Egils Līcītis: Slikts tas politiķis, kas negrib kļūt Makrons 7
Pašlaik plašās Latvijas politiskajās ārēs cēlies liels sajūsmības vilnis par 39 gadus jauno Francijas prezidentu Emanuēlu Makronu, au chef du gouvernement francais. Vājš knapsieriņš tas politiķis, kurš negrib izaugt no īsajām biksēm un kļūt kā Makrons! Tileriju pilī lielvalsts līderi rauj žagas no biežas, aizgrābtības pilnas pieminēšanas ES skujkoku joslā, noieta etapa pelēcīgu cilvēku vadītā mazā miegainā saimniecībā. Diezin vai kvēlie pielūdzēji tikušies ar Parīzes mazo princi privātumā vakariņās Elizejas laukos, bet progresīvās aprindas sauc – cik mesjē ir eiropeisks un līdzdalīgs Briseles lietās! Cik jauns un mirdzošām acīm! Un kas par iznesību! Cik svaigi domājošs! Nepiestādams ne pie vienas partijas, bijušais banku darbinieks un ekonomikas ministrs Makrons cīnījies kā lauva ar sistēmu un uzvarējis! Grēves laukumā sodījis ultralabējo ksenofobi Lepēnu! Dienās franču prezidents kļūs par vēsturisku personu, kas stāv uz augstākās iespējamās varas pakāpes – kā kādreiz mazais kaprālis!
Tā mūsu vietējības bez gala met līčloču cilpas ap et homme tres chic, ļoti eleganto vīrieti, kā ap rokstāru pulcējas fanu pūlis un grūpiju mūris.
Neviltoto simpātiju dēļ makronomāni sākuši klausīties Žo Dasēnu (ģībstu, kad dzirdu frančus). Saeimas ēdnīcā parādījušās varžu kājiņas un kamambērs, bibliotēkā abonē “Le Monde” un “L’Humanite” (priekš “Saskaņas”) un atvērti franču valodas kursi. Frankofoni jau māk nodungot “Marseljēzu” un franciski pajautāt: “Fifī (Žužū), vai jūs šovakar nevēlētos ar mani pārgulēt?” Emanuēlam laimējies, ka viņš jau nodots labā kopšanā, citādi neatvairāmi apburošajam francūzim būtu vētraina piekrišana un amorlietas pat no Balzaka vecuma latviešu politiskām femmēm. (Franču muižnieks nekad un nevienā lietā neatsaka dāmām.)
Voila, vai tiešām Latvijā neatradīsies jaunā tipa liberālas politikas brūvētāji, kas vecos komunistu karazirgus (kam ES ir Tālie Rietumi) aizvilktu pie dīriķa, sagrābtu varu un stūrētu valsti pa modernas attīstības ceļu! Vai Latvijā maz kritušu ministru, vai ES kokzāģētavā, novecojušu paražu atbalsta punktā, nevar izaugt diži vīri Makrona augumā!
Jaunās aizraušanās infekcija, iemīlēšanās lipīgā slimība skārusi ne tikai multikulturālistus, kur “Mēs par!” manifestējušās modesdāmas pasūtinājušas tēkreklus “Je Suis Emanuelle!” (nejaukt ar iemīļotu filmu varoni). Starp jūsmotājiem ir uzvedības problēmu mākti politiķi, kuri meklē pielaikot atsvaidzinātas identitātes ģērbu. Makronisma vīrusu saķērušas vistrūcīgākās partijas, kam Parīzes skatlogos redzamais nemūžam nebūs pa kabatai. Cietāki par Mārgaretu Tečeri konservatīvie svārstās, vai uzskatu revīzijā nepāriet citā elkdievībā. Pat patriarhālās viensētas reakcionārie ideologi, kas Eiropā atzītu tikai saradošanos ar Vindzoru namu un kas no bērna kājas strēbuši rūgušpienu, ir padevušies bohēmai, un tagad pie maltītes pasūta šardonē vai bordo glāzi un uzkodām aknu desas šķēlītes, vēl maldoties, vai tas ir tas pats, kas foie gras. Tikai latviskās ētikas sludinātāji un pārliecinātie trampisti nelokāmi palikuši pie savas ticības un stāv stipri kā Staburaga klints vai Notrdama.
Mēs nevaram nosodīt siltās jūtas pret Makronu, jo politiķis ir arods, kurā vienmēr tiecas sasniegt ideālu. Iestrēguši uz dubļaina ceļa, mūsu politiskie spēki saklausa vēlētāju soļu dipoņu, tālu balsu dunu pirms 2018. gada rudens vēlēšanām. Vecajiem pelēčiem piezogas sajūta, ka nenovēršami vedīs uz kautuvi – ek, kāpēc darbojāmies kā tādi sēņu veči un neuztvērām modes lietu! Kā lai izveido jaunu uzņēmumu, kas nestu labu peļņu? Kaut vismaz pa novadkanālu, pa durvju actiņu mūsu mazās blēdīgās partijas skartu Viņa Parīzes Gaišības starojums!
Vidusmēra latvieša vēlētājs herētiski noskatās uz modernās politikas piedāvājumu un atbild – mon amis, politiķi, gādājiet uz vēlēšanām precīzus rasējumus par izglītības un citām reformām, veselības aprūpes finansējuma modeli, godīgu sadali, oligarhu galvas un taustāmus labumus, frankofiliju aiztaupiet sev.
