Uldis Šmits: Par ko liecina Latvijas kabeļtelevīziju operatoru piedāvātās “pakas” 24
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija konstatējusi acīmredzamo faktu, ka mūsu audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju piedāvātajās telekanālu “pakās” dominē Kremļa kontrolēti kanāli, kas izceļas ne jau ar eiropeisku informācijas pasniegšanas veidu un saturu. Latvijas skatītāji tiek pakļauti attiecīgai smadzeņu “skalošanai”. Izskanējis arī viedoklis, ka minēto pakalpojumu sfēru apkalpojošajā “Lattelecom” 51% kapitāldaļu tomēr pieder valstij, tāpēc uzņēmumam būtu jāņem vērā ne vien peļņas radītāji, bet arī Latvijas politiskās intereses un valstiskās pamatvērtības.
Pārmetumi, protams, ir vietā. Taču iespējams, ka kabeļtelevīzijas operatori vienkārši pielāgojas Latvijas ārpolitiskajai līnijai, saskaņā ar kuru ekonomiskie aspekti ir galvenie. Eiropas Savienības mērogā Rīga sevi uzdod par lielāko pēcpadomju telpas speciālisti, kas, kā sacīts arī Straujumas valdības deklarācijas visai pieticīgajā ārlietu sadaļā, iestājas par aktīvu ES sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm un Centrālāziju un veido attiecības ar Krieviju “uz divpusējas ieinteresētības, savstarpējas cieņas un Eiropas vērtību pamata”. Tikmēr ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju sasmeļas, ja to tā var saukt, informāciju par notikumiem bijušajā PSRS telpā (un pasaulē) no Putina propagandas kanāliem. Iespējams, rīdzinieki no tiem iespaidojas vairāk un labprātāk nekā maskavieši, kuri dod priekšroku radio “Eho Moskvi” ziņām un domu daudzpusībai vai citiem zināmu neatkarību saglabājušajiem avotiem. Latvijas pretenzijām uz bijušo padomju republiku norišu pārzinātājas lomu it kā vajadzētu balstīties arī kritiskā attieksmē. Tāda raksturīga Rietumeiropas analītiķiem un plašsaziņas līdzekļiem. Ieskaitot sabiedrisko televīziju, kur netrūkst pārraižu, kas ir daudz asākas par franču režisora Žana Mišela Karē dokumentālo filmu “Putina sistēma”, kuras kasetei Latvijā 2007. gada nogalē sabojājās “horizontālais taimkods” (pēc dažu cilvēku nostāstiem, mūsu Ārlietu ministrija to silti neieteica rādīt paredzētajā datumā).
Vienmēr var aizbildināties, ka moderno tehnoloģiju laikmetā gandrīz jebkāda informācija, filma vai pārraide ir sameklējama, ja arī nav atrodama Latvijas operatoru “pakās”. To saturs tomēr liecina, kāds pasaules un vēstures skatījums Latvijas valstī ar valsts līdzekļiem tiek izplatīts. Un kādu personu viedoklis tiek izcelts. Pirms pāris mēnešiem aizgāja mūžībā viena no ievērojamākajām padomju disidentu kustības figūrām – Parīzē dzīvojusī no PSRS izdzītā dzejniece un tulkotāja Natālija Gorbaņevska, kura savulaik bija leģendārā pagrīdes izdevuma “Pašreizējo notikumu hronika” līdzautore un kura 1968. gadā bija nedaudzo drosminieku vidū, kas Sarkanajā laukumā protestēja pret iebrukumu Čehoslovākijā. Tāpēc Čehija un Polija Gorbaņevskas aiziešanu godināja oficiālā līmenī un viņas darbību plaši apcerēja teju visa lielā Rietumu prese. Savukārt Latvijā šo faktu, šķiet, vispār nepieminēja, un varēja likties, ka šī pagātne pirmām kārtām skar, teiksim, Franciju, nevis Latviju, kur toties veselām “pakām” plūst informācija par Kremļa diženajiem darbiem un nostalģija pēc PSRS.
Tāpēc ar nepacietību gaidīsim Latvijas jaunās valdības deklarācijā piesaukto apņēmību stiprināt “nacionālu un eiropeisku informācijas telpu”. Gaidīsim arī valstiskas pašcieņas saglabāšanu mūsu ārpolitikas veidošanā. Tā teikt, “uz Eiropas vērtību pamata”.
