Ienirt turku pirtī un senatnē 0
Peldēties septiņas reizes dienā siltajā Vidusjūrā, ēst nule kā ienākušos mandarīnus un granātābolus, sajust aizgājušo gadsimtu noskaņu senā amfiteātrī, sajusties kā Kleopatrai, peldoties šīs valdnieces vārdā nosauktā baseinā, un izbaudīt braucienu pa kalnu upi – tie visi ir iemesli, kāpēc tik daudzi tūristi dodas uz Turcijas kūrortu Antalju.
Pirtī un tirgū
“Pirtī attīrīta āda labāk iesauļosies!” – šis reklāmas sauklis “nostrādā”, tāpēc jau otrajā ceļojuma dienā abas ar draudzeni pošamies braucienam uz vietējo pirti – “hamam”. Šis prieks maksā 20 eiro katrai, un par šo naudu tiek solīta burbuļvanna, sāls istaba un tvaiku telpa, pīlings un pēc mazgāšanas arī masāža ar eļlām. Busiņa šoferis piestāj pie vairākām viesnīcām, lai savāktu pirts cienītājus. Pirms iešanas pirtī mums vēl mēģina pārdot papildu pakalpojumus – dūņu procedūras, šokolādes vai medus masāžu. Atklājas, ka dažām klientēm viņu viesnīcās solīts, ka pirtī varēs izvēlēties iet pie masieres sievietes (kā tam īstā turku pirtī arī jābūt), taču šajā, kura specializējusies tūristu apkalpošanā, sievietes strādā tikai produktu reklamēšanā un pie kases, nevis par masierēm. “Jūs taču esat peldkostīmos! Šeit masieri pelna pietiekami labas algas, lai viņi baidītos zaudēt savu vietu, tāpēc nekādas vaļības nepieļauj, esiet drošas!” tā pirts menedžere cenšas pierunāt, bet meitenes no masāžas tomēr atsakās. Jā, jābūt vai nu pilnīgi veselam, vai diezgan bezrūpīgam, lai ļautos masāžām, jo manai paziņai pirts masieris bez brīdinājuma ar sāpīgu manipulāciju “ielicis vietā” kakla skriemeli (un jau Rīgā viņas masiere teica – tas bijis pareizi darīts, taču pati nebūtu uzdrošinājusies tik drastiski rīkoties).
Trīs liras – tā turki pašreiz rēķina viena eiro vai dolāra vērtību. Braucienam uz pāris kilometru attālo tirgu jātērē divas liras jeb 1 eiro vai 1 dolārs, tātad – izdevīgāk norēķināties lirās.
Austrumzemju tirgus “zelta likums” – ir jākaulējas! Praksē tas nozīmē enerģisku diņģēšanos. Pārdevējs vispirms pajautā, kādā valūtā maksāsit – eiro, dolāros jeb lirās (no Krievijas tūristiem pieņem arī rubļus). Pie ieejas tirgū ir bankomāts, kur var izņemt gan liras, gan eiro vai dolārus. Taču eiro krājumi todien tajā iztukšoti, jāņem liras vai dolāri. Par trim halvas kārbiņām pārdevējs sākumā prasa 12 dolārus, bet beigās ir ar mieru pārdot par 10 dolāriem. Par T-kreklu prasa 15, bet var nokaulēt līdz 11 dolāriem.
Karstie avoti un raftings
Viena no vilinošākajām ekskursijām – Pamukkales apskate. Jo ceļvežos teikts – baltās travertīna terases pieder pie populārākajiem dabas objektiem valstī. Karsto avotu ūdens tek lejup pa nogāzēm, no ūdens izgulsnējas kaļķakmens, padarot tās tik baltas, ka vietējie to salīdzinājuši ar kokvilnas baltumu un šo vietu nosaukuši par Pamukkali. Tulkojumā tas nozīmē “kokvilnas pils”.
Par netālu esošo termālo ūdeņu baseinu – Kleopatras baseinu – gide stāsta, ka sasirgušajiem pēc peldes minerālūdenī pazūdot bronhīti, reimatisms un citas kaites, bet veseli cilvēki kļūstot par dažiem gadiem jaunāki.
Par laivu nobraucienu pa kalnu upi jeb raftingu Turcijā biju dzirdējusi dažādas atsauksmes. Piemēram, ka instruktori tīšām apgāžot laivas, lai tūristiem lielāks pārdzīvojums. Pat ja galvā ir ķivere un mugurā peldveste, nepazīstamā, straujā, akmeņainā upē pēkšņi ievelties negribētos… Tāpēc uz ceļabiedrenes Rudītes vēlēšanos doties šajā izklaidē raudzījos skeptiski, iebilstot, ka pilnīgi pietiek ar braucieniem vasarā pa rāmajām Latvijas upēm. Tomēr – nekad nav par vēlu kaut ko izmēģināt pirmo reizi! Njā, bet pie upes ieradās arī šim pasākumam nopietni gatavojušies cilvēki hidrotērpos. Pieredzējušie smaiļotāji iesēdās divvietīgajās laivās, bet mēs – desmitvietīgā piepūšamā plostā, ko stūrēja instruktors. Viena no kundzēm viņu brīdināja, ka pati peldēt neprot, tāpēc lai ij nedomājot peldlīdzekli gāzt apkārt, pieķeršoties un noslīcināšot arī pavadoni pašu!
Daža jauka mutuļojoša krācīte, gleznaini krasti – raftings bija tā vērts! Pieredzējušie laivotāji beigās secināja, ka ļoti viegls brauciens, un tā grūtības pakāpi novērtēja ar koeficientu 0,2…
Svētvieta un kapenes
Mira ir pilsēta, kas celta apmēram 5. gadsimtā pr. Kr. (jeb – pirms mūsu ēras). Un mūsu ēras 4. gadsimtā tajā dzīvojis dievbijīgs un cēlsirdīgs bīskaps Nikolajs. Vēlāk viņš kļuvis par Svēto Nikolaju jeb – pareizticīgajā tradīcijā – par Nikolaju Brīnumdarītāju, un pilsēta ar Sv. Nikolaja baznīcu kļuvusi par iecienītu mērķi svētceļniekiem. Tā kā daudzi vēlas pārvest mājup piemiņas lietas, piedāvājums ir bagātīgs – sākot no baznīcas svecēm un beidzot ar svētbildītēm, no kurām mazākā maksā 20 dolārus, bet lielākas – 90, 120 vai 350 dolārus.
Bīskaps Nikolajs esot materiāli palīdzējis ļaudīm, dažkārt arī slepeni. Leģendas vēsta, ka tā cēlusies Ziemassvētku apdāvināšanās tradīcija, un tiekot uzskatīts, ka tieši viņš bijis Ziemassvētku vecīša prototips.
Miras kalnos atrodas senas liķiešu kapenes. Senā Likija bijusi 19 neatkarīgu pilsētu savienība. Bagātie liķieši tikuši apbedīti klintīs izkaltās kapenēs: jo turīgāks cilvēks, jo augstāk kalnā viņa kapenes atradušās. Turklāt nelaiķi šajās kapenēs novietoti stāvus.
Pērkona negaiss
Latvijā pierasts, ka pērkona negaiss ilgst apmēram stundu. Turcijā negaisa vētra ilga trīs stundas, turklāt dārdēja un zibeņoja teju nepārtraukti. Kaut bijām viesnīcas priekšpēdējā stāvā, vienā brīdī sāka tecēt griesti. Devos uz administrāciju lūgt kādu spaini vai bļodu, ko nolikt zem tērcītes, bet man atbildēja, ka nekā tamlīdzīga neesot. No rīta redzams, ka viens no trim liftiem arī applūdināts, vairs nedarbojas.
Viesnīcā atpūtās arī vietējie iedzīvotāji ar ģimenēm. Musulmanietes sēdēja pludmalē lakatos, garpiedurkņu blūzēs, garajām biksēm kājās, un, kad 32 grādu karstumā kļuva par karstu, šādi pat tērptas, gāja ūdenī atveldzēties.
Gide stāstīja leģendas par attiecībām ģimenēs. Ja gadījumā sieva turot aizdomās vīru neuzticībā, tad pie vakariņu šķīvja kā dekoru noliekot sārtu indīgu ziediņu kā bezvārdu brīdinājumu – sak, ja turpināsi krāpt, nākamreiz tas būs tavā ēdienā! Bet par grēku darbiem aizdomās turētām sievām esot iespēja savu nevainīgumu pierādīt, mēģinot pārpeldēt upi, pirms tam uzkarot sev visu uz kāzām dāvātā zelta un rotaslietu smagumu.
