Iemīlējies Daņiļevičs. Horeogrāfs sarunā “Mājas Viesim” par mīlestību, drosmi un unikālo koncertuzvedumu Mežaparka Lielajā estrādē 11
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tur vajag dūšu, lai kāptu uz skatuves un dejotu! Horeogrāfam Agrim Daņiļevičam tās nav trūcis, ne kā mazam puikam valsējot lielajā skolas zālē, ne kā deju skolas “Dzirnas” radītājam un vadītājam, ne arī tagad ar vēl nebijušu koncertuzvedumu Mežaparka Lielajā estrādē “Dziesma dejo. Deja skan”, kur no savām ierastajām robežām izkāps vairāk nekā seši tūkstoši dziedātāju un dancotāju.
Fotosesijā viņš ir katra fotogrāfa sapnis – ja vajag, lēks ezerā un bildēsies ar ūdensrozi zobos vai trenkās zosis, vai stutēs mazo gaili Kokorookokoku uz pleca, vai domīgs sēdēs uz īpašā akmens, kur mēdz sarunāties ar viņsaulē aizgājušiem draugiem un pieņemt svarīgus lēmumus. Pašūposies? Vienā mierā, ka tikai striķi izturētu…
Esam Agra Daņiļeviča lauku īpašumā Lēdurgas Putnos, kur no Latgales vestā guļbaļķu māja cēli izslējusies uz pakalna un pakājē vizuļo Auniškalna ezers. Noskatījis vietu kādā makšķerēšanas reizē, tagad var lepoties ar iekoptu sētu, mīlīgu pirtiņu, gruntīgu pagrabu, arī putnu saimi, mājas sargu un kaķu pāri. Ak, un ezerā saimnieks sastādījis lērumu ūdensrožu un izaudzējis brangu karpu pulku, kas ēd gluži vai no rokas. Vajag bildi ar zivīm, tūlīt būs!
Sajūtas dejas meistaram tomēr nav tik bezrūpīgas, kā varētu šķist, jo tuvojas, kā pats saka, eksperiments uz Lielās estrādes, kur vēl daudz nezināmo, omu pabojājuši daži kolēģu un ierēdņu mestie sprunguļi riteņos, taču par tiem, kā arī Dziesmu un deju svētku māksliniecisko līmeni viņš runāšot vēlāk, kad uzvedums būs izskanējis.
Par uzveduma simbolu esat izvēlējušies šūpoles – šūpošanās ir gana juteklisks, ar auglību saistīts rituāls. Vai tā bija domāts?
Deja ir horizontālo vēlmju vertikāla izpausme, un tur ir milzīga patiesība, jo vismaz astoņdesmit procenti kustību valodas saistās tieši ar mīlestību. Ko tad citu dejosi? Mīlestība ir tēma, kuru neviena māksla nevar apiet, ne dzeja, ne deja vai kas cits nevar rasties tukšā vietā, bez mīlestības nevari ne dzīvot, ne turpināties.
Pats par sevi neskaitāmas reizes esmu teicis, ka mīlu savu darbu, un platonisko mīlestību man ir bez sava gala – tik daudz deju radīts konkrētiem cilvēkiem! Esmu bijis iemīlējies pat sava dēla meitenē – biju tas, kurš salika viņus vienā pārī deju izrādē “No zobena saule lēca” un vēl dažās…
Amerikāņu filmās redzam, cik viegli nāk pār lūpām vārdi “es tevi mīlu”, kā tev ar mīlestības vārdiem?
Kādreiz tā nevarēju, bet tagad gan bieži saku saviem dejotājiem, ka viņus mīlu, un viņi saprot, kas tā par mīlestību. Un es arī jūtu, ka mīlestība ir abpusēja. Šodien pat biju izskrējis cauri Krimuldai, kur dejotājiem visu šo nedēļu ir nometne, un bērni aplipa riņķī kā tāds bišu spiets, kad Singita nāca pretim, sauca – mēs esam Agra bērni! Saku, jā, jā – no rīta agri bērni un vakarā būsit vēlu bērni.
Nez kā Singita jūtas, kad dejotājas vīram virpuļo apkārt?
Viņa ir pieradusi. Mēs viens otram uzticamies un darām, kas katram darāms.
Vai viņa vairāk ir direktore rīkotāja, tu – mākslinieks, kam dažkārt galva mākoņos?
Singita ir arī vēsā kritiķe manām horeogrāfijām.
Kā uztver kritiku?
Kad strādāju Raganā, Krimuldas vidusskolā un ar “Dzirnām” radīju ļoti daudz jaunu darbu, man bija pat ļoti liels kritiķu pulciņš. Katru trešdienu vakarpusē uz mēģinājuma pēdējo pusstundu atbrauca viens no maniem deju skolotājiem Puķīšu Guntis, Mārtiņš Brauns, reizēm Uģītis – Brikmanis, Limbažu teātra režisors Didzis Janavs un vēl pa kādam. Pēc mēģinājuma gājām pirtī un uz baseinu, kur viņi man skaloja smadzenes. Tas bija vērtīgi, jo zināju, ka nelej ausī medu, bet saka tīru patiesību, protams, visu jau aubē neņēmu.
Teici, ka mīli savus dejotājus, taču bez stingras rokas neiztikt?
Drausmīgi kaitina stulbums uz skatuves, nevaru izturēt, kad redzu, ka tur nokļuvis cilvēks, kuram ir pilnīgi vienalga, kur viņš atrodas, un skatuve viņam nav svēta vieta. Vienmēr esmu mudinājis dejotājus domāt, pat visvienkāršākajās tautas ornamentālajās dejās atrast segumu, jēgu žestam, kustībai, ķermeņa valodai.
Atceros, kā Viļņas operas festivālā, kur bijām dalībnieki, aizgājām paskatīties uzvedumu, redzu – interesanta scenogrāfija, dzīvā mūzika, bet deju pāris darbojas tehniski un viņu priekšnesums ir tukšs, ka neko nespēju uztvert, šķita, ka kāds grib iebarot ēdienu, ko nespēju uzņemt, un es aizmigu… Krēsli tur ir ērti. Kad pēc stundas pamodos, blakussēdētāji teica – neko neesi zaudējis. Dažkārt laikmetīgā deja ir tik kaitinoši sarežģīta, ka esmu gājis ārā no pasākumiem, kur neko nesaprotu, nekas ar mani nenotiek, bet citi beigās aplaudē. Esmu pat mucis no televīzijas, lai nav jākomentē iestudējums operā.
Tavi līdzgaitnieki Mārtiņš Brauns un Uģis Brikmanis aizgājuši aizsaulē, bet tev, kā pats iepriekš stāstīji, Putnos ir akmens, kur ar viņiem parunāties.
Akmens atrodas pusotra metra attālumā no vietas, kur mēs pirmo reizi iekūrām ugunskuru, kad ieradāmies noskatīt mājas vietu. Ugunskura vieta tur palikusi līdz šai dienai, blakus uzliku plakanu akmeni, kur man patīk apsēsties un padomāt. Kad biju ieaicinājis rīkstnieku, lai atrod, kur rakt dīķi, viņš, izstaigājis visu teritoriju, apstājās netālu no akmens un teica, ka tas ir Putnu enerģētiskais centrs, un piebilda, ka sievietēm tur nevajag sēdēt, bet vīri – var.
Esi jau teicis, ka Uģa pietrūkst.
Nu, Uģis bija ģeniāls vīrs! Ja režisors bija Brikmanis, zini, ka būs interesanti un rezultāts – ļoti labs, lai gan kādu laiku nesapratīsi, ko viņš grib. Arī tagad viņš ļoti palīdz, jo, esot blakus, daudz ko esmu iemācījies. Atceros, kā 2018. gada simtgades Dziesmu un deju svētkos Uģis režisēja Mežaparka Lielajā estrādē un pieaicināja mani izveidot horeogrāfiju Imanta Kalniņa dziesmai “Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš”. Biju izdomājis, ka dejotāji nāks gar skatītājiem pa ejām un noslēgumā puiši ar meitenēm apkampsies – tāds amerikāņu “happy end”, kad visi dabonas. Bet Uģis saka – nē, atstāj viņus pusotra metra attālumā, lai skatās viens uz otru un paliek ilgošanās, tiekšanās, kam nav beigu. Tā tas palika. Tie ir mirkļi, kurus Uģis precīzi izjuta, un es viņam pilnībā uzticējos.
Ideja par dejotājiem, kas dzied, un dziedātājiem, kas dejo, jau virmoja sarunās ar Uģi. Viņam bija žēl, ka dejotājiem jādejo sporta stadionā, un es arī tā uzskatu, ka stadions nav īstā vieta dejošanai. Man par to ir pārmetuši, ka noliedzu Deju svētkus, nekādā gadījumā, tikai to, ka sporta būve nav piemērota vieta. Ar Mārtiņu Klišānu pētījām vietas Latvijā, kur dziesmu un deju varētu savienot vislielākajā formātā, taču jautājums palika atvērts. Iespējams, kādreiz kāds spēs sarīkot svētkus, kur satiksies četrdesmit tūkstoši dziedātāju ar divdesmit tūkstošiem dejotāju un miljons skatīsies!
Tomēr man jājautā, kur tā pārliecība, ka dejotāji ne tikai grib, bet arī var dziedāt un dziedātāji – dejot?
Mācēšana šajā gadījumā ir nedaudz otršķirīga, galvenais ir gribēšana. Dziesmu svētkos, kad esmu rādījis koristiem kustības, kas visiem jāizpilda, viņi to dara tik azartiski un arī izskatās skaisti. Dejotājiem vienmēr ir gribējies dziedāt, paklausieties, kas notiek autobusos!
“Dzirnu” modelī dejošana un dziedāšana tiek apvienota jau vairākus gadus, kur to var redzēt un dzirdēt mūsu vasaras nometnes un deju meistarklases koncertos Burtniekos, kas ir ļoti labi apmeklēti. Starp citu, liela daļa dzirniešu uz vienu nedēļu kļūst par pedagogiem vietējiem bērniem un jauniešiem, daži no viņiem vispār nav satikušies ar deju, tiem nolieku blakus dejotāju, kas palīdz. Mūsu dziedāšanai un dejošanai nākusi klāt arī instrumentu spēle un aktiermeistarība. Iedomājies, puisis dejo un tad pievienojas ansamblim, paņem trompeti un nospēlē savu gabalu un pēc tam turpina dejot.
Vai pagājušā gada koncertā, kur krāšņākā vieta bija tā, kad muzikālajā starpspēlē dejotājs un solists Pauls Bārzdiņš ar diriģenti, kas ir mūsu pašu dejotāja Aleksandra Špicberga, nolaiž riktīgu rokenrolu, ka kājas pa gaisu, beidzas starpspēle un Aleksandra turpina diriģēt, bet Pauls – dziedāt. Kā man patīk viņu trenētība, prasme, gudrība, prieks!
Vispusīgi mākslinieki?
Uz to jau “Dzirnas” pamazām iet.
Pašam ar dziedāšanu “Mauglī” bija pieredze?
Tas bija Nika Matvejeva un Mārtiņa Brauna pirksts – šie saka, Agri, tev ir jādzied un jādejo Akela. Tas galīgi nenāca vienkārši, jo fiziski bija ko turēt, labi, ka aizelšanās piestāvēja numuram. Bija nenormāli grūti, un nebiju baigi svaigais – kad “Arēnā Rīga” svinējām “Dzirnām” trīsdesmit gadus, man bija četrdesmit deviņi. Toreiz “Sīpoli” dzīvajā spēlēja!
Jūsu uzvedumā arī būs dzīvā mūzika, kas tehniski nav vienkāršs risinājums.
Gribējām, lai salāti ir svaigi, lapas nav savītušas, tāpēc svaigums ir visur – mūzikā, dejā, intermēdijās un citur. Turklāt mūsu komandā darbojas tādi muzikālās pasaules feinšmekeri kā Mārtiņš Klišāns, Uģis Prauliņš, arī Ints Teterovskis un Romāns Vanags.
Nesen man bija saruna ar folkloristu Austri Grasi [“Mājas Viesa” šā gada 10. numurā], kurš pieminēja gan dzīvās mūzikas trūkumu Dziesmu un deju svētkos, gan pēdējo svētku deju uzvedumu, kas izskatījies kā veidots totalitārās ideoloģijas estētikā – uzspēlēti un mākslīgi.
Zinu, par ko viņš runā… Man šī svētku sadaļa izskatījās tikpat neveiksmīga kā Austrim Grasim, un toreiz izvērsās polemika starp dejotājiem, kuri bija tādās pašās domās. Padomju laika estētika bija vienkāršākais ceļš, kā iestudēt deju uzvedumu, taču tas ir primitīvi un mākslinieciski nevērtīgi.
Kad veidoju deju izrādi “No zobena saule lēca”, lielākās “lomkas” bija, lai atrastu paņēmienu, kā izvairīties no tādas estētikas, jo zināju, ko es tiešām negribu un nekad cilvēkiem nerādīšu.
Vai vajag dzīvo mūziku Deju svētku koncertos?
Vajag! Saprotu, ka kādreiz ir bijis mēģinājums to izmantot, kas nav beidzies veiksmīgi, taču mūsdienu aparatūras iespējas tagad ir pavisam citas, lai respektētu skaņas lidojuma laiku, kurai stadionā ir apmēram pusotras sekundes novirze. Ja dzīvo mūziku tehniski var nodrošināt, tas ir jādara.
Cik deju tev būs nākamajos Deju svētkos?
2018. gadā bija seši vai septiņi numuri, kas ir ļoti labi, bet 2023. gadā nav neviena, tāpēc būšu dejotājs “Dzirnu Senčos” kopā ar mūsu dejotāju vecākiem…
Kā tas varēja notikt?
Esmu uztaisījis “Dziesma dejo. Deja skan”, un tas ir iemesls, bet par to būšu gatavs runāt kaut kad pēc uzveduma.
Kā ar tavām radošajām šūpolēm, kurā punktā esi?
Man likās, ka šūpoļu augstākais punkts varēja būt pirms dažiem gadiem, kad notika sarunas par ziemas olimpisko spēļu organizēšanu Zviedrijā un renes sporta veidiem Siguldā, kur ar savām mākslinieciskajām idejām noteikti gribētu piedalīties. Pats esmu bijis kalnu slēpotājs, tikai drusku pietrūka līdz Latvijas izlasei, arī dēls Rūdis un meita Emīlija slēpo. Mēs zinām to drēbi! Reiz uz vienu Siguldas ziemas kausu biju sagatavojis scenāriju ar grupas “Pink Floid” mūziku, darbība bija salikta pa sekundēm dejotājiem, kalnu slēpotājiem, frīstailistiem, aerodiumam un visiem citiem, kas ir Siguldā. Ja tiktu pie olimpiādes sarīkojuma, tas būtu sapņa piepildījums. Vajag to tikai pateikt…
Vajag mērogu? Vai tāpēc uzvedumam “Dziesma dejo. Deja skan” izvēlējies Lielās estrādes skatītāju daļu, kas ir divarpus reizes lielāks laukums nekā līdzšinējie sporta stadioni?
Šis ir eksperiments ar ļoti daudziem nezināmajiem, taču man bija svarīgs Mežaparka miers, kur garām neiet vilciens un nav stadiona sportiskās vides. Laukums un formāts, arī publikas daudzums un enerģētiskās apmaiņas plūsma ir precīzi tas, ko vajag. Intermēdijās izmantojam milzīgus – astoņus ar pusi metrus garus un pusotra metra platus – baltu audumu gabalus, ar kuriem veidojam putnus, ūdeni… Kad skanēs “Gaismas pils”, tie veidos izgaismotu grāmatu, “Jāņu naktī” – degošas bākas vai ugunskurus. Šajā reizē noteikti neizšausim visas idejas un resursus, ir sajūta, ka gribētos modelī vēl padarboties.
Vai sirds nedreb par tik milzīgu eksperimentu?
Katru reizi ir uztraukums! Uzveduma noslēgumam uzrakstīju dzejoli dejotājiem, kas varētu būt arī kā himna: Es gribu dejot/ Mīlēt un ciest,/ Sviedrus, laimi/ Un asaras šķiest./ Es gribu dejot/ Kails vai tērpā/ Balts un tīrs/ Vai kritis grēkā./ Es gribu dejot/ Gribu dzīvot tā/ Debesīs plīvot/ Dejas karogā/*. Skan nedaudz ar patosu, taču jābūt nenormālai drosmei un dūšai pārvarēt sevi, kas ir pirmais, ar ko sākas dejošana, ka nebūs kauna, ka uz tevi skatās! Dejošana ir uzdrošināšanās, kas katram nav dota, un ir ļoti daudz cilvēku, kuri nevar pārkāpt pāri savam kompleksam.
Ļoti labi atceros, kā trešajā klasē Siguldas vidusskolā biju sācis dejot sarīkojumu dejas un lielajā zālē notika balle – gaišs kā dienā, skan valsis, skolotājas vēro, bet es mierīgi eju pa diagonāli pāri zālei pie savas meitenes, ar kuru dejoju balles dejās. Mēs bijām vienīgie dejotāji visā lielajā zālē, pārējie neuzdrošinājās. Domāju – kur tajā brīdī man bija dūša? Kad aizvedu meiteni uz viņas vietu un paklanījos, pienāca skolotāja Maksiņa ar divām neļķēm un iedeva vienu man un otru – meitenei. To nevar aizmirst! Lai es tagad… man būtu bremze, vēl padomātu, vai to gribu darīt.
Kad pēdējo reizi valsi dejoji ballē?
“Dzirnām” bija šī uzveduma modelēšanas koncerts “Siguldas Devonā” [kultūras centrs], un pēc tam bija ballīte, kur nodejoju valceri – kāda meitene mani paaicināja, pats jau uz dejošanu neraujos.
Vai dejot joprojām patīk?
Protams, bet vairāk patīk skatīties, kā jaunieši dejo. Uz mūsu deju skolu nāk mācīties arī balles un modernās dejas, arī pa pāriem, un reizēm pabāžu galvu pa durvīm un paskatos, kā viņiem iet, – redzu, tik smuki darbojas!
Vai ar deju var vairāk pateikt nekā ar vārdiem?
Par itāļiem bija teiciens – ja gribi, lai viņš klusē, sasien rokas. Ir lietas, ko ar vārdiem nevari pateikt, un tad ir deja. Man izdevies izstāstīt cilvēkiem kaut ko svarīgu un atrast kopīgu valodu tieši caur deju, žestiem, mīmiku un enerģētiku.
Jūsu uzvedumā ieskanēsies arī Ukraina. Vai nav radies jautājums – ukraiņiem vajag palīdzību, bet mēs te dziedam un dejojam?
Ukrainai mēs raudoši neesam vajadzīgi, viņiem vajag stiprus, kārtīgus, drošus palīgus un domubiedrus, un šinī izrādē to parādīsim, ka tādi esam blakus. Viņiem jāsajūt mūsu ideālās Latvijas modelis, kas parādās uzvedumā un katros Dziesmu un deju svētkos, kad visapkārt dzirdam tikai mūsu zemes valodu, dziesmas, dejas, Latvijas vērtības, sajūtam jaudu, spēku un dzimtenes mīlestību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu tautai – gan dalībniekiem, gan skatītājiem – vajadzīgi šādi svētki, tāpēc ka te ir kopības sajūta un enerģētika, kuru citur nedabūt! Mežaparks kļūst par mūsu ideālo Latviju.
Kad paskatos aptaujas, šermuļi iet pa kauliem, jo pie mums ir gan Ukrainas kara, gan Putina atbalstītāji.
Šajā brīdī var būt vai nu balts, vai melns. Visus, kas Latvijā turpina gānīt Ukrainu un ceļ saulē Putinu, sasietu vienā buntē un aizvestu pāri Zilupes robežai, lai tinas jo tālāk, jo labāk. Ar demokrātiju te nav nekāda sakara, tā ir apzināta propaganda, viņi ir zināmi, un jāgādā, lai tādu te nebūtu!
Kāda ir tava ideālā Latvija?
Ja neskaita skauģus, nelabvēļus, valsts noniecinātājus, ir sajūta, ka dzīvoju ideālajā Latvijā! Man ir bērni, mazbērni, sieva, mīlestība, vieta, kur dzīvot, darbs, kuru mīlu, nu ko vēl? Motociklu vai kvadriciklu? Nu tie ir nieki, dzelži. Varbūt gribētos drusku vairāk naudas, bet tikai drusku, jo vēlētos paceļot ar savu ģimeni. Vienam vēl sanāk, arī sieviņai izdodas izbraukt ārpus Latvijas, bet visiem kopā naudiņas nepietiek. Pārējais man viss ir!
Ko gan es gribētu – lai Putins nosprāgst! Pirms kādiem trīs gadiem Maskavā, Igora Moisejeva ansamblī iestudēju izlaiduma klasei latviešu deju “Apkal mani, kumeliņi”. Fantastiski cilvēki, inteliģenti, iejūtīgi, labi audzināti, radoši, un tas tik ļoti neiet kopā ar to, kas tur notiek šobrīd. Protams, viņi paši ir līdzvainīgi.
Redzam, ka ukraiņi ir stipri un drosmīgi pat tik milzīga pārspēka priekšā. Kā domā, vai arī mēs tādi esam?
Mēs esam stipri. Ja būtu labākā fiziskā formā, dotos turp, man bija tāda doma, ka varētu braukt karot uz Ukrainu, jo tas ir arī mūsu karš. Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā, ja rastos reāli draudi, cilvēki mobilizētos. Varam čīkstēt un piketēt, bet dzīvojam laimīgā, demokrātiskā zemē.
*A. Daņiļeviča dzejoļa fragments.
Vizītkarte
Agris Daņiļevičs
horeogrāfs, deju skolas “Dzirnas” izveidotājs un vadītājs
Dzimis un skolā gājis Siguldā.
1985. gadā absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu.
2008. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu režijā.
80. gados darbojies Siguldas Tautas deju ansamblī “Gundega” par repetitoru, vēlāk – māksliniecisko vadītāju.
1985. gadā Krimuldas vidusskolā nodibinājis deju grupu “Dzirnas”, kur par vadītāju strādā līdz 2008. gadam.
2002. gadā dibinājis Agra Daņiļeviča deju skolu “Dzirnas” Rīgā.
Veidojis horeogrāfijas Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koncertiem un uzvedumiem, izstādei “Expo 2000” un citiem sarīkojumiem.
Veidojis vairāku operu, dramatiskā teātra izrāžu un operešu kustību partitūras.
Horeogrāfiju autors izciliem deju uzvedumiem un iestudējumiem – “Mauglis”, “Spēlēju, dancoju”, “No zobena saule lēca”.
2011. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Laulībā ar Singitu Daņiļeviču (deju skolas “Dzirnas” direktore), četru bērnu tēvs un arī vectēvs.
Uzziņa
“Dziesma dejo. Deja skan” koncertuzvedums Rīgā Mežaparka Lielajā estrādē
• 4. augustā plkst. 21.30 (ģenerālmēģinājums)
• 5. augustā plkst. 21.30
• 6. augustā plkst. 21.30
Biļetes nopērkamas “Biļešu paradīzē”
