Kuri ir lielākie lauksaimniecības zemes īpašnieki Latvijā, un ko viņi saka par zemes pirkšanas ierobežojumu iedarbīgumu? 43
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmdienas, 7. februāra, “Latvijas Avīzē” pirmajā sērijā iepazīstinājām ar zemes pārdošanas ierobežojumu tapšanas vēsturi. Paši likumgrozījumu virzītāji uzskata, ka vairākkārtējie ierobežojumi spekulācijām ar zemi ir apturējuši vai vismaz piebremzējuši izpārdošanas lavīnu. Kuri ir lielākie lauksaimniecības zemes īpašnieki, un ko viņi saka par zemes pirkšanas ierobežojumu iedarbīgumu?
Ierobežojumus nesaprot
Diskusiju laikā par ierobežojumiem Zemnieku federācija vēlējusies, lai robežlīnija būtu 500 hektāri vai augstākais – 1000 ha, bet protestēt sākuši tie, kuriem īpašumā jau bijušas tik lielas platības.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) izpilddirektors Guntis Vilnītis “Latvijas Avīzei” norādīja, ka ir grūti spriest, vai 2000 ha ierobežojums ir pareizs, jo neviens nezina, kā būtu bez šāda ierobežojuma. “Mums gan liekas, ka ierobežošana pēc būtības ir diezgan nesaprotama. Jā, doma, protams, ir laba un arī ļoti populistiska, bet saimniecības lielumu jau nosaka daudzi citi faktori.
Pats galvenais ir ekonomika. Mēs diemžēl konkurējam ne jau viens ar otru Latvijas mērogā, bet gan visas Eiropas mērogā. Lai kā arī mēs gribētu Latvijā redzēt tikai mazas saimniecības, ir jāsaprot, ka tā ir utopija. Vai sabiedrība būtu gatava maksāt par tikai mazām saimniecībām? Kas laukos lauksaimniecībā ir tie lielākie nodokļu maksātāji, kas ir lielākie darba devēji? Kādam jau ir jāmaksā nodokļi, lai varētu samaksāt pensijas, skolotājiem algas, uzturēt ceļus, medicīnas sistēmu,” pauda Vilnītis.
Lauksaimnieks Valters Bruss uzskata, ka ierobežotās platības lielumam nav nozīmes. “Ja mēs gribam panākt lielu saimniecību neesamību, tad tā ir viena lieta, bet tie 2000 ha neattur ārzemju kapitāla ienākšanu, kas gribētu te nākt un nodarboties ar lauksaimniecību. Slīpētākās personas var taču izveidot kaut vai desmit SIA. Ja būtu 500 ha robeža, būtu vien jādibina vairāk SIA. Kopumā šie ierobežojumi sarežģī dzīvi godīgiem pilsoņiem, bet citiem tas vienkārši prasa mazliet ilgāku laiku.”
Bruss uzskata, ka nevienu šādu jautājumu nedrīkstētu risināt ar administratīvām metodēm.
“Aizliegt kādam kaut ko tikai tāpēc, ka viņam ir cita ādas krāsa, orientācija vai tautība, nav pareizi. Visu nosaka finansiālās iespējas.” Viņš gan piebilst, ka runā par tiem, kas tiešām uz Latviju brauc strādāt, nevis nodarboties ar zemes spekulācijām. Cik liela problēma ir spekulācijas? Bruss norāda, ka viņa Zemgalē neviens nepērkot zemi, lai to neizmantotu lauksaimniecībā.
Viņam pašam vairāk nekā 20 gadu saimniekošanas laikā platības pieaugušas par varbūt 50 hektāriem – kaut ko iegādāties var tikai tad, ja kāds no kaimiņiem izlemj likt punktu lauksaimniecībai vai izdodas nopirkt nomāto zemi. Kopumā viņš apsaimnieko ap 500 hektāriem lauksaimniecības zemes. “Pieļauju, ka varbūt kaut kur Latgalē platības izmanto kā ieguldījumus nākotnē.”
Viena lieta gan, ko, viņaprāt, ar ierobežojumiem ir izdevies panākt – ierobežot milzīgu pensiju fondu ekspansiju, kuri lauksaimniecībā izmantojamo zemi (LIZ) izmantotu kā ieguldījumus, to nemitīgi pērkot un pārdodot ar mērķi gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Piemērs nav tālu jāmeklē – tā notiekot ar mežiem.
“Varbūt tāpēc arī ir vērts pieciest mūsu neērtības, bet neviens nedrīkst vicināt karogus, ka ierobežojam ārzemniekus. Tā nav, un, manuprāt, to arī nevajag darīt,” uzskata Bruss.
Traucē pašiem, nevis ārzemniekiem
Gandrīz pusotrs tūkstotis hektāru LIZ ir SIA “Joži” īpašumā, kas pieder Sproģu ģimenei (arī kā fiziskām personām Sproģiem ir ievērojamas LIZ platības). Telefonsarunā Gunvaldis Sproģis izklausās visai pikts, uzsverot, ka visa šī epopeja nav divos teikumos izstāstāma.
“Labi atceros, kā tapa likums, iesniedzu arī savus priekšlikumus, bet tos neņēma vērā. Nesaprotu, kāpēc pieņēma 2000 hektārus. Kāda tur ir doma un motivācija apakšā? Es joprojām to nesaprotu. Vienīgais, ko dzirdu – lai ārzemnieki nevarētu iegādāties lauksaimniecības zemes, bet ierobežojumi jau vairāk traucē pašu bāleliņiem.
Šie ierobežojumi mums traucē, un būtu priecīgs, ja tādu nebūtu.
Ja gribēja ierobežot ārzemniekus, tad vajadzēja kā Francijā – jāzina valsts valoda. Pirkt vari, bet visu savu ieceri izklāsti pašvaldībai latviski, lai viņi saprot, ka varēsi te latviski nopirkt minerālmēslus un izdarīt citas lietas. Ar vienu gājienu varēja nošaut vairākus zaķus.”
Savus priekšlikumus tolaik iesniegusi arī Zemnieku federācija. Agris Veide, Bauskas lauksaimnieku apvienības vadītājs, atceras, ka neviens jau lauksaimniekiem nav devis vārdu.
“Kad teicu, ka, ja Smiltēns (agrākais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns. – Red.) tā turpinās vadīt sanāksmes, būs jāvēršas pie preses. Beigās jau ļāva izteikt savas domas, bet vērā neko neņēma. Uzskatu, ka Smiltēns bija ļoti nesolīds un atstūma ikvienu, kas domāja citādi. Argumentācija bija tāda, ka lielās saimniecības jau sasniegušas limitu, bet viņiem vajagot vēl. Politika tāda bijusi visu laiku. Nav jau nekāds noslēpums, ka Zemkopības ministrija nav mazo zemnieku aizstāve.”
Puse no simts pieder ārzemniekiem
Aplūkojot Valsts zemes dienesta (VZD) apkopotos datus par 100 lielākajiem lauksaimniecības zemes juridiskajiem īpašniekiem Latvijā, 2021. gada 10. augustā simtniekā bija 50 uzņēmumi, kas pieder Latvijas uzņēmējiem, 48 uzņēmumus pārvaldīja ārvalstnieki, vēl vienu uzņēmumu uz pusēm dalīja latvietis un šveicietis, bet vēl citu – latviete un vāciete.
Ja topā iekļaujam arī fiziskās personas, tad simtniekā ielaužas pieci Latvijas pilsoņi – Mihails Uļmans, Jānis Kokalis, Gunvaldis Sproģis, Gatis Ozols un Boriss Veļičko.
Interesanti ir salīdzināt 2015. gada janvāra datus par lielākajiem LIZ īpašniekiem ar šodienu. Septiņu gadu laikā “Top100” saglabājies 71 uzņēmums – 37 ārvalstu pilsoņiem piederoši uzņēmumi un 34 latviešiem piederoši. Kas nozīmē, ka septiņu gadu laikā simtniekā ielauzušies 11 uzņēmumi, kas pieder svešzemniekiem, un 17 pašmāju lauksaimnieku uzņēmumi.
Ja vērtējam LIZ platību pieaugumu, redzam, ka no 71 uzņēmuma, kas “Top100” bija jau 2015. gadā, septiņu gadu laikā platību audzējis 21 ārzemniekiem piederošs uzņēmums un 27 pašmāju lauksaimnieku uzņēmumi. Būtiski, ka platības septiņu gadu laikā uzņēmumiem augušas ievērojami. Trīsdesmit trīs juridiskās personas nu pārvalda par vismaz 100 hektāriem vairāk nekā 2015. gadā, bet 15 uzņēmumi platības palielinājuši par vairāk nekā 300 hektāriem, kas ir ļoti ievērojams apjoms. Visvairāk platības palielinājis SIA “Silmalas mežs”, kas pieder četriem zviedriem Brandbergiem. Uzņēmums iegādājies 884 ha LIZ. Jāuzsver gan, ka “Silmalas mežs” pamatā nodarbojas ar mežsaimniecību. Kāpēc tad viņi iepirkuši lauksaimniecības zemes?
Ar lauksaimniecības zemi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” saprot lauksaimniecībā izmantojamo zemi un zemi, kuras sastāvā dominējošā zemes lietošanas kategorija ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Svarīgi saprast, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir tikai viena no zemes lietošanas kategorijām. Šādas platības var aizņemt gan lauksaimniecībā izmantojama zeme, gan meži, gan purvi, gan apbūvētas teritorijas. Tieši tāpēc vairāki no LIZ “Top100” uzņēmumiem ir mežsaimniecības uzņēmumi un ar lauksaimniecību nodarboties nemaz nedomā. Tas nozīmē, ka ievērojamas mežu platības Latvijā skaitās arī lauksaimniecībā izmantojamas, kaut gan ir klātas ar kokiem.
Atgriežoties pie uzņēmumiem, kam septiņu gadu laikā visvairāk palielinājušās LIZ platības, redzam arī Arnim Vējam piederošo SIA “Uzvara-Lauks” (par 607 ha), SIA “Pampāļi” (par 612 ha; 55,88% uzņēmuma daļu pieder Jānim Vaļko), Āra Burkāna SIA “Sējas” (par 795 ha), SIA “Sprūževa M” (par 620 ha; 85,52% pieder Pāvelam Melnim), Sproģu ģimenei piederošo SIA “Joži” (par 649 ha), vācietim Haukem Timsenam piederošajo SIA “Balticagrar” (par 541 ha). Kopumā visvairāk platības audzējuši tieši vietējie.
Kas rada jautājumus? VZD dati rāda, ka līdz pagājušā gada 10. augustam vairāk par 2000 hektāriem īpašumā bija 15 juridiskām personām. Salīdzinot šos datus ar 2015. gada 1. janvāra datiem, redzams, ka septiņu gadu laikā noteikto 2000 hektāru robežlīniju pārsnieguši divi uzņēmumi, bet vēl pieciem izdevies palielināt LIZ platības, neskatoties uz to, ka jau 2015. gadā viņu īpašumā esošās platības pārsniedza 2000 hektārus.
Sērijas turpinājumā “Latvijas Avīzē”:
Kā vēl pieciem lauksaimniekiem izdevies palielināt LIZ platības, neskatoties uz to, ka viņu īpašumā esošās platības pārsniedza 2000 hektārus? Platību maksājumu saņēmēju “Top50”.
