“Ienīstu glābt to Eiropu!” Šie nopludinātie čata ziņojumi kā visbrutālākais signāls mums visiem 0
ASV jaunā attieksme pret Eiropu nekad nav izskanējusi tik skarbi kā nesen publicētajos “Signal” čata ziņojumos, ko atklāja žurnāls The Atlantic. “Es vienkārši ienīstu atkal glābt Eiropu,” rakstīja viceprezidents Dž.D. Vanss, komentējot plānotos gaisa triecienus pret hutiešu milici Jemenā, lai atjaunotu drošus jūras pārvadājumus. Aizsardzības ministrs Pīts Hegsets atbildēja: “Es pilnībā dalos tavā riebumā pret Eiropas parazitēšanu. Tas ir nožēlojami.” raksta Politico.
Tiem Eiropā, kas joprojām cer paļauties uz ASV kā aizsargājošu lielvaru, šie ziņojumi kalpo kā skarbs modinātājs. Vai šāda ir globāla lielvara, kas ir gatava nosūtīt amerikāņu karavīrus — vai pat izmantot kodolieročus — Krievijas uzbrukuma gadījumā kādai NATO sabiedrotajai valstij? Eiropā pieaug bažas par to, vai ASV joprojām jūtas saistīta ar NATO līguma 5. pantu, kas nosaka kolektīvo aizsardzību. Vadošie drošības eksperti arvien skaļāk brīdina, ka ASV, iespējams, vairs nav gatava nākt Eiropai palīgā.
Vācijas drošības eksperts Kārlō Masala no Bundesvēra universitātes ir aicinājis NATO sagatavoties iespējamam Krievijas iebrukumam Baltijā, un 2029. gads tiek apspriests kā potenciāls krīzes punkts. Savukārt Renē Obermanis, “Airbus” uzraudzības padomes priekšsēdētājs, prognozē, ka uzbrukums NATO austrumu flangam varētu notikt pat agrāk.
Ja Vašingtona patiešām atsakās no savas lomas kā pasaules “policists”, Eiropa nespēs savlaicīgi pretoties Krievijas prezidenta Vladimira Putina armijai. Daudzas Eiropas valstis, īpaši Vācija, pēdējo gadu desmitu laikā ir atstājušas novārtā savus bruņotos spēkus. Kamēr Krievija pārgājusi uz kara ekonomikas režīmu, daļa Eiropas tikai nesen ir pamodusies no miera ilūzijas. Militārie eksperti brīdina, ka būs nepieciešami vairāk nekā četri gadi, lai saražotu tik lielu konvencionālo ieroču arsenālu, kas spētu atturēt iespējamu Krievijas iebrukumu. Kaut arī lielākā daļa novērotāju uzskata, ka uzbrukums Vācijai ir maz ticams, šādu scenāriju vairs nevar pilnībā izslēgt.
Tāpēc, lai atturētu Krieviju, Vācijai un Eiropai ir nepieciešams savs kodolaizsardzības vairogs.
Vācija jau sen atturējusies no kodolieroču iegūšanas, daļēji sava 20. gadsimta militarisma mantojuma dēļ. Taču kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā ir kļuvis skaidrs, ka Krievijas uzbrukuma iespējamība Eiropai vairs nav tikai teorētiska. Mums ir jāvēršas pie aizsardzības stiprināšanas ar vislielāko steidzamību. Augstākā līmeņa līderu vidū notiekošā diskusija vairs nav par to, vai Vācijai būtu jāapbruņojas, bet gan par to, kādā veidā tas būtu jādara.
Kodolieročiem var un vajadzētu būt šīs pārapbruņošanās daļai, lai ietaupītu gan laiku, gan līdzekļus. Kodolatturēšanas efektivitāte ir labi zināma jau kopš Aukstā kara laikiem un tās doktrīnas par savstarpēji garantētu iznīcināšanu. Gadu desmitiem ne ASV, ne Krievija nav pielietojušas kodolieročus, jo abas puses zināja – ja viena uzbruks, otra atriebsies vēl postošāk. Kas uzbrūk pirmais, tas mirst otrais.
Mūsdienās šāda atturēšana darbojas arī Izraēlas gadījumā, kas to dēvē par “Samsona opciju” — militāru doktrīnu, ko iedvesmojusi Bībeles figūra Samsons, kurš, saskaroties ar nenovēršamu nāvi, sagrāva tempļa kolonnas un kopā ar sevi nogalināja tūkstošiem ienaidnieku. Ja Izraēla sastaptos ar eksistenciālu draudu, tā, kā tiek ziņots, būtu gatava izmantot savus kodolieročus, riskējot izraisīt kodolkaru. Kaut arī Izraēla nekad oficiāli nav apstiprinājusi, ka tai ir kodolieroči, šī stratēģija šķiet iedarbīga – pavisam nesen arī pret Irānu.
Vācijai izstrādāt savus, nacionāli kontrolētus kodolieročus nav reāla iespēja. Valsts divreiz ir juridiski atteikusies no kodolieročiem: pirmo reizi 1975. gadā, pievienojoties Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (NPT), un atkārtoti 1990. gadā ar t.s. Divi plus četri vienošanos, kas ļāva notikt Vācijas apvienošanai. Tomēr diskusijas jau notiek par iespēju, ka Vācija piedalītos Francijas kodolarsenālā, izmantojot kopīgas kontroles mehānismus.
Tomēr paļaušanās tikai uz Franciju šķiet riskanta — īpaši ņemot vērā iespēju, ka nākotnē Elizejas pilī varētu nonākt francūžu nacionāliste Marīna Lepēna, kas ir zināma kā Krievijas simpatizētāja, vai kāds cits viņas partijas pārstāvis. Daudz saprātīgāks risinājums būtu plašāka Eiropas pieeja, kurā tiktu iesaistīti arī Lielbritānijas kodolspēki — un, iespējams, arī Polija kā priekšējās līnijas valsts.
Protams, pastāv sarežģīti jautājumi, piemēram, kas īstenotu komandvadību pār Eiropas kodolieročiem. Ir grūti iedomāties, ka jebkurš Francijas prezidents labprātīgi dalītos vai atteiktos no kontroles pār kodoltrieciena lēmumiem. Taču šī izšķirošā diskusija nedrīkst tikt atlikta tikai tāpēc, ka nav vienkāršu atbilžu. Šeit tabu nedrīkst būt.
Minhenes Drošības konferences fonda padomes priekšsēdētājs Volfgangs Išingers nesen Die Welt piedāvāja netradicionālu, bet pārliecinošu ideju: Francijas kodolieroču izvietošana Vācijā vai Polijā — gan uz laiku, gan pastāvīgi. Pēc līdzīga modeļa kā pašreizējā Vācijas kodoldalīšanās ar ASV, šie ieroči varētu tikt palaisti ar partnervalstu lidmašīnām.
Topošais Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs ir demonstrējis drosmi un stratēģisku domāšanu, paužot atvērtību šādai iespējai pēc tikšanās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Ja Mercam izdosies pārliecināt gan savus nākotnes koalīcijas partnerus, gan sabiedrotos Parīzē, Londonā un Varšavā par nepieciešamību veidot kopēju Eiropas kodolspēju, viņš varētu turpināt Eiropas integrācijas mantojumu, ko veidojuši tādi valstsvīri kā Konrāds Adenauers un Helmuts Kols. Mercam ir iespēja veidot jaunu Eiropas aizsardzības savienību, kas vairs nav atkarīga no ASV — arī ne kodolattturēšanas jomā.
Eiropai beidzot ir jākļūst spējīgai sevi aizsargāt. Vācijas, Francijas, Lielbritānijas un Polijas līderi pat varētu izveidot tiešās saziņas līniju, lai koordinētu kopīgo kodolarsenālu.
