Ienaidnieks uz mūžu. Šķiršanās stāsts 6
Maijai ir 46 gadi. Citi viņu pazīst kā ļoti nosvērtu, mierīgu un mazliet cinisku cilvēku. Neviens, pat ne tuvākie, nebija paredzējuši, kādu emociju vētru Maijā radīs meitas Zanes paziņojums, ka viņa uz savām kāzām ir uzaicinājusi tēvu – Maijas bijušo vīru. Meita pirmo reizi mūžā dzirdēja savu māti lamājamies un kliedzam līdz asarām.
„Viņš ir LOPS! KRETĪNS! NĪKULIS! SPERMAS DONORS! Ar kādām tiesībām viņš pēkšņi uzradīsies!?” – es kliedzu, būdama sašutusi.
Viss, ko uzskatīju par aizmirstu, pārdzīvotu un dziļi noraktu kaut kur manī, pēkšņi atausa atmiņā un izraisīja reakciju, kas manai meitai un viņas topošajam vīram lika izbrīnā ieplest acis. Viņi nesaprata, kāpēc Zanes paziņojums, ka uz savām kāzām ir uzaicinājusi tēvu, kļuva par iemeslu manai histērijai. Kaut kāds sens naids, kas manī bija pret šo cilvēku, pēkšņi izlauzās no manis kā vulkāns.
Mēs ar Aigaru apprecējāmies 20 gadu vecumā, jutāmies labi, un nekas nevēstīja par to, ka varētu būt citādāk. Diemžēl laulību par normālu varēja nosaukt tikai līdz brīdim, kad pieteicās meita Zane. Aigars mani nodeva tieši tajā brīdī, kad sievietei visvairāk nepieciešamas mīļotā cilvēka rūpes un atbalsts. Grūtniecības laikā man bija smaga toksikoze, izjutu bailes par bērna dzīvību, bet vīrs, neko nesakot, aizgāja no mājām un pazuda. Neviens nezināja, kur viņš palicis. Rūpēm par vēl nedzimušo bērnu pievienojās raizes par to, kas noticis ar vīru. Kā cilvēks tā vienkārši var pazust?! Aigars uzradās pēc divām nedēļām un apsveicināšanās vietā paģērēja, lai es viņam iedodot naudu. Neticēju tam, kas notiek. Tie bija padomju laiki, strādāju valsts iestādē, kur alga nebija īpaši liela. Tad Aigars atkal pazuda. Kad viņš mani bija pametis trešo reizi, savācu mantiņas un pārvācos pie mātes. Pēc tam vīrs ik pa laikam uzradās, prasīja naudu un lika pildīt sievas pienākumus.
Arī pēc bērna piedzimšanas vīrs par sevi nedeva nekādu ziņu. Sāku dzīvot atsevišķi, ar meitu. Nesaņēmu no viņa nekādu finansiālu atbalstu. Reizēm kādu kapeiku atmeta vīramāte. Bet arī tikai tad, kad bija labā omā. Es nevarēju atļauties sēdēt mājās un auklēt bērnu. Mums reizēm nebija nekā, ko ēst. Tādēļ, kad meitai bija aptuveni divi mēneši, atgriezos darbā uz nepilnu slodzi. Bērnu mājās atstāju vienu, jo citu iespēju nebija. Tas nebija nekas neierasts padomju laikā. Vairākas reizes dienā atskrēju mājās, lai bērnu pabarotu un pārtītu. Kamēr biju darbā, meitu pieskatīja kaķis, kas kādu dienu vienkārši ienāca pa durvīm. Kad meita paaugās, kaķis, gluži kā ieradies, aizgāja
un neatgriezās. Laikam labā gariņa laiks bija beidzies. Mana un Aigara laulība tika šķirta. Tiesa viņam piesprieda maksāt uzturlīdzekļus.
Taču es nesaņēmu ne kapeiku, jo vīrs pazuda bez vēsts. Kad lūdzu palīdzību milicijā, man atbildēja: „Atrodiet viņu, un tad mēs nodrošināsim jums uzturlīdzekļus!” Kā gan sieviete ar mazu bērnu un bez minimāliem iztikas līdzekļiem varētu atrast vīrieti, kurš
gļēvi bēguļo?! Tad valstī sākās pārmaiņas, un bija iespēja iegādāties īpašumā dzīvokļus. Jau toreiz bieži vien aizdomājos par to, ka mana
meita kādreiz varētu nonākt līdzīgā situācijā. Tādēļ jau laikus ar manu māti sākām domāt par to, ka Zanei vajadzētu nopirkt dzīvokli,
lai viņa varētu pastāvēt pati par sevi un nebūtu atkarīga no vīrieša. Abas pieņēmām lēmumu, ka meita pārceļas dzīvot pie manas mātes, bet es iejūdzos darbos, lai nopelnītu naudu dzīvoklim. Strādāju pa 18 stundām dienā, lai šo plānu varētu realizēt. Ik mēnesi devu naudu arī meitas vajadzībām. No šī brīža manas sievietes un mātes funkcijas pārņēma mana māte, bet es pildīju vīrieša lomu, gādājot par ģimeni
un meitas nākotni. Tādu dzīvi vadīju līdz brīdim, kad meita bija pabeigusi augstskolu un nostājās uz savām kājām. Nekādas personīgās
dzīves man nebija, vīrieši, kuri manā dzīvē parādījās, uzskatīja, ka esmu par nabagu un par daudz strādāju. Teātris, kino, ceļojumi – manā dzīvē nekā tāda nebija. Man bija nolaupīta iespēja būt mātei, būt sievietei. Tomēr tagad es zinu, ja Zanes un Andreja laulība neizdosies, vai notiks kas cits, meita varēs būt patstāvīga un vairāk vai mazāk par sevi parūpēties. Tikai tagad, pēc 26 gadiem, es varu pievērst uzmanību
sev un lietām, kas interesē mani, varu beidzot būt sieviete. Bet vai tagad man ir vajadzīgs vīrietis? Diez vai… Kas attiecas uz Aigaru, tad viņš visu šo laiku par sevi nedeva nekādu ziņu. Kā pēc visa tā viņš vispār varēja ierasties Zanes kāzās? Viņam tur nebija, ko meklēt!
Bijušajam vīram tiešām paveicās, ka viņu neatpazinu un man pa rokai nebija vikinga cirvja. Pieļauju, ka tad kāzu norise būtu citādāka.
Šķiršanās saistās gan ar emocionāliem pārdzīvojumiem, gan ar materiāliem sarežģījumiem, bet šo jomu esam iemācījušies kaut kā sakārtot. Grūtāk tiekam galā ar enerģētiskajām sasaistēm, kas brīžiem nepazūd nekad.
Teksts: RUTA ZIMNOHA, GUNTA BARBĀNE, SELGA AMATA
Raksts no žurnāla “Māksla Mīlēt”
