augusi Alūksnē, kur vēl bērnībā, rotaļājoties pagalmā kopā ar citiem bērniem, labi iemācījās latviešu valodu.
Bērnībā iegūtās latviešu valodas zināšanas savulaik palīdzēja, arī studējot agronomos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Ar savu vīru Jevgēņiju, kurš pēc tautības ir baltkrievs, Valentīna iepazinās tieši studiju laikā. Pēc studijām vīrs atgriezās Indrā, kopā ar viņu šurp atbrauca Valentīna.
Indrā vairākums iedzīvotāju runā krieviski – arī Valentīnas un Jevgeņija ģimenē. Viņiem ir trīs bērni. Dēls Nikolajs patlaban dzīvo un strādā Rīgā, bet meitas Tatjana un Alla – Daugavpilī. Katram no bērniem nu jau ir sava ģimene – arī jauktu tautību.
Dēls mācījās krievu valodā, vecākā meita mācības uzsāka krievu plūsmā, bet pēc kāda laika skolotāja piedāvāja viņai pāriet uz apmācībām latviešu valodā: “Sākumā bija bail, jo ne visi priekšmeti viņai padevās vienlīdz labi, bija bažas, ka mācību valodas maiņa var apgrūtināt procesu un pasliktināt sekmes. Taču pēc kāda laika nolēmām pamēģināt. Savukārt jaunākā meita jau no paša sākuma ieguva izglītību latviešu valodā.”
Lai valsts valoda nebūtu ķīniešu ābece
Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas metodiķe Ērika Pičukāne uzsver, ka gan imigrantu, gan reemigrantu ģimeņu starpā ir diezgan daudz jaukto ģimeņu: “Biežāk tās ir ģimenes, kur mamma ir latviete, bet tēvs ir citas valsts piederīgais. Manā praksē ir bijušas tikai dažas ģimenes, kur latvietis bija tētis. Šīm ģimenēm gāja daudz grūtāk, jo tēvam bija jāpelna iztika, jāiet ar visiem ģimenes locekļiem uz dažādām iestādēm. Visiem imigrantiem ir iespēja saņemt konsultācijas un piedalīties integrācijas pasākumos biedrībā “Drošā māja”.”
Balstoties uz savu pieredzi, Pičukāne stāsta, ka skolas vecuma bērniem ar valodu grūtības ir pirmajā gadā, kamēr tā tiek apgūta atbilstošā līmenī un kamēr skolēns iepazīst jauno vidi. Ja ģimenē kāds runā latviešu valodā, tas bērnam ir papildu atbalsts: “Latviešu valodas aģentūra, kā arī citas iestādes, regulāri rīko kursus skolotājiem par jauniebraucēju iekļaušanu, mācīšanas metodiku. Skolu kolektīvi ir pretimnākoši un cenšas iedrošināt gan bērnus, gan vecākus.”
Šobrīd Latvijā ir pieejami bezmaksas latviešu valodas kursi trešo valstu pilsoņiem (pieaugušajiem). Pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums: “Diemžēl, ja laulātais ir Eiropas valsts pilsonis, šos kursus viņš apmeklēt nevar. Taču Latviešu valodas aģentūras tīmekļvietnē ir ļoti daudz digitālo mācību resursu. Grūtākais vienmēr ir sākums.” Lai mācību procesā palīdzētu pedagogiem un jauniebraukušajiem valodas apguvējiem, mācību materiāli visu valodas prasmes līmeņu apguvei apkopoti ērti pārskatāmā un viegli pieejamā formā:
* https://maciunmacies.valoda.lv/wpcontent/uploads/2021/09/Alimenis.pdf
* https://maciunmacies.valoda.lv/wpcontent/uploads/2021/09/Blimenis.pdf
* https://maciunmacies.valoda.lv/wpcontent/uploads/2021/09/Climenis.pdf
Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce uzsver, ka valodas barjera rada arī tādas problēmas, kas saistītas ar iekļaušanos darba tirgū: “Trešo valstu pilsoņiem ir problēmas ar izglītības dokumentu atzīšanu, ja persona šo izglītību nav ieguvusi Latvijā. Līdzīga problēma ir bijusi arī ar autovadītāja tiesību atzīšanu. Taču jāteic, ka Covid-19 pandēmijas ietekme un attālināta darba iespējas veicinājušas nodarbinātību ārzemēs, atrodoties tepat Latvijā.”
Jauktā ģimene – ieguvums
Patlaban, atskatoties uz sarežģīto pārejas laiku no mācībām krievu uz latviešu valodu, Valentīna dalās pieredzē, kas var palīdzēt citām ģimenēm: “Valodas apguvei palīdz lasīšana. Turklāt to vēlams darīt skaļi, lai bērns pats sevi dzirdētu. Tādējādi palielinās gan vārdu krājums, gan arī gramatiskās zināšanas. Diemžēl mazbērnus dabūt pie grāmatu lasīšanas patlaban ir visai pagrūti.”
Valentīna nenožēlo, ka viņas bērni mācījās latviešu valodā: “Tādējādi viņi saglabāja gan dzimtās valodas prasmes, gan arī ļoti labi apguva latviešu valodu. Tas viņiem atviegloja gan mācīšanos augstskolā, gan arī palīdzēja atrast labu darbu. Tāpat bērni jauktās ģimenēs kopš bērnības var mācīties dažādas valodas un iepazīt dažādas kultūras – vēlāk viņiem ir vieglāk saprast abu pušu pārstāvjus.”
Arī Ruta Andrukoviča piekrīt tam, ka dažādas kultūras bērnam nāk tikai par labu: “Kā vienu no jaukto ģimeņu lielākajiem plusiem es varu minēt skaistus un gudrus bērnus (smejas). Bērniem, kuri aug šādās ģimenēs, ir daudzpusīgāks priekšstats par kultūru. Ne velti ir tāds teiciens – jo vairāk valodu zini, jo vairāk reižu esi cilvēks.”
Šuķeļu ģimene savukārt ir pārliecināta, ka jaukto tautību ģimeņu pluss ir iespēja labāk izzināt otru pusi: “Tas ir līdzīgi, kā izvēloties līgavu vai līgavaini – kaimiņu ciematā dzīvojošie šķiet labāki.” Zinaida uzskata, ka latvieši un ukrainietes var veidot ļoti labus pārus, jo latvieši ir mierīgi, bet ukrainietes – temperamentīgas, tādējādi veidojas labs tandēms: “Man vienmēr visu ir gribējies ātri, bet vīrs nekad nekur nav steidzies.”
Politiskās nesaskaņas
Ģimenes atzīst, ka ne vienmēr viedokļi un uzskati dažādos jautājumos sakrīt – piemēram, Rutas un Andreja Andrukoviču ģimenē atšķiras politiskie uzskati: “Gadās, ka mājās ir ciemiņi, un sākas sarunas par dažādiem politiskiem jautājumiem. Es šajās diskusijās cenšos neiesaistīties.
Andrejs strādā par kurinātāju un informāciju par Latvijā notiekošo uzzina darbā, kur jau no paša rīta klausās radio “Doma laukums”. Viņš vienmēr ir lietas kursā par notiekošo, jau brokastu laikā mani nereti iepazīstina ar dažādām aktualitātēm. Savukārt es vakarā skatos “Panorāmu”. Vīrs televīzijas kanālus latviešu valodā praktiski neskatās.”
Valentīna Bārtule cenšas izvairīties no lielās politikas, taču esot sāpīgi, ka dažkārt no paša neatkarīgu norišu dēļ gandrīz vai jājūtas vainīgam par to, ka esi krievs: “Es arī šodien mazbērniem skaidroju – ja ir karš, tad tā ir liela bēda visiem. Piemēram, mana mamma savulaik stāstīja par savu saimnieci, kurai bija divi dēli, viens no viņiem karoja sarkanajā armijā, bet otrs bija iesaukts leģionā.
Atnāca vieni – paņēma vienu, atnāca otri – paņēma otru, un neko tur nevarēja izdarīt. Ilgus gadus man bija iekšējais protests, es nekādi nevarēju pieņemt to, ka man, kura ir dzimusi un augusi Latvijā un kurai nav citas dzimtenes, ir jāmaksā nauda un jākārto pilsonības pārbaudījumi, lai kādam kaut ko pierādītu.”
Sabiedrības attieksme – dažāda
Valentīna atzīst, ka esot skumji par to, cik sarežģītas ir Latvijas attiecības ar Krieviju: “Ja attiecības būtu labākas, varētu biežāk apmeklēt tēva kapavietu, kurš atdusas tepat pierobežā – Pleskavas apgabala Lauros. Biežāk varētu satikties ar māsu, kura dzīvo Ņižņijnovgorodā.
Man ļoti nepatīk, ka katru reizi pirms vēlēšanām kā no vienas, tā otras puses notiek Latvijas un Krievijas attiecību politizēšana, tādējādi radot nevienam nevajadzīgu sasprindzinājumu starp krieviski un latviski runājošiem, jo ikdienā attiecības starp cilvēkiem ir normālas. Ir pagājuši nu jau 30 gadi – cik var runāt par vienu un to pašu?
Daži jau aizrunājas pat tik tālu, ka norāda: cilvēki nevakcinējas, jo krievvalodīgie nesaprot aicinājumus. Nu tas jau ir smieklīgi. Jebkurš var ieslēgt kaut vai to pašu radio “Doma laukums” – tur par visu tiek pastāstīts.”
Zinaida Šuķele uzskata, ka dzīvot Latvijā ir pavisam labi, domu par pārcelšanos atpakaļ uz Ukrainu līdz šim nav bijis: “Arī pārcelties uz Krieviju tiku aicināta. Nu kā es viena, kā tad mans vīrs? Es jau uzskatu, ka mana dzimtene ir šeit Latvijā – te dzīvo arī mani bērni un mazbērni. Latvija man vienmēr ir patikusi.”
Kāda ir mūsu sabiedrība? Zinaida ir pamanījusi, ka cilvēki ir dažādi – kā jau jebkurā valstī: “Ir cilvēki, kuriem patīk visādi izrunāties, piemēram, ir dzirdēts – nu ko te sēdi, brauc atpakaļ uz savu Ukrainu! Bet tādi cilvēki ir visur, katrā tautā.
Es parasti šādos gadījumos atjokoju, lai nepārdzīvo, jo divi kvadrātmetri kapsētā būs visiem, bet, ja nu kādam trūks, es piekāpšos un atdošu savus.” Abi ar Viktoru skaidro, ka nekad nevienam nelūdz palīdzību: “Vienmēr tiekam galā paši. Paldies arī dēlam, kurš dzīvo Norvēģijā un var mums palīdzēt.”
Kā atbalsta integrāciju
Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce uzsver, ka globālās migrācijas ietekmē jauktās ģimenes vairs nav nekas jauns arī Latvijā. Tendences rāda, ka to skaits turpinās augt: “Visbiežākās problēmas, ar kurām saskaras jauktās ģimenes visur pasaulē, ir grūtības iedzīvoties kulturālu atšķirību dēļ.
Arī valodas zināšanu trūkums, kas traucē iekļauties izglītībā vai darbā, patstāvīgi risināt dažādus praktiskus un juridiskus jautājumus, kā arī pastāv sociālās izolētības risks – būtiski ierobežotas iespējas kontaktēties ar partnera radiniekiem un iegūt jaunus draugus, paziņas.”
Izšķiroša loma ir arī sabiedrības tolerancei pret dažādo. Kā stāsta Pūce: “Īpašs izaicinājums integrēties ir ģimenēm, kur kāds ir ar citu ādas krāsu vai no pilnīgi citas kultūras. Šajos gadījumos nereti jāsastopas ar izteiktāku neiecietību, neizpratni, varbūt pat naidīgiem izteicieniem. Problēmas nereti ir arī tīri sadzīviskas – grūtības atrast mājokli. Sabiedrības integrācijas fonds šim jautājumam pievērsa uzmanību jau pirms kāda laika, īstenojot informatīvo kampaņu “Septiņi stāsti par mums”.”
Tiek sniegts atbalsts arī dažādām nevalstisko organizāciju iniciatīvām, palīdzot īstenot mazākumtautību, ģimeņu un kultūras projektus ar mērķi radīt priekšnoteikumus aktīvai un daudzveidīgai iedzīvotāju grupu līdzdalībai un sadarbībai dažādās dzīves jomās, vienlaikus veicinot jauktu ģimeņu integrāciju sabiedrībā.
Projekts “Dažādības veicināšana” rūpējas par tolerances veicināšanu. Informatīvās kampaņas “Atvērtība ir vērtība” kontekstā tiek organizēti dažādi pasākumi, piemēram, atklātas diskusijas, viedokļu līderu raksti, dialogi ar darba devējiem un jauniešiem. Darba devējiem tiek sniegti atbalsta pasākumi, kas palīdz veidot iekļaujošu darba vidi, ieviest dažādības vadības principus, novērst diskrimināciju.
Ērika Pičukāne uzskata, ka vajadzētu piedāvāt valodas kursus jauniebraukušajiem ar nelielu viņu pašu līdzfinansējumu: “Šādiem kursiem vajadzētu būt pieejamiem visu gadu, nevis tikai laikā, kad tiek īstenots projekts. Lai valodas kursi būtu kvalitatīvi, jāakreditē valodas skolas un jāorganizē regulāra un obligāta skolotāju profesionālā pilnveide – kaut reizi trijos gados.”
Zaiga Pūce piebilst – jauktās ģimenes Latvijā ir bijušas vienmēr: “Iepriekš varēja vairāk runāt par latviešu un krievvalodīgo jauktajām ģimenēm, bet šobrīd jau aizvien vairāk redzam tādas ģimenes, kurās viens vai vairāki ģimenes locekļi nav dzimuši un auguši Latvijā. Situācija lēnām, tomēr uzlabojas – sabiedrība kļūst atvērtāka dažādībai.”
The publication of this story was supported by a grant from the NewsSpectrum Fellowship programme.
Publikācija tapusi ar “NewsSpectrum Fellowship” programmas atbalstu.
