Iemīlējies teātrī. Saruna ar Valmieras teātra aktieri Kārli Arnoldu Avotu 0
Jaunais aktieris KĀRLIS ARNOLDS AVOTS šonedēļ svinēs 23. dzimšanas dienu – viņš ir jaunākais Valmieras teātra skatuves mākslinieks, Latvijas Kultūras akadēmijas aktierspēles 3. kursa students, kura savulaik regbija laukumā rūdīto plastiku un jauneklīgi pievilcīgo azartu jau novērtējis ne viens vien režisors. Kārlis Arnolds Avots ir arī jaunākais starp šā gada “Spēlmaņu nakts” balvas pretendentiem – “Gada jaunā skatuves mākslinieka” nomināciju atnesusi titulloma Klāva Meļļa iestudētajā melodrāmā “Mārtins Īdens”.
Lūdzu, vispirms atklāj, kurā no abiem taviem vārdiem tevi vajadzētu uzrunāt?
K. A. Avots: Meistars Gruzdovs (režisors Mihails Gruzdovs), kad vēlas mani pakaitināt, sauc mani par Arnoldu, pats šo vārdu īpaši nemīlu. Man ir brālis un māsa, kuriem vārdus izvēlējies tēvs, bet, kad piedzimu es, tētis klāt pie paša iecerētā Kārļa – par godu viņa vectēvam – deva iespēju vārdu izvēlēties mammai. Arnolds viņai šķita gana spēcīgs. Tobrīd arī bija bērnu “divvārdnieku” mode, mēs klasē bijām tādi pieci.
Bija pārsteigums, kad nesen tēva kolēģe atsūtīja pabalējušu, melnbaltu bildi ar uzrakstu “Vilces aktieru grupa”. Otrajā rindā tur sēž Kārlis Avots, smaidīgs jauns vīrietis ar gudru pieri. Tētis stāstīja, ka pats Smiļģis esot ar viņiem strādājis, un Vilcē amatierteātrim esot bijusi liela piekrišana. Tēta vectēvu gan 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju, kur 36 gadu vecumā viņš gāja bojā. Lielākā līdzība mums ir platais, nenopietnais smaids. Arī mans brālis mīl teātri, spēlē Jelgavas Alunāna teātrī. Tas noteikti atstājis zināmu ietekmi uz mani, bet joprojām īsti nezinu, kādēļ tik radikāli izvēlējos par labu teātrim, jo dzimtas koks ir pilns skolotāju, ne aktieru. Māte un tēvs ir sporta skolotāji, vecmāmiņa Biruta bija latviešu valodas skolotāja, arī Elejas vidusskolas direktore.
Tas izskaidro tevis paša sportiskās intereses. Tomēr kā no regbija komandas, kas nokļuva pat Eiropas čempionātā, aizspēlējies līdz teātrim?
Biju tuvu profesionālajam sportam – tam atbilda mani fiziskie parametri. Vispār pamatā esmu volejbolists, astoņus gadus spēlēju arī basketbolu, un patiesībā tīri labi tieku galā arī ar citiem sporta veidiem. Kā sporta skolotājas dēlam man skolā bija zināmi nosacījumi – vienmēr būt pirmajam, augstlēkšanas latiņu turēt visaugstāk, rādīt piemēru. Sportu mīlu joprojām un nevaru dzīvot bez tā – sports paredz sistemātisku darbu, tikai tā vari būt labākais.
Teātra studijas tu esot sācis kā brīvklausītājs, ne students?
Jā, tā bija. Biju atgriezies no Eiropas čempionāta regbijā. Iedomājies 1,97 m garu un gandrīz 100 kg smagu puisi, kurš grib iestāties leļļu teātra kursā! Eksāmenā prozu un dzeju “iznesu” labi, bet izkritu etīdēs. Vajadzēja nospēlēt etīdi ar rotaļlietu – vilciņu, runājot “nevalodā”. Tajā brīdī man nebija ne jausmas, kas ir etīde. Vēlāk tomēr tiku brīvklausītājos, un esmu ļoti pateicīgs, ka man bija iespēja iepazīties ar objektu teātri jeb leļļu teātri – tas paplašinājis kā manu redzesloku, tā arī manas kā aktiera iespējas.
Šobrīd esi nokļuvis Valmieras teātrī, vēl esot studenta kārtā. Tevi esot ievērojusi režisore Indra Roga. Tu zini, ko viņa pamanīja?
Viņa ir pasniedzēja, kura māca un novērtē darbu. Akadēmijā biju sev apsolījis, ka visu gadu rādīšu divas, četras etīdes dienā. Pie tā arī turējos. Jādomā, tas ir līdzīgi kā izmestie metieni sportā – vienā brīdī kvantitāte kļūst par kvalitāti un tu sāc trāpīt. Apzinos, ka 20 gadu vecumā daudzi vēl tikai iestājas akadēmijā un būt tik jaunam štata darbiniekam Valmieras teātrī ir zināms izaicinājums. Tagad esmu jau izgājis cauri tam, kam citi piecus gadus vēlāk. Jau pirmajā kursā tiku pie kino pieredzes, filmējos Aika Karapetjana filmā “Pirmdzimtais”, kur man bija prieks un gods būt tuvumā Kasparam Znotiņam. Tā bija neticama sakritība un privilēģija, jo pirmā teātra izrāde, ko savā dzīvē redzēju, bija tieši “Ziedonis un Visums” vidusskolas laikā – tā pilnīgi “norāva jumtu”! Tas, iespējams, arī bija punkts, kad pārliecinājos, ka gribu to darīt – spēlēt tādu teātri. Atceros, “Pirmdzimtā” filmēšanas laukumā biju ļoti saviļņots, ieraugot trīs ūdens glāzes ar uzvārdiem – tur līdzās Znotiņam un Zālem bija rakstīts arī “Avots”. Sirreāli! Manas ainas gan beigās neiemontēja (smejas).
Teātris un studijas – kā līdzsvaro šos lielumus?
Kad mani paņēma teātrī, Valmieras vasaras teātra festivālā atkal pieskrēju klāt Kasparam Znotiņam un aizrautīgi stāstīju, ka tagad strādāšu teātrī. Viņš izbrīnīts paskatījās un pēc ilgas pauzes pateica – bet tev taču jāpabeidz akadēmija. Un viņam ir taisnība! Varbūt viss, kas ar mani notiek, notiek par ātru. Bet zinu arī to, ka esmu ieguvējs. Zinu, pie kā jāstrādā, no kā jāuzmanās, bet, galvenais, esmu sapratis, kādu teātri gribu spēlēt.
Režisore Indra Roga tevī esot pamanījusi nevis leļļu, bet dramatiskā teātra aktieri.
Nekādā gadījumā neatsakos no leļļu teātra. Pie tā ir vērts atgriezties un pētīt, taču šobrīd mani ļoti interesē dokumentālais teātris. Arvien vairāk mīlu iedziļināties pretrunīgu personību biogrāfijās. Gribu spēlēt teātri, kur aktieris reāli transformējas stāsta ietvaros. Šobrīd domāju, ka tam ir vērts tuvoties.
Piemēram, karstasinīgi paukoties uz skatuves kā jaunais Laerts, Ofēlijas brālis un Mārtiņa Meiera spēlētā Hamleta pretinieks. Tā vien šķiet, ka tieši ekspresīvie tēli ir tava stihija.
Studējot leļļu teātra kursā, mums paukošanas programmā nebija, bet kopā ar bijušo kursabiedru Jēkabu Reini brīvprātīgi divreiz aizbraucām pie trenera Valda Kupča, lai pamācītos paukot un sajustu, kas tas ir. Kad ar Mārtiņu Meieru sākām gatavoties cīņai, vajadzēja mācīties daudz nopietnāk.
Laerts ir viena no manām līdz šim sarežģītākajām lomām. Viņš zaudē visu – bojā aiziet tēvs, māsa. Lai pietuvotos šai situācijai, man pašam vajadzēja pūlēties ieskatīties vietās, kur vēl nebiju skatījies. Izrādē parādos epizodiski, sākumā un beigās – Laerts aizceļo uz Franciju, bet atgriežoties notikumi viņam krīt virsū ārprātīgā ātrumā. Atšķirībā no Hamleta viņš neiet pretī nāvei apzināti. Man kā aktierim tāda notikumu virkne ir izaicinājums, bet es Laertu saprotu.
Mārtins Īdens, loma, par kuru saņēmi “Spēlmaņu nakts” nomināciju, ir jauns cilvēks, kurš mēģina ielauzties viņam svešā intelektuāļu vidē. Arī pats esi ienācis teātra pasaulē no citas vides, un Mārtina situācija varētu būt tev pazīstama.
Tā ir. Mārtins Īdens ir mans līdz šim personiskākais darbs. Trīs gados, kopš esmu saistījies ar teātri, esmu piedzīvojis līdz šim emocijām, pārdzīvojumiem un atklāsmēm bagātāko dzīves posmu. Man pašam Mārtins Īdens noteikti ir stāsts par jaunu puisi, kurš dzīvo kādā pierobežas ciematā, un tad nonāk lielajā, varenajā lielpilsētā jaunu un modernu intelektuāļu sabiedrībā (smejas). Lomā ir ļoti daudz no manis.
Kad lasīju romānu, brīžiem gribējās to mest pret sienu. Tā viņa mūka disciplīna – no tās var mācīties. Viņš attālinās no vulgāras materialitātes un pietuvinās garīgām lietām, kur viss šķiet tik cēls. Vēl atceros to sajūtu, kad es, puika, kam tēlaini izsakoties, galvas vietā bija bumba, ienāku bibliotēkā un prātoju, kā viens cilvēks var visu to izlasīt. Bet es taču arī esmu cilvēks, tātad arī to varu. Īdens ir kā liels vērsis, kurš neveikli meklē ceļu starp porcelāna traukiem. Un piedzīvo vilšanos.
Par teātra balvu iznāk konkurēt ar vairākiem Valmieras teātra kolēģiem.
Tieši skatījos uz nominantu sarakstu un nodomāju, ka esmu tur visgarlaicīgākais – tāds slavas dziesmu nepavadīts, arī televīzijā nefilmējos (smejas). Protams, ļoti priecājos, ka kāds ir sekojis līdzi manām gaitām un tās novērtējis. Jūtos arī ļoti pagodināts būt starp tik spēcīgiem jaunajiem māksliniekiem, arī kolēģiem no Valmieras teātra. Tur ir arī mans bijušais kursabiedrs, cīņubiedrs Jēkabs Reinis no Nacionālā teātra. Režisors Klāvs Mellis ir lielisks pretendents ar teicamu gaumi. Mums, aktieriem, ar viņu bija ļoti viegli strādāt.
Jaunā teātra sezona jau klāt – ko tā nesīs tev?
Kopā ar Valmieras teātra kursu iestudējam divas izrādes Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadībā – rādīsim tās teātra mansardā. Pēc Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem top izrāde “731. solis”. Romāna galvenais varonis Raskoļņikovs ir izskaitījis soļus no sava dzīvokļa līdz vecās augļotājas dzīvoklim – to ir tieši 730, bet 731. solis – tas jau ir sitiens pa pakausi. Un katram varonim šajā stāstā ir savs 731. solis. Būšu Razumihins un Marmeladovs. Ir lieliski strādāt kopā ar kursabiedriem. Mana paaudze ir tā, kuru es tomēr vislabāk izprotu un izjūtu, un gribas domāt, ka jaunība mani kaut mazliet, bet sapratīs.
Otru topošo izrādi, Knuta Hamsuna nelaimīgās mīlas stāstu “Viktorija”, pazīstam no latviešu kinofilmas. Kuru tēlu spēlēsi tu?
Būšu Juhaness, kuru latviešu ekranizācijā reiz spēlēja Jānis Reinis. Mīlestība ir tā zelta zivs, ko var ķidāt mūžīgi, jo to neizprot ne jauns cilvēks, ne vecs, arī Einšteins izprata zinātniskas mīklas, bet neizprata savu sievieti. Pats esmu ļoti romantisks, tās ir lietas, kas man nav svešas. Un man patīk iemīlēties – vēstulēs, stāstos, mākslā, meitenēs, dabā. Lai runātu par mīlestību, ir jāiemīlas. Tad nu es iemīlos.
Jūti arī tavu talanta pielūdzēju mīlestību?
Mēdzu saņemt pa kādai vēstulei – īpaši pēc Mārtina Īdena. Es gan tās nesauktu par pielūdzēju vēstulēm, drīzāk cilvēks kādā izrādes brīdī ir identificējies ar notiekošo, un viņš ar mani dalās savā pieredzē un pārdzīvojumos. Tas mani iepriecina, jo nozīmē, ka ir trāpīts. Tajā brīdī man ir sajūta, ka pārstāvu ne tikai sevi un savu pētījumu, bet kaut kādā ziņā arī to cilvēku un viņa dzīvi. Tas baro.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE. Kārlis Arnolds Avots
* Mācījies Elejas vidusskolā, Jelgavas ģimnāzijā, Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa students.
* Lomas: Juhaness (K. Hamsuns, “Viktorija”, 2019), Razumihins, Marmeladovs (“731. solis”, 2019), Mārtins Īdens (“Mārtins Īdens”, 2019, nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai); Laerts (V. Šekspīrs, “Hamlets”, 2019); Orests izrādē “Mušas” (Valmieras vasaras teātra festivāls, 2018), Balss (A. Brigadere “Dievs. Daba. Darbs”, 2018); loma izrādē “Vidzemnieki”, (Blaumanis/Kļava, 2018); Albērs (A. Puškins, “Mazās traģēdijas”, 2017); loma izrādē “Peldošie-ceļojošie. II daļa” (Dailes teātris, 2016); loma filmā “Pirmdzimtais” (A. Karapetjans, 2017).
