Iemīlējuši Latvijas skaņu: “Grammy” balvas ieguvēji atgriežas Rīgā ar jaunu projektu 3
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms diviem gadiem Rīgā ierakstītais albums “Women Warriors: The Voices Of Change” (“Varones: Pārmaiņu balsis”) šajā pavasarī saņēma prestižo “Grammy” balvu kategorijā “Labākais klasiskās mūzikas apkopojums” (“Best Classical Compendium”).
Albuma veidotāji – latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste Lolita Ritmanis, kuru pazīstam arī kā Latvijas simtgades filmas “Dvēseļu putenis” mūzikas autori, diriģente un producente Eimija Andersone un producents Marks Matsons – nu turpina sadarbību, atgriežoties Rīgā jaunā projektā.
Septembrī mākslinieki ieradās Rīgā, lai ierakstītu Lolitas Ritmanis skaņu celiņu Holivudas jaunā režisora Daniela Kreicberga īsmetrāžas animācijas filmai “Valis Talekva. Skumju deja” (“Tahlequah the Whale: A Dance of Grief”).
Sarunā pirms ieraksta tapšanas Latvijas Radio 1. studijā piedalās Lolita Ritmanis, Eimija Andersone un Daniels Kreicbergs.
Ar kādu sajūtu atgriežaties Latvijā šajā laikā?
L. Ritmanis: Šoreiz par iespēju būt šeit es vēlos pateikties Danielam. Esmu ļoti saviļņota, ka Daniels ir aicinājis mani komponēt viņa skaistajai filmai.
Nebiju pat sapņojusi, ka mums būs iespēja to ieskaņot orķestra izpildījumā, bet, novērtējot darbu, ko veikusi Eimija, strādājot ar Latvijas mūziķiem šeit, Rīgā, ieskaņojot “Women Warriors”, Danielu ļoti ieinteresēja ekspresīvs dzīvas mūzikas elements.
Šī ir brīnišķīga pieredze, ka iespējams turpināt skaņu ierakstu darbu Latvijā – ne jau tāpēc, ka tā vēlētos mans ego, bet mākslinieciskās kvalitātes un cilvēciska siltuma dēļ.
D. Kreicbergs: Esmu dzimis Berlīnē, bijis daudzviet Eiropā, un šeit jūtos kā mājās. Rīga ir maģiska, šarmanta vieta.
E. Andersone: Esmu saviļņota atgriezties šeit. Man ir vislabākās atmiņas par 2022. gada februāri, kad ierakstījām skaņu celiņu “Women Warriors” kopā ar šejienes īpašajiem mūziķiem, skaņu inženieru komandu.
Šeit ir brīnišķīgi. Jūtos tā, it kā atgrieztos mājās pēc tam, kad mūsu komanda saņēma “Grammy” balvu.
Daniel, kā radās ideja jūsu animācijas filmas mūziku ierakstīt tieši Latvijā, nevis kur citur?
D. Kreicbergs: Tas notika kaut kā dabiski. Filmā ir divas puses – animācija un mūzika. Filmas animāciju ļoti intensīvi veidoju veselu gadu kopā ar Lietuvas filmu studiju “Meinart Animation Studio”.
Viens no spilgtākajiem filmas elementiem ir zobenvaļi, kas zīmēti ar roku – mums ir aptuveni desmit tūkstoši vaļu zīmējumu 15 minūšu garai filmai. Ņemot vērā šo roku darbu, šķita dabiski, ka arī mūzika skan tieši tādā pašā veidā – ar cilvēka pieskārienu.
Pastāstiet, kā jūs trīs satikāties šādā komandā!
E. Andersone: Turpinām jau agrāk iesāktu kopīgu ceļu. Es Ņujorkā vadu orķestri “Orchestra Moderne NYC”. 2017. gadā, kad orķestris debitēja Kārnegija zālē, mēs pirmoreiz atskaņojām Lolitas Ritmanis “Uvertīru gaismai” (“Overture to Light”), bet šajā programmā bija ietverts vēl viens skaņdarbs – “Elisa sala: Sapnis par Ameriku” orķestrim un aktieriem – sagadījās tā, ka Daniels bija viens no skaņdarba aktieriem.
Jaunā animācijas filma ir skumjš stāsts par vaļu māti, kura sērojot nes savu bojāgājušo mazuli cauri pasaules okeāniem.
D. Kreicbergs: Mūsu filma ir balstīta patiesā stāstā par zobenvaļu māti Talekva – 2018. gadā viņai piedzima vaļu meitene, kas nomira neilgi pēc dzimšanas. Tomēr vaļu māte turpināja nest līdzi savu mazuli vēl 17 dienas, nopeldot tūkstoš jūdzes – aptuveni 15 tūkstošus kilometru. Tās bija viņas sēras, kas piesaistīja ārkārtīgi daudzu cilvēku uzmanību.
Par to rakstīja gandrīz katrs lielais Rietumu pasaules medijs – BBC, “National Geographic”, “New York Times”, “Washington Post”, CNN – šis stāsts bija visur.
Ceru, ka mūsu filma gan ļaus piedzīvot katarsi, gan dos arī cerību. Gribam pateikt, ka sāpēs ir iespējama arī cerība. Talekva arvien ir dzīva, tāpat arī viņas ģimene.
L. Ritmanis: Kad sāku komponēt, varēju strādāt tikai ar filmas sākotnējo montāžu, tomēr jau tad jutu, ka filmā ir spēcīgs un skaists stāsts par cerību. Tas ir ne tikai par vaļiem, bet par visām dzīvajām būtnēm.
Mani šis stāsts uzrunāja laikā, kad mūžībā dažu gadu laikā bija aizgājuši abi mani vecāki un man bija jāsadzīvo ar zaudējumu. Ietvert sēras mūzikā bija dziedējoši. Laikam zvaigznēs ierakstīts, ka tādi projekti pie tevis atnāk īstajā laikā – komponēšana man patiešām palīdzēja visu šo laiku.
Kā starp Latvijas mūziķiem izraugāties īstos, lai radītu vēlamo skanējumu?
L. Ritmanis: Mūsu ieraksta orķestrim nav oficiāla nosaukuma, bet sadarbojāmies ar perkusionistu Edgaru Saksonu, un lielākā daļa mūziķu ir vai nu no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, vai Nacionālās operas orķestriem, turklāt vēlējāmies sadarboties ar dažiem mums zināmiem mūziķiem, piemēram, Sandi Šteinbergu kā solo vijoli, flautisti Anitu Toču, mežradznieku Artūru Šulcu, čellisti Daci Zilberti.
Esmu patiešām iemīlējusies šī orķestra skaņā un katra mūziķa jūtīgumā – ir sajūta, ka izveidota mūziķu ģimene, pie kuras mēs vēl vēlētos atgriezties.
Pagaidām Rīga vēl nav ļoti ievērojama skaņu ierakstu vieta šādiem projektiem, lielākā daļa skaņas ierakstu pagaidām top vietējiem mērķiem. Tomēr tas mainīsies. Latvijā jau šobrīd uzņem daudz filmu, šeit kino mūziku komponē Rihards Zaļupe, Valters Pūce, kuri strādā augstā līmenī.
Šobrīd Latvijas Radio studijā ir jauna skaņu pults. Mūzika šeit vienmēr tiek ierakstīta ļoti kvalitatīvi, un šobrīd pasaule par to ir uzzinājusi. Konkurence ierakstu jomā Eiropā ir liela – ir lielas studijas, orķestri ne tikai Vīnē un Londonā, bet arī Budapeštā, Bratislavā, kur šī industrija šobrīd darbojas gluži kā rūpnīca, kurā tiek ierakstīts daudz Holivudas mūzikas.
Tagad ir skaidrs, ka ekonomiski izdevīgi veikt šādus starptautiskus projektus ir arī Latvijā – ne tikai neupurējot izcilību, bet, tieši pretēji, iegūstot tiešām lielisku kvalitāti.
To apliecina arī albuma “Women Warriors” iegūtā “Grammy” balva – tā ir balva par ierakstu – Eimijai par producēšanu, Varim Kurmiņam par skaņas ierakstu.
Es jau saņemu pārsteigtus jautājumus Amerikā – kur jūs šo ierakstījāt?
“Grammy” balvu ieguvušais albums “Sievietes karotājas” šobrīd liek domāt par citām sievietēm – Ukrainā, kur viņas cīnās pavisam burtiski, ar ieročiem rokās. Pastāstiet par jūsu ideju, veidojot šo albumu!
E. Andersone: Mūsu stāsts ir par dažādu laiku sievietēm, kuras mēģinājušas panākt pārmaiņas, iesaistoties politiskās aktivitātēs. Tās, kuras iestājušās par vienlīdzību, balsstiesībām, un viņām šajā gadījumā nav bijis tiešs sakars ar karu, drīzāk tāds karotājas gars.
Sievietes, kuras uzdrošinās teikt patiesību un darīt to, kas ir pareizi. Šobrīd top jau “Women Warriors” otrā daļā – šoreiz tajā būs mana mūzika, bet Lolita veidos to orķestrācijas. Vēlamies runāt par sievietēm, kuras protestējušas pret karu, cīnījušās, piemēram, pret kodolbruņošanos.
Kari iznīcina cilvēci, bet sievietes ir tās, kas ļauj dzimt cilvēcībai un cilvēkam.
Mēs gan runājam par sievietēm, kuras ir izvēlējušās cīņu, – Ukrainas sievietēm šādas izvēles nav. Viņām ir jākaro.
L. Ritmanis: Jā, mūsu albuma vizuālajā simbolā sievietes rokās nav zobens, bet vijole. Tomēr redzēt, ka šobrīd daudzām sievietēm un bērniem ir jāpamet savas mājas, ņemot līdzi tikai to, ko var panest rokās, ir kaut kas neiedomājams šajā gadsimtā. Ukraina ir liela valsts, un pēkšņi mēs saprotam, cik ļoti pasaulei tā ir vajadzīga – piemēram, Ukrainas graudi, energoresursi.
Runāju ar māsīcu Māru Ritmani, ar draugiem šeit, un viņas piemin milzu apkures rēķinus, ko, iespējams, daudzi vecāki cilvēki nevarēs samaksāt.
Un tas viss tikai viena varaskāra maniaka dēļ – kurš vēlas atstāt pasaulē savas asiņainās pēdas pirms nāves.
Tomēr es nebaidos, drīzāk esmu ļoti nikna. Man šķiet, ka caur mūziku, caur apzināšanos un atklātu runu mēs liekam saprast, ka mēs – Latvija, Lietuva, Igaunija – esam Eiropas Savienības, NATO sastāvdaļa, ka mūs un Ukraina ir jāaizstāv. Esmu ļoti pateicīga rietumvalstīm par karavīru izvietošanu šeit un palīdzību šajā kara situācijā.
Lolita un Eimija, varbūt jūs pašas mūzikas jomā šobrīd jūtaties kā sievietes karotājas? “Dvēseļu puteņa” mūzika pietuvojās “Oskara” īsajam sarakstam kā vienīgā, ko radījusi sieviete komponiste.
L. Ritmanis: Šī situācija pamazām uzlabojas. Tomēr domāju, ka nebaidīšanās runāt atklāti par jebkādu vienlīdzību joprojām prasa drosmi un gatavību iestāties par to, kam tici. Reizēm tu kaut ko pasaki un pēc tam jūties slikti par to, jo, iespējams, tā tiek sadedzināti kādi tilti.
Cilvēki šobrīd reizēm pārspīlē ar asu viedokļu apmaiņu, piemēram, sociālajos tīklos. Man šķiet, šobrīd ir svarīgi ieklausīties, pirms paust viedokli.
E. Andersone: Pasaulē ir tik daudz ārkārtīgi talantīgu sieviešu, kas rada mūziku, diriģē, opernamu un orķestru vadītājas, un es jūtos kā maza tā visa daļiņa, tāpēc sevi neuzskatu par kādu īpašu karotāju. Esmu pagodināta būt šajā pulkā.
Kāda bija sajūta, kopā esot uz “Grammy” sarkanā paklāja?
E. Andersone: Kad saņēmu ziņu par nomināciju “Grammy”, biju tā pārsteigta, ka nespēju parunāt. Joprojām tam neticu.
L. Ritmanis: Par nomināciju pārsteigta nebiju, man bija nojauta, ka tā varētu sekot, jo Eimija projekta tapšanā bija ieguldījusi milzu darbu un pašaizliedzīgu enerģiju. Es ļoti labi zinu, ka pirms jebkādas atzinības šādam projektam vispirms jātop pamanītam.
Pēc tā sajūta, ka esi uz “Grammy” balvas sarkanā paklāja augstpapēžu kurpēs un svētku kleitā, ir sirreāla – tu esi to redzējis televīzijā, bet nu pats esi tur.
Kad izdzirdēju Eimijas vārdu, biju neizsakāmi laimīga par viņu.
Kāds būs tālākais filmas “Valis Talekva. Skumju deja” liktenis? Redzēsim to arī Latvijā?
D. Kreicbergs: Ceru, filmu gaida garš ceļojums pasaules filmu festivālos no nākamā gada janvāra beigām, un noteikti atvedīsim to arī uz Baltijas valstīm.
E. Andersone: Iecerēts, ka filma varētu kļūt arī par koncerta sastāvdaļu, kurā apvienotos filma un dzīvais orķestris.
L. Ritmanis: Esmu uzrakstījusi īpašu koncertsvītu šim gadījumam, un šī koncertfilma varētu būt brīnišķīgs papildinājums kādai plašākai koncertprogrammai, iespējams, arī Latvijā.
