“Japāņi apbrīno un pērk!” Kā dūrainīši ar latvju rakstiem iekarojuši japānietes sirdi? 7
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Iemīlējusies mūsu dūraiņos – kā citādi lai saka par japānieti Ikuko Nakamu, kas nupat bija sarīkojusi pašas adītu cimdu izstādi Kioto. Vietējais laikraksts ziņojis par pasākumu, apmeklētāji ne tikai priecējuši acis, bet arī pirkuši adījumus par brangu cenu.
Kā dūrainīši ar latvju rakstiem iekarojuši japānietes sirdi?
Ideja par latvju rakstu cimdu izstādi Kioto senajā centrā radusies viņas japāņu draugiem, kuriem šajā rajonā pieder grāmatnīca – galerija.
Kādreizējā Japānas galvaspilsētā cilvēki tur godā un saglabā gan tradicionālas mākslas vērtības, gan atzinīgi novērtē moderno mākslu, un līdzas daudziem liela mēroga nacionālajiem muzejiem un galerijām sava vieta arī nelielām privātām mākslas un vēstures saliņām, stāsta Ikuko.
Galerijas īpašnieki dūraiņus ar latvju rakstiem atzinuši par japāņiem ko jaunu un neredzētu un devuši pāris gadus rokdarbu radīšanai. Šā gada 18. novembrī dūraiņu izstāde vēra durvis un bija apskatāma līdz decembra sākumam.
Rokdarbniece kopš bērnības
Piemērotākais laiks adīšanai ir ziema, kad lauku darbi apdarīti un var nodoties rokdarbiem un grāmatu lasīšanai, saka adītāja. Viņas dzīvesvieta ir otra lielākā Japānas sala Hokaido, kurai raksturīgs skarbs klimats un daba, kas bagāta ar kalniem, mežiem un ezeriem.
Ar dzīvesbiedru šurp pārcēlušies 1986. gadā, atjaunojuši nolaistu koka māju, ierīkojuši dārzu un siltumnīcu, audzējuši aitas un vistas. Vairākus gadus uzturējuši arī savu viesu māju, rīkojuši pārgājienus kalnos.
Vīrs nodarbojas ar mežkopību un medībām, vasarā tiek vāktas meža veltes, gatavota malka ziemai. Vārdu sakot – īsti lauku ļaudis, kam kaimiņos tikai pāris saimniecību un līdz tuvākajai pilsētiņai Šibečai ar astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju jābrauc desmit kilometru.
Rokdarbos Ikuko nav iesācēja. Adīt un tamborēt iemācījusi vecmāmiņa.
“Viņa visu laiku adīja džemperus, zeķes, drēbes manām lellēm un daudz ko citu. Kad man bija divpadsmit gadu, ar vecāsmammas palīdzību notamborēju savu pirmo jaku.”
Vēlāk iemācījusies filcēt, dara to jau 25 gadus un par materiālu izmanto vilnu no pašu aitām. Veidojot ikdienas lietošanai nepieciešamas lietas – cepures, somas, istabas apavus, paklājus, dekoratīvi mākslas priekšmeti interesējot mazāk.
Savus filcējumus pārdod un iesācējiem dažreiz sarīko meistarklases. Ģimenē pagaidām nav čaklu sekotāju – meita prot adīt, bet vairāk uzmanības jāvelta abiem mazajiem bērniem.
Ikuko cer, ka varbūt mazmeita reiz iemīlēs adīšanu tāpat kā viņa, tiesa gan, nedaudz jāpagaida, jo meitēnam tikai septiņi mēneši.
Kā jau aizrautīgu rokdarbnieci viņu interesējusi arī citu tautu lietišķā māksla – Ikuko darinājumu krājumā ir Hokaido iezemiešu tautas ainu tradicionāla zvērādas apģērba kopija, kursos iemācījusies skandināvu pērļotos maučus, līdz viņas rokās nonākusi Sanae Nakatas grāmata japāņu valodā “Ar rokām adīti Latvijas dūraiņi”*.
“Spilgtās krāsu kombinācijas un sarežģītie raksti mani tā sajūsmināja, ka tūlīt mēģināju dažus no tiem noadīt, izmantojot Japānā ražotu vilnu, kā arī pašas rokām vērpto no mūsu aitām.”
Tomēr rezultāts nav apmierinājis, arī pēc tam, kad sameklējusi smalkākas adatas un piemērotāku dziju. Ikuko sākusi pētīt rakstu nozīmi – jo vairāk uzzinājusi, jo lielāka bijusi vēlēšanās doties uz zemi, kur varētu apskatīt un aptaustīt īstus latviešu dūraiņus.
Cilvēku sapņiem un vēlmēm bieži vien palīdz nejaušības, citi to sauc par likteni. Viens no Ikuko ģimenes viesu mājas apmeklētājiem nesen bija ciemojies Latvijā un iedrošināja saimniecei turp doties, sak, zeme skaista un arī droša, lai ceļotu viena.
Uz Latviju viņa devās 2016. gada jūnijā, nezinādama, ka ieradīsies tieši Jāņos un viņas sagaidītāji drīz vien kļūs par sirsnīgiem draugiem uz ilgu laiku.
Viena pati uz Latviju
“Ielidoja 23. jūnija vakarā ar pārsēšanos maršrutā Saporo–Tokija–Helsinki–Rīga, pat nenojaušot par Līgo un Jāņiem. Sagaidījām lidostā un vedām pa tukšajām Rīgas ielām uz mazu un glītu moteli pie Kaļķu vārtiem, kuru pati bija “nobukojusi”.
Izmetām līkumu pa Vecrīgu, piesēdām Konventa sētas klusajā pagalmiņā ar skatu uz Pēterbaznīcu un apēdām saldējumu. Cildināja saldējumu, Japānā tāda neesot,” tā kādā tīmekļa forumā par Ikuko viesošanos tovasar rakstīja Nora Dakne, kas ar savu dzīvesbiedru Imantu Žodžiku bija solījušies parūpēties par tālo viešņu.
Lūkojuši lidostas uzgaidāmajā telpā pēc pagaras japānietes, jo Ikuko bija brīdinājusi “esmu gara auguma”, kas izrādījās tikai ap 1,65 m. Viņa taču nevarēja zināt, ka latvieši ar vidējo augumu ierindojas otrajā vietā pasaulē aiz Nīderlandes.
Ar sagaidītājiem ceļotāja iepriekš nebija personiski pazīstama. Saveda viņus kopā meitas Sakinas un Noras sarakste “Postkrosingā”**, kur no Latvijas sūtītas kartītes ar adījumiem, tautastērpiem, arī pastmarkas, bet no Japānas pretī saņemtas pastkartes un markas ar japāņu mākslas attēliem.
“Zināju, ka Sakinas mamma interesējas par latviešu ornamentiem, tāpēc uz Jaungadu nosūtīju ļoti skaistu bukletu par Latviju japāņu valodā. Man pat prātā nenāca, ka cilvēks, kas nekad nav bijis Eiropā, viens pats dosies uz Latviju,” par Ikuko drosmīgo lēmumu spriež Nora.
Sagaidot ciemiņu no Japānas, nedaudz uztraukušies – ir taču dzirdēts gan par japāņu kārtības mīlestību, gan izsmalcinātajiem ēdieniem, un kā viņi varēs sarunāties? Nora ar savu angļu valodas prasmi jutās droša, vēlāk izrādījās, ka Ikuko tā ir līdzīgā līmenī.
“No Vecrīgas braucām uz vakariņām dārzā pie draugiem Pārdaugavā. Viss kārtībā, ēd visu – gaļu, rupjmaizi, sieru, kafiju. Ap deviņiem ejam kājām uz tuvējo Dzegužkalnu, kur sākas jāņuguns dedzināšana un pats labākais – “Iļģu” danči.
Ikuko nodancoja pa diviem lāgiem, ka prieks! Ap pusnakti gan pagura, vedām uz hosteli atpūsties – kā nekā 24 stundas pavadītas nomodā. Nākamās divas dienas – pašas ziņā.”
Jāņu svinēšana Ikuko bijis kas neredzēts – ne viņa par tādiem dzirdējusi, ne arī pašas zemē kas līdzīgs notiek.
Latviešu draugi varot tikai apbrīnot viešņas uzņēmību un drosmi, kad viena devusies uz Siguldu, Bausku, jo vajadzējis apskatīt izstādē “Koronetes” Edītes Pauls-Vīgneres ar rokām darinātos vainagus un citas galvas rotas, Rundāles pili un Kuldīgu, taču reizē viņi arī jūtoties lepni par savu valsti, kurā vientuļa ceļotāja var justies droši.
Uz Jaunpils pagasta “Rogām” jau braukušas divatā ar Noru – abām interesējis, kā saimniece sien svaigo sieru. Todien nedaudz lijis, varējušas piesēst viesu namā, bez steigas padzert kafiju, nogaršot sieru un papļāpāt par dzīvi, bērniem, vaļaspriekiem.
“Nebija sajūta, ka atbraukusi svešzemniece, ar kuru nezini, par ko uzturēt sarunu, izjutu viņu kā sirsnīgu un vienkāršu cilvēku ar līdzīgām vērtībām. Varbūt tāpēc esam kļuvušas par draudzenēm, ik mēnesi apmaināmies ar vēstulēm, sūtām arī mazas dāvaniņas – no mums mazdēliņam uz Japānu aizceļoja cepurīte ar Austras koku, mazmeitiņai – koka karotīte.”
Nupat vecvecāku godā tikusi arī Nora ar Imantu, nez ko Ikuko sūtīs viņu mazajam Dāvim – vai mazus cimdiņus ar latvju rakstiem?
Japāņi apbrīno un pērk
Kārtējā vēstule no Japānas atceļoja tūlīt pēc izstādes noslēguma. “Esmu ļoti priecīga, ka izstādes atvēršana sakrita ar Latvijai nozīmīgu dienu – 18. novembri,” rakstīja Ikuko.
Pasākums izpelnījies vietējā laikraksta “Kioto Shinbun” uzmanību, pēc publikācijas apmeklētāju interese ievērojami pieaugusi. Vairums cilvēku nekad nebija redzējuši īstus latviešu dūraiņus, viņi apbrīnojuši smalko adījumu, sarežģītos rakstus, bet visvairāk – košos krāsu salikumus!
Autore rādījusi kartē, kur atrodas Latvija, stāstījusi par piedzīvoto tālajā zemē, latviešu cimdu adīšanas tradīciju un jaunajiem draugiem, kas viņas ceļojumu darīja daudz bagātāku.
Līdzās dūraiņiem izliktas arī grāmatas un citi materiāli par Latviju, tostarp vēl viens Ikuko iedvesmas avots – Marutas Grasmanes izdevums “Latvieša cimdi”, ko atvedusi no ceļojuma.
Daudzi uz grāmatnīcu – galeriju nākuši, lai papriecētu acis, taču netrūcis arī pircēju. Spriežot pēc sekmēm, Ikuko piemīt ķēriens arī uz tirgošanu – no 34 dūraiņu pāriem nopirkts 21, no 48 mini cimdiņiem – 40. Viņa neslēpj, ka cenu noteikusi atbilstoši ieguldītajam darbam – no 75 līdz 155 eiro pārī.
“Esmu lēna adītāja, vienam pārim paiet divas līdz četras nedēļas, ar sarežģītākiem rakstiem – pat sešas, tāpēc man vajadzēja divus ar pusi gadus, kamēr noadīju tik daudz cimdu, lai būtu ko izstādīt.”
Vai dūraiņi pirkti tikai priekam vai arī valkāšanai, rokdarbniecei grūti spriest: “Mūsdienu Japānā adīti cimdi nav tik populāri kā jaunībā, kad pati tos darināju vīram un bērniem, bet manā bērnībā adīti cimdi bija katram bērnam pat Tokijā, kur nav tik auksts kā Hokaido. Tagad ļaudis lielākoties velk rokās ādas vai sintētiska materiāla pirkstaiņus.”
Klimats jau arī vairs nav tik bargs kā kādreiz, viņa atzīst. Hokaido īpaši izjūtot globālo sasilšanu. Kad pirms 34 gadiem pārcēlušies uz šo salu, aukstums sasniedzis pat mīnus 30 grādus, bijis daudz vairāk sniega, reizēm uznācis tāds putenis, ka visu dienu nav varējuši izkļūt no mājas.
“Jau decembris, bet sniega vēl nav, nupat no rīta bija mīnus 15 grādi – viszemākā temperatūra, kāda šoziem bijusi, bet dienā saulains laiks ar plus trim grādiem.”
Par latviešu cimdu valkāšanas paradumiem Ikuko radies priekšstats, ka tie vairs nav ikdienas apģērba sastāvdaļa un tiek celti saulītē īpašos notikumos līdzīgi kā viņu zemē – kimono. Būs vien cimdu meistare jāaicina ciemos ziemā, lai pārliecinās, ka joprojām aukstā laikā velkam arī rakstainus dūraiņus.
Izstāde aiz muguras, bet Ikuko turpina adīt, jo cits pēc cita pienāk pasūtījumi. Vēl jādabū gatavi septiņi bezpirkstu dūraiņi – Kioto tie esot populārāki, tāpēc ka ērti viedtālruņu lietošanai. Darba pietikšot līdz nākamajai vasarai.
Pārkāpjot sešdesmit gadu slieksni, rokdarbi kļuvuši daudz nozīmīgāki nekā jaunībā, kad adījusi vairāk praktiskai vajadzībai, atzīst Ikuko.
“Ir tik būtiski, ka varam kaut ko tik skaistu pagatavot paši savām rokām. Man tā ir sava veida atgriešanās senatnē, kad mūsu senči nodarbojās ar rokdarbiem, domāju arī par tām latviešu sievām, kas adīja cimdus, un jūtos gandarīta. Svarīgāks par rezultātu ir pats process, to es izbaudu.”
Droši vien arī Ziemassvētku laiks paiešot ar adāmadatām rokās, jo nav jau japāņu tradīcija, ja nu vienīgi komercializētais rituāls, kad tiek ēstas eļļā ceptas vistas kājas un gardas kūkas. Gada lielākā svinēšana notiek Jaungadā, ko parasti sagaidot ģimenē un radu pulkā.
* Sanae Nakata ir autore arī otrai adīšanas grāmatai japāņu valodā – “Ar rokām adītas Latvijas zeķes”.
** “Postkrosings” (“Postcrossing”) ir tīmekļa projekts, kas ļauj tā lietotājiem saņemt un nosūtīt īstas (nevis elektroniskas) pastkartes uz dažādām pasaules vietām. Jebkurš dalībnieks, kurš nosūtījis pastkarti, saņems citu pastkarti no nejauša postkrosera kaut kur pasaulē.
“Postkrosinga” nosaukums radies no vārdu “pastkarte” (“postcard”) un “šķērsot” (“crossing”) savienojuma. Reģistrējoties “Postcrossing” mājas lapā, jaunais lietotājs saņem kāda nepazīstama projekta dalībnieka adresi, uz kuru nosūta pirmo pastkarti.
Kad tā nosūtīta, jaunā lietotāja adrese nonāk datubāzē un viņš var sākt gaidīt savu pirmo pastkarti. Pēc tās saņemšanas sūtījums jāreģistrē “Postcrossing” mājas lapā.
Sākotnēji lietotājs var nosūtīt līdz piecām pastkartēm vienlaikus, bet, sūtot vairāk, ar laiku šis skaitlis palielinās.
