Iemīlēties grāmatā 0
Grāmatu sērija “Vakara romāns” ir ne tikai lieliska dāvana grāmatmīlim, bet arī vērtīga platforma jauniem, talantīgiem autoriem, kuri vēlas ierakstīt savu vārdu latviešu oriģinālliteratūras kartē. Kamēr jaunie autori kaļ idejas nule izsludinātajam “Vakara romāna 2023” konkursam, grāmatu sērija ir piedzīvojusi sava vizuālā tēla maiņu, tā ieguvusi jaunu, mūsdienīgu izskatu, aktuālus romānu tematus un autorus, kas pārsteidz ar savu radošo iztēli.
Uz sarunu par ceļojumu grāmatniecībā aicināta Linda Kusiņa-Šulce, “Vakara romāna” aizrautīgā aizbildne, izdevniecības “Latvijas Mediji” oriģinālliteratūras grāmatu redaktore un kultūras žurnāliste. Sarunu vada “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Aija Kaukule.
Kā tu domā, kāda īsti ir redaktores misija? Ieraudzīt autoru, talantu, meistaru, cerību?
Esmu pirmā barjera, pie kuras nonāk manuskripts. Ir kaut kādi indikatori, kas iededz lampiņas attiecībā uz autoru. Man ļoti patīk Monikas Zīles teiktais šajā sakarā – “ir literāra darba pazīmes”. Reizēm ir tā, ka cilvēkam liekas, ka viņš prot rakstīt, bet kaut kā trūkst.
Piemēram, nav valodas. Ar to mūsdienās ir diezgan traki. Tekstā var labi redzēt, ja rakstītājs nelasa vai lasa angliski. Tomēr pirmajam manuskriptam daudz var piedot, ja redzi, ka iekšā ir čujs, ņuhs un poņa – autoram ir, ko teikt, un viņš prot to pateikt. Ja ļoti gribi rakstīt, valodu var pieslīpēt. Bet varbūt cilvēks vienkārši izvēlējies nepareizo tematu.
Redaktors vispār ir lieta, ko var kādā skolā iemācīties?
Tā ir vairāk mācīšanās darot. Ja literāro redaktūru vēl var apgūt Humanitāro zinātņu fakultātē, tad tas, ko daru es, ir drīzāk projekta vadība. Šis darbs nozīmē arī to, ka radošie cilvēki, autori, ir jāieliek kaut kādos rāmjos, tāpēc es teiktu, ka te radošais satiekas ar projektu vadību un pārplūst viens otrā.
Kas šobrīd ir tavā literārajā ēdienkartē?
Es esmu literāra visēdāja. Man svarīgāks ir tas, kā grāmata ir uzrakstīta, nevis tas, par ko tā ir. Tikpat labi kā detektīvromānu varu lasīt Stīvena Hokinga vai Bila Braisona populārzinātniskos darbus. Ja kāds aizraujoši aprakstīs algebras pamatlikumus, droši vien izlasīšu arī tos.
Kā redaktorei, strādājot ar grāmatām, man ir grūti izcelt vienu žanru vai autoru. Grāmatas apčubināšana nav īss process. No brīža, kad manuskripts ienāk izdevniecībā līdz brīdim, kad iznāk grāmata, var paiet vairāk nekā gads. Un tas ir laiks, lai pagūtu iemīlēties šajā grāmatā, arī tad, ja sākumā licies, ka tas galīgi nav manā lauciņā.
Savukārt katru gadu manā redaktores ēdienkartē ir “Vakara romāni”. Konkursa žūrijā iesaistījos, krietni pirms sāku strādāt izdevniecībā. Jāatzīst, iesaistījos ar zināmu vīpsnu un intelektuāla lasītāja snobismu. Velti. Ja padomā, ar ko šī sērija sākās – nedomāju, ka mūsdienu latviešu literatūrā kas spējis pārspēt “Likteņa līdumniekus”.
Četras grāmatas, vērienīgs seriāls, cilvēki arvien to mīl un lasa. Pati sev esmu noformulējusi, ka “Vakara romāna” konkurss ir ārkārtīgi vērtīga platforma cilvēkam, kurš raksta, bet nav īsti skaidrības, ko ar uzrakstīto darīt. Tu atsūti savu romānu un saņem atgriezenisko saiti no četriem ļoti atšķirīgiem žūrijas pārstāvjiem.
Līdzās “Vakara romānam” izdevniecībai ir pastāvīgie autori, ar kuriem vienmēr sadarbojamies – katrs savam lasītāju lokam. Piemēram, decembrī Dace Judina-Nīmane atbrauca pēc savas jaunās grāmatas “Uz dzīvību un nāvi”, kas ir jau 15. romāns sērijā par privātdetektīvi Annu Elizabeti. Mēs mīlam visus savus autorus, un, kā protu, cenšos viņus aprūpēt.
Iepriekšējā “Vakara romāna” konkursa raža esot bijusi ļoti bagātīga.
Jau pagājušajā gadā bija labs konkurss, bet šis gads to pārspēja. Tie cilvēki, kuri ir abonējuši ”Vakara romānu”, nebūs vīlušies. Šī gada pirmais romāns ir Gunta Tālera spriedzes detektīvs “Garās nakts Mēness”, kur bez visa pārējā parādās arī kolumbiešu mafija, un stāsts par to nemaz nav no gaisa grābts – aiz tā stāv īsta dzīves pieredze.
Šim gadam mums starp romantiskajiem romāniem ir gan vēsturisks detektīvs, gan, nosacīti sakot, latviešu Midsomera un Bridžita Džounsa. Arī brīnišķīgs Jāņa Sviklāna debijas romāns par sociālajiem tīkliem – stāsts par to, kā tie pārvērš cilvēku. Latviešu literatūrā nekā tāda vēl nav bijis!
Vai ir kādas tēmas, kas pandēmijas laikā autoriem šķitušas īpaši vilinošas?
“Vakara romāns” ir parādība, kur mēs cenšamies fiksēt šodienu – ideāli, ja tajā sastopam pazīstamus cilvēkus un parādības. Lielākoties vieglākie žanri, ar ko sākt rakstīt, ir romantiskais vai sadzīves romāns. Galu galā attiecības taču ir tas, ap ko dzīve griežas! Kriminālromāna autoram jau jābūt gana fundamentālām zināšanām par izmeklēšanas procesu.
Šogad būs divi ceļojumu romāni, turklāt vienā no tiem, kas saistīts ar pandēmiju, ir arī spriedzes elements – iestājoties jaunā darbā, starptautiskā firmā, Venēcijā pazūd jauna meitene. Viņu meklēt dodas māte… Otrs ir īsts ceļojuma romāns – gan dzīvē, gan attiecībās. Par pāri, kas dodas braucienā ar autobusu uz to pašu Venēciju, taču ceļā, Čehijā, sieva pēc apstāšanās šosejas kafejnīcā aizkavējas, bet tikmēr autobuss ir prom ar viņas telefonu, naudu un dokumentiem…
Nupat izsludināts jaunais “Vakara romāna” konkurss ar gala termiņu 29. aprīlī. Tev noteikti ir draudzīgi ieteikumi pretendentiem.
Svarīgi ir piedomāt pie tā, ko īsti gribi pateikt. Tajā brīdī, kad pašam kļūst skaidrs, kāpēc es rakstu, noskaidrojas arī daudz citu lietu – kā veidot tēlus, kā viņi runā, kāda ir vide. Otra lieta – ļoti svarīgi rakstīt par to, ko pazīsti. Ja esi uzaudzis lauku ciematiņā un neesi vismaz kādu laiku pavadījis Parīzē, Londonā vai Rīgā, nevajag censties rakstīt par dzīvi tajās!
Protams, Žils Verns varēja apceļot pasauli šūpuļkrēslā, bet lielākoties uzreiz var redzēt, vai saproti, par ko raksti. Nevajag par zemu novērtēt lasītāju – pirmkārt, mūsdienās daudzi ir ceļojuši tālu un plaši, turklāt, pat ja nekad neesmu bijusi Ņujorkā, kaut vai pateicoties filmām varu nojaust, vai cilvēks zina, ko raksta, vai ir tikai tas, ko angļi dēvē par wannabe.
Runājot par ceļošanu, iedomājos, ka arī tev līdzās ikdienā ir gan ceļotājs, gan rakstnieks – reti kurš alpīnisma interesents nebūs lasījis veloalpīnista Bruno Šulca kāpienu aprakstus. Jāvaicā, vai arī pie tiem tava redaktores acs un zināšana ir pielikta?
Bruno patiesībā ir redaktora ļaunākais murgs – viņš pieder pie tā autoru tipa, kuram neko nedrīkst labot. (Smejas) Nav arī nepieciešams, viņš rūpīgi pārbauda visus faktus, tāpēc viņa grāmatas ir tikai viņa paša ziņā. Viņa rakstītajiem filmu tekstiem gan reizēm pārbaudu praktiskas lietas – vai komati ir vietā un teikums pareizi veidots.
Saprotu, tu arī pati esi bijusi klāt augstajos kalnos, kur rodas Bruno stāsti, piemēram kāpiens Muztagatā, Ķīnā. Mums, parastajiem cilvēkiem, parasti pietiek ar paslēpošanu tuvējos kalnos, bet jums – septiņtūkstošnieki…
Paslēpot kalnos ir neiespējamā misija, jo man ir paniskas bailes no augstuma un no ātruma. Bet šeit tu kāp lēni un pakāpeniski, arī tad, ja kalns ir ļoti augsts. Mans mērķis Muztagatā nebija uzkāpt līdz virsotnei – augstākais punkts, kur biju, ir apmēram 6200 metri. Virsotne, ko Bruno sasniedza ar velosipēdu, ir 7546 metru augstumā, tuvu tā dēvētajai nāves zonai, kur bez papildu skābekļa cilvēks ilgi nevar uzturēties.
Protams, arī piecu sešu kilometru augstumā nav vienkārši. Jācenšas smadzenes pieslēgt tam, ka viss notiek daudz lēnāk nekā jūras līmenī, jo skābekļa saturs ar katru augstuma metru samazinās. Tu mazliet vairāk piedomā pie sevis nekā ikdienā. Toties visas pārējās problēmas brīnumainā kārtā pazūd. Paliec tikai tu un doma, ka jāpaliek dzīvam.
Man gan jebkurš ceļojums nozīmē ikdienas nolikšanu malā. Esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā atslēgt telefonu, ir aizbraukt no Latvijas.
