Sindija Bukša mācās vieglatlētiku iemīlēt no jauna 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas rekordisti 100 metru sprintā Sindiju Bukšu divus gadus nomoka veselības likstas un viņa bija pat nonākusi ļoti tuvu robežai, lai padotos. Izglābusi treneru maiņa – Viktors Lācis spējis apgriezt skatu, lai atkal iemīlētu vieglatlētiku.
Prezidenta balva
Piektdien un sestdien Valmierā gada centrālais notikums Latvijas vieglatlētikas kalendārā – tradicionālā Valsts prezidenta balvas izcīņa un reizē arī Baltijas čempionāts, kurā startēs vairākums komandu līderu, arī nesenā pasaules čempionāta dalībnieki.
Sindijai Bukšai tās, visdrīzāk, būs pēdējās sacensības šajā sezonā, kas tāpat kā iepriekšējā traumas dēļ sanāca īsa un nepilnvērtīga. “Gatavojoties sezonai, domāju, ka rezultāti būs labi, jo strādāts ir kā nekad. Muguras trauma atnāca atpakaļ, atkal bija jāsāk no jauna. Joprojām cerēju, ka varētu kvalificēties Eiropas čempionātam, bet mēnesi jau skatos uz nākamo gadu,” “Latvijas Avīzei” stāsta 24 gadus vecā sprintere.
Viņa atzīst, ka morāli nav viegli, jo katru dienu celies un sāp, ir grūti kvalitatīvi darboties treniņos un gūt patīkamas emocijas. Tāpēc tagad paredzēta neliela atpūta, lai pēc tam atkal atgrieztos skrejceliņā, strādātu pie muguras nostiprināšanas, kas ļautu atkal progresēt, jo pēdējā laikā ik pa brītiņam tiek atsviesta atpakaļ. Par spīti tam, jūnijā Jelgavā 100 metru sprintā sasniegtais rezultāts 11,69 sekundes Bukšai ir labākais kopš 2019. gada.
Visu mācījās no jauna
Pērnajā septembrī Sindija Bukša izšķīrās par treneru maiņu un no Mārītes Lūses pārgāja pie Viktora Lāča. Sprintere skaidro, ka vajadzējis iegūt svaigas emocijas un atgūt pārliecību, ka notiek virzība uz priekšu: “Šķita, ka esmu iestagnējusi. Traumas ietekmēja treniņprocesu, kaut kas nebija labi, nebiju apmierināta. Sapratu, ka jāmeklē jauni risinājumi. Treneri Mārīti nekritizēju, izdarīja visu, ko varēja, un esmu viņai ļoti pateicīga.”
Viktors Lācis bija Sindijas pirmais un vienīgais variants, bijušais vidējo distanču skrējējs pierādījis sevi arī darbā ar sprinteriem. “Viņam ir ļoti labi audzēkņi gan vīriešiem, gan jaunās meitenes, izveidojis 4×100 metru stafeti, mēģinot pretendēt uz dalību Eiropas čempionātā.
Redzēju sportistu attīstību, kā gada laikā vienu sprinteri paceļ Eiropas čempionāta līmenī. Tas lika uzticēties, ka šī ir pareizā izvēle. Mums abiem vēl jāsarod, pagājis īss posms, lai treneris ar audzēkni pieslīpētos pilnībā. Šis ir analīzes, pārmaiņu gads,” stāsta Sindija.
Treniņu process esot apgriezts kājām gaisā – sākot ar to, ka treniņi no vakariem pārcelti uz rītiem, no Rīgas – uz Murjāņiem. “Pamainīts pilnīgi viss, kā mazs bērns mācījos rāpot, iet, skriet. Visu apguvu no jauna un šobrīd tas ir izdevies, esmu tādā līmenī, ka varu skriet.
Treniņi pielāgoti veselībai, iepriekš trenere to nedarīja, jo zināšanu bāze par traumu nebija tik liela. Viktors laikam ir pieredzējis šajā ziņā, skatās pēc sajūtām, daudz runājam un uzticamies,” norāda Sindija Bukša, piebilstot, ka nepieciešamo darba apjomu tomēr nav izdevies paveikt – vienu dienu ar smagiem svariem var strādāt, nākamajā – vairs ne, tad jāiet uz masāžām, procedūrām, lai atgūtos un nesāpētu. Visvairāk pietrūkst eksplozīvā spēka, kas ietekmē startu.
Treniņi un joki ar čempioniem
Lielu iedvesmu Sindijai Bukšai devusi decembrī aizvadītā nometne ASV, kur trenējusies kopā ar pasaules un olimpiskajiem sprinta čempioniem: “Tā bija liela motivācija. Kad aizgāju pie Viktora, biju ļoti lielā emocionālā un fiziskā bedrē, nedaudz padevusies.
Viņš atgrieza degsmi pret sportu, kā ir būt slavas virsotnē, iedvesa sajūtu, ka vēl varu, lai nav tā, ka pametu un pēc tam nožēloju. Viņš pagrieza, lai iemīlu vieglatlētiku no jauna. Man tas bija jāizdara, jo kādu laiku interese bija zudusi.
“Man bija šoks, ka varu būt ASV un trenēties soli solī ar čempioniem, visu, ko viņi darīja, darīju arī es. Pirms brauciena vēl bija neticība, bet atgriezos kā pilnīgi cits cilvēks,” turpina Bukša. “Tajā brīdī pat nesapratu, kur atrodos. Piemēram, kanādietis Andre de Grasse.
Titulēti, bet parasti cilvēki, un tas atstāja lielu iespaidu, viegli sarunāties. Tikai daži negribēja iedziļināties, kas esam un ko tur darām, bet pārējie bija ļoti jauki, saprotoši, smējāmies kopā, pildot presītes vingrinājumus, jautāja, kur ir Latvija.”
Sindija Bukša norāda, ka šogad koncentrējusies tikai treniņiem, lai iegūtu atspēriena punktu nākamajai sezonai. Neviena koncerta, festivāla. Arī muguras dēļ – ilgi stāvēt vai sēdēt viņa nemaz nevar. Atelpas brīdi augustā izmantos, lai izvēdinātu galvu.
