Iemesti pasaulē. Daces Vīgantes otrais stāstu krājums 0
Daces Vīgantes otrais stāstu krājums “Tad redzēs” iznācis tikai nepilnu gadu pēc pirmā krājuma “Ledus apelsīns”.
Vēl nesen notikusī debija atmiņā iespiedusies kā spilgta. Krājumu pamanīja, nominēja Latvijas Literatūras gada balvai, jau iepriekš Daces Vīgantes stāsti tikuši apbalvoti festivālā “Prozas lasījumi”. Debitante intervijās neslēpa, ka pirmais stāstu krājums tapis ilgākā laika posmā, ka literatūras vilkme bijusi jau kopš apzināta vecuma, bet praktiski apsvērumi dzīvē aizveduši pa mazliet atšķirīgu ceļu: viņas biogrāfijā lasām ierakstus par pabeigtu Vieglās rūpniecības tehnikumu, pēc tam iegūtu juristes izglītību. 45 gadu vecumā Dace Vīgante iestājas Literārajā akadēmijā un attiecībā uz pirmo stāstu krājumu atklāj – tas tapis slīpējot, izstrādājot senāk rakstītus stāstus kopā ar viņas pasniedzēju akadēmijā Ievu Melgalvi.
Nupat iznākušais krājums “Tad redzēs” ir kā sava veida eksāmens. Literātu vidē ik pa laikam tiek popularizēts asprātīgs izteikums, ka uz pirmo grāmatu ir spējīgs jebkurš cilvēks, bet tikai sekojošais nosaka, vai rakstniecība ir viņa profesija.
Krājumā ir deviņi stāsti, pie labas daļas no tiem atsauces, ka tie jau piedzīvojuši pirmpublicējumu interneta žurnālos “Punctum”, “Satori”, žurnālā “Domuzīme”. Šis fakts raksturo rakstnieci arī kā personību – viņa ir aktīva meistardarbnīcu dalībniece, publicējas kopizdevumos, un arī redaktori acīmredzami viņas tekstus uzskata par labiem esam. Kā liecina atsauce, stāsti nereti pēc publicēšanas periodikā vēl tiek pārstrādāti, krājuma iznākšana ir sava veida punkta pielikšana to tapšanā.
Daces Vīgantes stāstiem ir ļoti spēcīga pēcgarša. Kādā interneta atsauksmē pēc pirmā krājuma iznākšanas izlasīju, ka rodas sajūta, ka stāstus rakstījis cilvēks, kurš jau iepriekš ir pārliecināts, ka paliks nesaprasts. Tāpēc arī stāsti bieži vien tiek izstāstīti nevis pirmajā personā, bet caur apkārt esošajām lietām, ikdienišķām parādībām.
Tā no domu plūsmas, stāvot rindā pie benzīna uzpildes stacijas tualetes ekskursijas laikā, izaug attiecību un vientulības drāma stāstā “Bezmiegs”. Stāstā “Sūtījums” no Ēģiptes sūtītas vīnogas, kas garajā ceļā sapuvušas, izcili atklāj kādu lielāku vilšanos par dzīvi, kurā neparastais notiek tik reti, bet neveiksmes ir ikdiena. Stāstā “Sastingums” klusēšana laulāta pāra starpā ir skaļāka par jebkuru kliedzienu.
Arī Daces Vīgantes otrā stāstu krājuma redaktore ir Ieva Melgalve, anotācijā viņa Daces Vīgantes rakstīšanas stilu salīdzina ar prasmi gleznot. Tie triepieni, otas vilcieni tekstā patiešām ir redzami, tie slāņojas cits uz cita, līdz, atkāpjoties soli atpakaļ, gluži kā impresionistu gleznās, pēkšņi izgaismojas satriecoša kopaina. Tieši tā tas notiek stāstā “Oda putekļiem”.
Tikai “gleznas” matērija šai gadījumā ir valoda. Pārāk pareiza valoda, kas uzsver stāstītājas prasmi labi uzvesties, neizpelnīties nosodījumu kā stāstā “Bezmiegs”, vai pašironija, stāstot par patiesi traģisko. Un lai arī Daces Vīgantes stāstos uzzīmētā pasaule ir pilna ar klusējošiem cilvēkiem, kas jūtas nedroši, Martina Heidegera aprakstītajā veidā iemesti eksistencē, krājuma kopējā noskaņa tomēr ir gaiša.
“Tad redzēs” ir frāze no krājuma pēdējā stāsta “Tumsa”, kas ir veltījums visām vecmāmiņām. Kad mazmeita pirms vecmāmiņas nāves uzstājīgi prasa, vai pēc nāves viņa nokļūs paradīzē, vecmāmiņa atbild “tad redzēs”. Tā ir ticība, ka, lai arī patiesība no subjektīvā, dažādiem aizvainojumiem un pāri darījumiem aizķepētā skatpunkta mums nav izzināma, tomēr ir kāda mistiska nojausma, tāds kā apsolījums, ka viss tomēr ir kāda Cita rokās, un tās rokas ir labas.
Dace Vīgante otrā krājuma eksāmenu ir izturējusi, un es patiešām varu aicināt krājuma “Tad redzēs” stāstos atpazīt savu dzīvi ikdienišķajā un arī piedzīvot to mazo katarsīti, kas uz to nenovēršamo – “tad jau redzēs” – liek raudzīties cerīgi.
