Iemaukti tēvu zemei: Tikai puse no lielākajiem lauksaimniecības zemes īpašniekiem ir latvieši 157
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dati rāda, ka Latvijā no simt lielākajiem lauksaimniecības zemes juridiskajiem īpašniekiem 50 ir latvieši, 48 ir ārzemnieki, bet vēl divos gadījumos latvieši un ārzemnieki uzņēmumu dala uz pusēm. Puse tēvu zemes pieder ārzemniekiem! Kaut gan vienmēr gaisā virmojusi pārliecība, ka sava bagātība – zeme – mums jāsaglabā savās rokās.
Varētu šķist, ka šādu zemes masveida izpārdošanu veicinājusi iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Protams, ka ES pamatā ir brīva kapitāla kustība, taču atcerēsimies, ka vēl pirms 2004. gada ārvalstnieki bija iemīļojuši lētos Latvijas mežus un lauksaimniecības zemi, kuru tolaik bieži vien «meta pakaļ». Sak – lūdzu, ņem, lai man nav tās platības jāapkopj! Tikai vairākus gadus pēc tam daudzi saprata, kādu kļūdu izdarījuši…
Zemes izpārdošana sākās pirms iestāšanās ES
2001. gadā tā laika Saeimas deputāts, ekonomikas doktors Arnis Kalniņš “Latvijas Vēstnesī” rakstīja, ka no 1997. gada 1. jūlija līdz 2000. gada beigām ārvalstu firmām pārdoti teju 17 tūkstoši hektāru lauku un pilsētu zemes. Visvairāk lauksaimniecības zemes ārzemnieki tolaik nopirka Dobeles rajonā – mazliet vairāk par 3000 hektāriem, tāpat iecienīti bijuši Talsu, Kuldīgas, Liepājas, Daugavpils, Cēsu rajons, kur iepirkušies dāņi, austrieši, zviedri.
Kalniņš sprieda, ka kopumā ārvalstu pilsoņu rokās varētu būt nonākuši vairāk nekā 100 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes. Mūsu auglīgās zemes cena Latvijā no zemes cenām citviet Eiropā tolaik atšķīrās dramatiski – kamēr Latvijā 1000 latu par hektāru bija teju neaizsniedzams lielums, Vācijā, Lielbritānijā un Dānijā zemes cena variēja no 2000 līdz 9000 latiem par ha. Norvēģijā vēl vairāk!
Liela atšķirība cenās saglabājusies līdz pat šodienai.
“Uz papīra” nopietnākie ierobežojumi stājās spēkā tieši 2004. gadā, taču realitātē ārzemnieki zemi tikai turpināja iepirkt – vajadzēja vien izveidot kopuzņēmumu ar kādu Latvijas komersantu vai pirkt zemi kopīpašumā ar kādu Latvijas pilsoni. Līdz 2016. gadam ārvalstu pilsoņiem piederošām SIA piederēja gandrīz 500 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ). Par kādu savas zemes neizpārdošanu varam runāt, ja tā kopš neatkarības atgūšanas notikusi nemitīgi?
Pēdējie centieni lauksaimniecības zemi saglabāt vietējiem, ierobežojot ārvalstu pilsoņu iespējas, sākās pagājušās desmitgades sākumā – tika izstrādāti likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” labojumi. Cik sarežģīts un bedrains bijis šīs ceļš, rāda labojumu spēkā pieņemšanas laiks – tos gatavoja divarpus gadus, tiem stājoties spēkā vien 2014. gada novembrī. Tie paredzēja vienai fiziskai vai juridiskai personai ļaut īpašumā iegūt līdz 2000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes.
Dīvaini, bet oficiāli tika likvidēti pēdējie ierobežojumi ārzemniekiem pirkt zemi un mežus Latvijā, taču, lai viss tomēr nebūtu tik vienkārši, vēlāk ārzemniekiem tika uzlikti dažādi pienākumi, piemēram, latviešu valodas prasme vismaz B2 līmenī (tas gan nepatika ES Tiesai).
Likumdevēji uzskatīja, ka ar 2000 hektāru ierobežojumu pietiks, jo ārzemju pilsoņiem mazas platības neinteresēs.
Tāpat tika sakārtota zemes pirmpirkuma tiesību kārtība, kas paredz, ka pirmā roka zemes iegādē būtu zemes nomniekam. Šie nebija vienīgie tolaik pieņemtie noteikumi un ierobežojumi zemes iegādei, taču svarīgākie noteikti. Pagājuši jau vairāk nekā septiņi gadi – vai ierobežojumi savu mērķi sasnieguši?
Likumdevēji un lauksaimnieki tolaik cerēja, ka 2000 hektāru ierobežojums neļaus lauksaimniecības zemi nekontrolēti pirkt turīgajiem ārvalstniekiem, īpaši pensiju fondiem, kuri zemi saredz kā labu investīciju, attiecīgi spekulējot ar zemes cenu. Attiecīgi ierobežojumi saglabātu LIZ lauksaimniekiem, kā arī nodrošinātu mazo un vidējo zemnieku pastāvēšanu.
Aptaujājot lauksaimniekus, realitāte tomēr iezīmējas tā pati vecā – spekulācijas joprojām notiek un ārzemnieku aktivitāte noplakusi nav, turklāt vairākums no viņiem ar lauksaimniecību nenodarbojas. Tā kā viņi bieži vien ir turīgāki, ārvalstu lauksaimnieki piekopjot arī visai agresīvu zemes iegādes taktiku, par vienu hektāru solot krietni lielāku summu, nekā var atļauties vietējie.
Centušies apturēt lavīnu
Likumprojekta galvenais referents bija tā laika “Vienotības” (tagad Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs) biedrs, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns. Viņš atminas, ka viņa uzdevums tolaik bija rast risinājumu, lai izbeigtu LIZ un meža zemes izpārdošanu ārvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem.
“Grozījumi tapa smagnēji, bija liela pretestība. Daudz pētījām ārvalstu praksi un tā nonācām līdz 2000 hektāru ierobežojumam. Saprotu, ka administratīvi tas ir sarežģīts ierobežojums, jo prasa arī pašvaldību iesaisti. Saprotu arī to, ka ir vēl 30 veidi, kā tos apiet, bet, pieņemot šos grozījumus, mana doma bija aizkavēt šos zemes izpārdošanas procesus, pa to laiku uzbūvējot jaudīgu mehānismu, kas palīdzētu gan tiem, kas vēlas savas zemes un mežus pārdot valstij, gan tiem, kas vēlas zemi nomāt no valsts ar izpirkuma tiesībām,” stāsta Smiltēns.
Tā tapis Latvijas Zemes fonds, ko šobrīd administrē “Altum” un kam pieder kopumā 21 tūkstotis hektāru LIZ un meža zemes. Zemes fonds tapis uz Francijas zemes fonda bāzes.
“Stratēģiskā doma tolaik bija tāda, ka betona cietā konstrukcija būs Zemes fonds, jo 2000 hektāru ierobežojumu ar laiku varētu apstrīdēt. 2000 hektāru tobrīd bija kompromiss, pie kura simtiem uzņēmumu nebūtu jāsadalās vairākos mazos. Skaidrs, ka daļa zemnieku saimniecību jau ir izaugušas pa šiem gadiem un būtu neprātīgi viņiem likt veidot falšu juridisko konstrukciju, sadibināt vairākus uzņēmumus un tādā veidā augt.
Ja runājam par ārvalstu pensiju fondiem, nekustamo īpašumu korporācijām un līdzīgiem veidojumiem – viņu interesi šis ierobežojums noplicināja, un tādu mums Latvijā nav,” uzskata Smiltēns.
Smiltēns piekrīt, ka noteikumus var apiet, arī spekulatīvie darījumi pastāv, taču viņš piebilst, ka pret to neesot zāļu. Turklāt viņš atkārto, ka ierobežojumi izveidoti, lai apturētu, vismaz sabremzētu lavīnveida zemes izpārdošanas tendenci.
“Ja vēlamies izveidot valsti ar spēcīgu vidusšķiru, kur katram ir savs kapitāls un savs bizness, tad arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir jāpanāk situācija, kurā pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku kaut kas pieder.
Labs piemērs ir Somija, kur lielajā mežu kooperatīvā ir 150 tūkstoši mežu īpašnieku. Viņi nevienam zemi nepārdod, ienākumus investē attīstībā, tostarp pērk arvien lielākas platības kaimiņvalstīs.
Mums būtu jāiemācās izmantot to, kas mums ir, no tā gūstot augļus, nostiprināties un varbūt arī iziet ārpus pašmāju tirgus. Ja visu izpārdosim un nodarbosimies tikai ar pakalpojumiem, tad nekļūsim par pārtikušu valsti,» uzskata politiķis.
Smiltēnam atgādinu, ka no 100 lielākajiem LIZ juridiskajiem īpašniekiem 50 pieder latviešiem, 48 – ārvalstu uzņēmumiem, viens uzņēmums uz pusēm pieder latvietim un šveicietim, bet vēl vienam patiesās labuma guvējas ir latviete un vāciete. Tātad joprojām ārvalstu pilsoņiem pieder ļoti lielas platības Latvijas zemes.
Smiltēns norāda, ka attiecība būtu daudz dramatiskāka, ja tendence pirms septiņiem gadiem nebūtu apturēta.
“Top 100” uzņēmumu sarakstā ir viens uzņēmums, kurš pēc 2014. gada no Latvijas pilsoņiem nonācis ārvalstu pilsoņu rokās. 2019. gadā SIA “Daile Agro” iegādājās vācietis Tomass Dellers, kam jau pirms tam piederēja cits simtniekā redzamais uzņēmums SIA “Delagri”. Savukārt līdz 2013. gada augustam SIA “Skrīveru sēklkopības sabiedrība” piederēja vairākiem latviešiem, bet pēc tam kontroli pārņēma vācietis Fabians Fennels.
Tāpat jāmin, ka vāciešiem Markusam un Martinam Šultēm-Hotēm, kam pieder divi “Top 100” uzņēmumi (SIA “Rapšulauks” un SIA “Aizupes zeme”), pieder arī “Druvas Unguri”, kas bija lielāko LIZ īpašnieku sarakstā vēl pagājušās desmitgades sākumā. Vācieši uzņēmumu iegādājās 2020. gadā. Pirms tam vairāk nekā 70% uzņēmuma daļu piederēja latvietim Teovilam Stengrevičam.
Bagātie dara, kā grib
Kā paši lauksaimnieki skatās uz ierobežojumiem, un vai tie kaut ko mainījuši? Jau tolaik jēgu ierobežojumiem neredzēja lauksaimnieks Agris Veide, kurš kopā ar dēliem Vecumnieku novadā rūpējas par apmēram 200 hektāriem zemes. Viņš ir arī Zemnieku federācijas biedrs un Bauskas lauksaimnieku apvienības vadītājs.
“Mūsu mērķis bija, lai laukos būtu dažādas saimniecības un arī mazais zemnieks varētu saimniekot un vajadzības gadījumā paplašināties. Tas diemžēl nav noticis. Tā vietā pašvaldībās u. c. iestādēs sēž cilvēki, kuri pārdod zemi maksātspējīgākajiem. Diemžēl jaunie zemnieki mokās, viņiem ir maz cerību ielauzties,” situāciju ieskicē Veide.
Viņš atminas gadījumu, kad kaimiņos jauns lauksaimnieks ilgus gadus nomājis zemi no sava kaimiņa, vēlējies zemi atpirkt, jau vienojušies par cenu, bet, kamēr runājis ar banku par aizdevumu, kāds lielsaimnieks (“Latvijas Avīzei” zināms uzņēmums) piedāvājumu pārsolījis.
“Tādu stāstu ir daudz. Tobrīd nāca iekšā arī ārzemnieki. Manā Vecumnieku pagastā ļoti agresīvi ienāca viens vācietis. Viņš gan tolaik iekrita ar dubultnomu, kas tolaik nebija atļauta. Bet viņš Vācijā savu zemi bija pārdevis par 12–14 tūkstošiem eiro hektārā, Latvijā nopirka par 800 eiro hektārā. Daudzus padzina, diezgan skumji viss notika. Diemžēl neviens mums nepalīdzēja,” atceras Veide.
Viņš uzskata, ka kādā posmā notiek informācijas noplūšana, jo bieži vien noskatītai zemei negaidīti uzrodoties kāda naudīga persona, kas pārtrumpo to, kurš gaida bankas atbalstu. “Brīdī, kad sākas sarunas par zemes pirkšanu, pēkšņi uzrodas kāds bagātnieks. Man ir aizdomas, ka to dara mūsu pašvaldību cilvēki, bet pierādīt es to, protams, nevaru.”
Sērijas turpinājumā “Latvijas Avīzē”:
lielākie lauksaimniecības zemes īpašnieki un ko viņi saka par ierobežojumu iedarbīgumu.
