Ienīda ne tikai Maskavā. Kāpēc tika gāzts politisko intrigu upuris – ģenerālis Radziņš 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem kā Neatkarības kara varonis cildinātais Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš bija spiests uzrakstīt atlūgumu un aiziet no amata “pēc paša vēlēšanās”.
Īstenībā vīrs, par kuru pat armijas virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis atzina, ka savulaik viņš uzņēmies štāba vadību Latvijai ļoti grūtā brīdī (tas notika bermontiādes dienās 1919. gada oktobrī) un liela daļa Neatkarības kara veiksmīgā ritējuma 1919./1920. gadā ir viņa nopelns, kļuva par politisko intrigu upuri.
Ģenerāli Radziņu ienīda ne tikai Maskavā. Viņu neieredzēja arī sociāldemokrāti, kas, ļoti iespējams, pēc Padomju Krievijas sūtniecības Rīgā piespēles sacēla skandālu par ģenerāļa kontaktēšanos ar baltās Krievijas militārpersonām, kuras Latvijā vervēja karotājus ģenerāļa Vrangeļa armijai Krimā.
To varēja traktēt kā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma pārkāpumu. “Viņš Maskavas priekšstatā iemiesoja propolisko orientāciju Latvijas armijā; viņam bija jākrīt.
Sociāldemokrātu uzbrukumos viņš pietiekami pamatoti figurēja kā persona, kura ne tikai nebija spērusi attiecīgus soļus pret balto krievu vervēšanu, bet bija to pat atbalstījusi.
No Radziņa Ulmaņa valdība šķīrās bez lielas nožēlas – atbrīvošanas karš jau bija garām, kurā viņš patiešām bija bijis ļoti profesionāls. (..) Radziņš sāka pretendēt uz politiska ģenerāļa lomu, bet tik atklātu noskaņojumu pret Padomju Krieviju valdība nevēlējās pieļaut,” šo epizodi raksturo vēstures profesors Aivars Stranga.
“Vrangeliādes” dēļ bija plānots gāzt visu Kārļa Ulmaņa valdību, tomēr tas neizdevās.
Arī Radziņš no armijas pilnībā neaizgāja; nodevās militārajai teorijai un militārā pasniedzēja darbam, bet 1924. gadā tika iecelts par Latvijas armijas komandieri.
